Agresīvs pusaudzis? Meklē cēloņus bērnībā!
Saskārušies ar pusaudža vecumposmam raksturīgo agresīvo izturēšanos, vecāki nereti apjūk un nezina, kā rīkoties. Tāpēc ir būtiski saprast, ka agresīvas uzvedības iemesli var būt meklējami jau bērnībā, turklāt uz agresiju nekad nevajag reaģēt ar agresiju.

FOTO: Shutterstock.com
Ja agresija bērnam bijusi raksturīga arī iepriekš, pusaudža vecumā tā var pastiprināties.
Par tipisko pusaudža vecumu pieņemts uzskatīt laiku no 11 līdz
15 gadu vecumam. Šajā vecuma periodā pusaudzis pārdzīvo ne tikai
būtiskas fizioloģiskas, bet arī psiholoģiskas pārmaiņas, un viena
no vecumposma īpatnībām, ar kuru mums jāsaskaras, ir pusaudžu
agresija. Tā var būt vērsta gan pret apkārtējiem (skolotājiem,
vecākiem, vienaudžiem, dzīvniekiem), gan pret sevi (tā saucamā
autoagresija, kas visbiežāk izpaužas kā roku graizīšana —
sakāpinātās emocijas pusaudzis izlādē, nodarot sev fiziskas
sāpes).
Pusaudzis sāk pārbaudīt un pārkāpt iepriekš nospraustās uzvedības
robežas, neievērot noteikumus. Šim vecumam raksturīga klaiņošana
grupā (jo īpaši zēniem), alkohola un narkotisko vielu pamēģināšana
un lietošana, demolēšana, kaušanās un cita veida antisociāla
uzvedība. Arī vecāku ignorēšana ir savdabīga jaunieša agresija.
Ja agresija bērnam bijusi raksturīga arī iepriekš, pusaudža vecumā
tā var pastiprināties. Savukārt bērnam, kuram iepriekš nav novērota
agresīva uzvedība, to var izraisīt spēji pārdzīvojumi: vecāku
šķiršanās, tuva cilvēka nāve, vardarbība un citi notikumi, kas
iedragā viņa līdzšinējo pasaules kārtību. Agresija ir dabiska
pusaudžu vecumposma īpatnība, kas pāriet divu triju gadu laikā.
Tomēr, ja agresija ir cilvēkam raksturīga, tā var turpināties visu
mūžu.
Liec drošus pamatus jau bērnībā!
Kļūdas, kas pieļautas bērna audzināšanā, sāk parādīties tieši
pusaudža vecumā. Lai izvairītos no agresīvas uzvedības tīņa vecumā
(un vispār), jau kopš agras bērnības jāmāca, ka agresīva uzvedība
nav pieļaujama. Ja mazi bērni rotaļājoties cits citam kož vai sit,
vecākiem šī situācija ir momentāni jāpārtrauc un jāizskaidro, ka
šāda rīcība nav pieļaujama. Ja bērns sit vecākiem vai kaujas ar
citu bērnu, nevajadzētu bērnam sist pretim, lai nodemonstrētu, ka
agresīva uzvedība ir slikta, jo bērni pārņem agresīvos rīcības
modeļus un vēlāk tos atdarina savā uzvedībā. Bērna sitieni jāaptur
citādi, piemēram, stingri satverot viņa roku un stingri pasakot, ka
tā darīt nedrīkst!
Vēl viens būtisks faktors, kas veicina agresivitātes rašanos
bērnos, ir tas, kā pret viņiem izturas vecāki — kādu audzināšanas
stilu viņi izvēlējušies, vai un kādā veidā bērni tiek sodīti.
Vardarbība pret bērnu var izpausties ne tikai kā pēriens, tā var
būt arī psiholoģiska ietekmēšana — kliegšana, apsaukāšana. Tikpat
smagas sekas rada vecāku vienaldzīgā attieksme un bērna ignorēšana.
Bērnā var rasties agresija arī tad, ja vecāki neiemāca savai
atvasei tikt galā ar dusmām vai liek šīs emocijas sevī apspiest.
Piemēram, mācot dēlam: puikas neraud! Kāpēc neraud? Gan puikas, gan
meitenes dusmojas, bēdājas, apvainojas un raud. Tas ir normāli un
dabiski. Svarīgi iemācīt bērnam, kā ar šīm nepatīkamajām izjūtām
tikt galā un kā neizgāzt dusmas uz citiem cilvēkiem.
Nevar noliegt arī televīzijā, kino un datorspēlēs redzamās
vardarbības ietekmi uz bērniem un pusaudžiem, tāpēc vecākiem
vajadzētu rūpīgi izvērtēt, vai bērnam patiesi jāļauj skatīties
multfilmas, kurās redzama agresīva izturēšanās. Ilgtermiņā ekrānā
vērojamā vardarbība notrulina bērnu un pusaudžu jūtas un liek
domāt, ka vardarbība ir vispārpieņemta norma.
Kā runāt ar agresīvu bērnu?
Nereti, saskaroties ar bērna vai pusaudža agresiju, vecāki jūtas
bezspēcīgi, jo īpaši vecumā, kad sarunāšanās ar pusaudzi kļūst teju
neiespējama. Komunicējot ar pusaudzi, jācenšas maksimāli saglabāt
mieru un jārīkojas konsekventi. Pēc agresīvas rīcības (aizcirstas
durvis, izsists logs, kautiņš vai jebkas cits) pusaudzim jādod
laiks, lai viņš nomierinātos. Pēc tam jāmēģina noskaidrot, kāds
bijis agresīvās uzvedības iemesls, uzdodot jautājumus mierīgā tonī.
Jautājums „Kas tevi ir tā satraucis, ka tu šādi rīkojies?” būs
pareizāks nekā uzbrukums vainīgajam ar pārmetumiem un draudiem.
Jebkurš fizisks sods bērna agresiju pastiprinās.
Ir svarīgi izrādīt, ka vecākiem rūp bērna labsajūta. „Zinu, ka tev
nav viegli, taču es gribu tevi saprast. Iespējams, tev ir
problēmas, par kurām vēlies man pastāstīt. Tu vari nākt pie manis,
ja tev ir problēmas, un es tevi uzklausīšu. Es tevi nekritizēšu un
nepamatoti nesodīšu. Es vēlos tevi izprast.” Iespējams, sākumā
jaunietis uz šādu vecāku attieksmi nereaģēs, taču, jo iejūtīgāki
būs vecāki, jo pusaudzim būs vieglāk „nogludināt savas spuras” un
viņos ieklausīties. Kaut gan pusaudzis jūtas pieaudzis, viņš vēl
aizvien ir bērns, kuram vajadzīga vecāku sniegtā drošība un apziņa,
ka, lai kāda būtu viņa uzvedība, vecāki būs blakus un
atbalstīs.
Kā sodīt par agresīvu rīcību?
Pusaudzim jāmāca uzņemties atbildību par savu rīcību, tā nevar
palikt nesodīta. Psihologi neiesaka bērnu vai pusaudzi sodīt
fiziski. Ja kaut kas ir salauzts vai izdemolēts un to iespējams
salabot paša spēkiem (vai vainīgajam piepalīdzot), vajag iesaistīt
pusaudzi nodarītā labošanā. Piemēram, iestiklot izsistu logu,
salabot salauztu žogu u. tml. Var ierobežot jaunieša iespējas
apmeklēt kino un citus izklaides pasākumus, samazināt kabatas naudu
u. tml.
Uz soda laiku var atņemt pusaudzim kādu svarīgu lietu, piemēram,
atslēgt internetu vai neļaut spēlēt datorspēles. Jaunietis varēs
lietot datoru, kad tas ir vajadzīgs mācībām, taču ne izklaidei.
Vēlams, lai ģimenē jau laikus būtu izstrādāti noteikumi un
pastāvētu visiem zināma sodu sistēma. Ja nodarījums radījis kādam
mantisko zaudējumu, piemēram, izdemolēts veikals vai tml.,
pusaudzim kopā ar vecākiem jāiziet pilns atbildības uzņemšanās
process, kopīgi apmeklējot policijas iecirkni, lai pilnībā
apzinātos sava nodarījuma sekas.
Konsultēja Gunita Kleinberga, psiholoģe