Tēvs, vīrs vai dzīvesbiedrs.Cilvēki, kas visbiežāk zvana uz vardarbības prevences tālruni

Kāds ir zvanītāja profils?  

Pieejamie dati par pirmo darbības gadu liecina, ka vardarbības prevences tālruni visbiežāk izmanto vīrieši – 210 gadījumos zvanītāji bijuši tieši vīrieši, savukārt 70 gadījumos – sievietes. Konsultāciju saturs ļauj secināt, ka būtiska daļa zvanītāju paši sāk apzināties vardarbīgas rīcības risku un meklē iespēju to novērst, taču vienlaikus 24 gadījumos saņemti zvani no cilvēkiem, kuri ir cietuši no vardarbības.

Zvanītāju pieredze bieži nav saistīta tikai ar vienu atsevišķu konfliktu. 131 gadījumā krīze raksturota kā hroniska, savukārt 74 gadījumos zvanītāji norādījuši uz akūtu krīzes situāciju. Tas ļauj vardarbības risku skatīt kā procesu, kas nereti attīstās ilgākā laika posmā un paredz ne tikai tūlītēju spriedzes mazināšanu, bet arī gatavību risināt problēmu ilgtermiņā. Šo tendenci iezīmē arī 33 atkārtoti zvanītāji – lai gan konsultācijas ir anonīmas un dati netiek saistīti ar konkrētām personām, atkārtoti zvani norāda, ka daļa cilvēku turpina izmantot tālruņa līniju, lai nobriestu saņemt mērķtiecīgu ilgtermiņa palīdzību savas uzvedības maiņai.

Sarunās iezīmējas arī vardarbības veicēja saistība ar cietušo. Datos redzams, ka vardarbības risks visbiežāk skar cilvēkus tuvās attiecībās vai kopīgā mājsaimniecībā: 30 gadījumos kā cietusī persona minēta laulātā partnere, savukārt 41 gadījumā cita radiniece vai kopīgā mājsaimniecībā dzīvojoša sieviete. 

“Kopumā zvanītāja profils lielā mērā atbilst tam, ko ikdienā redzam un dzirdam arī publiskajā telpā – vardarbības situācijas visbiežāk norisinās ģimenē, kur vardarbības veicējs ir tēvs, vīrs vai dzīvesbiedrs. Tāpat sastopami gadījumi, kad vardarbību pret saviem vecākiem īsteno pieauguši bērni,” zvanītāju profilu raksturo Santa Laimiņa-Rubene, krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” valdes locekle un vardarbības prevences tālruņa vadītāja. “Agresijas un vardarbīgas uzvedības riski vīriešiem novērojami biežāk, tomēr būtiski uzsvērt – daļa šo cilvēku apzinās, ka viņu reakcijas kļūst destruktīvas, un meklē veidu, kā tās mainīt. Vienlaikus runāt par agresiju un atzīt grūtības joprojām ir ļoti sarežģīti, cilvēki bieži baidās tikt stigmatizēti. Tāpēc anonīms un profesionāls atbalsts ir kritiski svarīgs – tas ļauj sasniegt cilvēku brīdī, kad viņš vēl ir gatavs runāt un meklēt palīdzību. Nereti tieši savlaicīga saruna var kļūt par robežšķirtni starp destruktīvas uzvedības atkārtošanos un spēju laikus mainīt savu rīcību, attiecības un konfliktu risināšanas veidu.”

Par ko cilvēkiem ir vieglāk sākt runāt?

Vardarbība var izpausties dažādi – fiziski, emocionāli, seksuāli, ekonomiski, kā kontrole, vajāšana vai cita rīcība, kas ierobežo otra cilvēka drošību un brīvību. Uzsākt sarunu par vardarbību nevienā no situācijām nav viegli. Pēc datiem novērojams, ka šīs sarunas visbiežāk iesākas tieši ar emocionālās vardarbības atpazīšanu – tā tālruņa sarunās minēta 160 gadījumos. Tā var būt kliegšana, pazemošana, aizvainojoši vārdi, draudi, kontrole vai partnera noniecināšana – rīcība, ko cilvēkam sākotnēji var būt vieglāk atzīt nekā fizisku vardarbību.

Lai gan emocionālā vardarbība sabiedrībā un individuāli tiek normalizēta vai uztverta kā “vienkārši strīds”, ilgtermiņā tā var ietekmēt otra cilvēka drošības sajūtu, pašvērtējumu un psiholoģisko labklājību. Tieši tādēļ iespēja par to runāt agrīni cilvēkiem palīdz labāk saprast, kur beidzas konflikts un sākas vardarbīga uzvedība.

Kāda palīdzība pieejama pēc sarunas?

Pirmais zvans var palīdzēt mazināt spriedzi un saprast turpmākos soļus, taču vardarbīgas uzvedības maiņai nereti nepieciešams ilgāks laiks un darbs ar sevi speciālistu uzraudzībā. Latvijā kopš 2015. gada pieejams valsts finansēts sociālās rehabilitācijas pakalpojums vardarbību veikušām pilngadīgām personām. Tā mērķis ir palīdzēt cilvēkam apzināt vardarbīgas uzvedības sekas, mazināt vardarbības izpausmes pret apkārtējiem un novērst turpmākus vardarbības riskus. Pakalpojumu iespējams saņemt individuālu psihologa konsultāciju vai grupu nodarbību veidā, līdz 16 individuālām vai grupu konsultācijām. Turklāt pakalpojums nav paredzēts tikai tiem, kuri līdz palīdzībai nonākuši pēc tiesas, policijas vai citu institūciju iesaistes – to, vēršoties savas deklarētās dzīvesvietas sociālajā dienestā, var pieprasīt arī persona, kura pati baidās, ka varētu izturēties vardarbīgi, vai atzīst, ka ir veikusi vardarbību. .

“Tomēr informācija par pieejamo palīdzību joprojām nesasniedz visus, kuriem tā varētu būt nepieciešama. Vardarbības prevences tālruņa sarunās 89 gadījumos zvanītāji norādījuši, ka par šādu programmu nav zinājuši, bet 105 gadījumos bija dzirdējuši, ka tāda pastāv, taču nebija tajā piedalījušies,” norāda Santa Laimiņa-Rubene. “Vardarbības mazināšanā ir ļoti svarīgi, lai cilvēks palīdzību varētu saņemt pēc iespējas agrāk – ne tikai tad, kad jau iesaistīta tiesa, policija vai citas institūcijas. Ja cilvēks pats sāk apzināties, ka viņa rīcība var kaitēt otram, tas ir būtisks brīdis, kurā iespējams strādāt ar cēloņiem nevis sekām. Vardarbības prevences tālrunis palīdz mazināt plaisu starp pieejamo palīdzību un tās izmantošanu – sarunā cilvēks var uzzināt par valsts apmaksātu atbalstu, pārrunāt savu gatavību iesaistīties rehabilitācijas procesā un spert pirmo soli ilgtermiņa pārmaiņu virzienā.”

“Skalbes” apkopotie dati arī liecina, ka vardarbības riska situācijas ne vienmēr nonāk institūciju redzeslokā – gada laikā 191 gadījumā policija nav izsaukta. Daļā gadījumu situācija, iespējams, nav sasniegusi akūtu apdraudējumu, taču tas var būt saistīts arī ar grūtībām atpazīt vardarbības nopietnību vai sev atzīt, ka jāvēršas pēc palīdzības. Tāpēc agrīns un anonīms atbalsts ir būtisks solis, kas sniedz iespēju sākt risināt situāciju, pirms tā kļūst smagāka.