Audzinām tā, kā audzināja mūs: kāpēc vardarbība ģimenē joprojām pastāv?

Agresija un neiecietīgas attiecības ģimenē Latvijā joprojām ir aktuāla problēma, un arī dažādu institūciju sniegtie dati liek uzdot neērtu jautājumu – vai vardarbības kļūst vairāk, vai arī mēs beidzot sākam to atpazīt? Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmas dati rāda, ka palielinājies to bērnu skaits, kuru dzīvība, veselība vai attīstība bijusi apdraudēta vardarbības dēļ: no 540 gadījumiem 2023. gadā līdz 653 gadījumiem 2024. gadā. Tomēr šis pieaugums var liecināt ne tikai par problēmas saasināšanos, bet arī par būtiskām pārmaiņām sabiedrībā. Proti, 

arvien vairāk gadījumu nonāk atbildīgo iestāžu redzeslokā, jo sabiedrība labāk atpazīst dažādas vardarbības formas un ziņo par vardarbības gadījumiem.

2025. gada Labklājības ministrijas īstenotajā pētījumā par nevardarbīgas bērnu audzināšanas praksi ģimenēs secināts, ka, lai gan kopumā sabiedrībā fiziskas sodīšanas pieredze bērnībā samazinās un kliegšana vai mutiska pazemošana arvien retāk tiek uzskatīta par normālu audzināšanas metodi, tās vietā parādās citi emocionālās vardarbības veidi. Piemēram, arvien biežāk vecāki kā audzināšanas paņēmienu izmanto bērnu ilgstošu ignorēšanu un komunikācijas pārtraukšanu. Kāpēc mēs joprojām esam vardarbīgi pret jaunākajiem sabiedrības locekļiem, un vai to ir iespējams izskaust?

Vardarbīga rīcība ir kulturāli ieaudzināta un reproducēta

2021. gadā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju apgalvoja, ka bērnībā ir pieredzējuši fizisku vai emocionālu vardarbību no kāda no vecākiem vai arī novērojuši vardarbību vecāku starpā un to netieši izjutuši pret sevi. “Diemžēl tie vecāki, kas biežāk savās audzināšanas metodēs izraugās fiziskus vai emocionālus sodus, paši bērnībā ir bijuši upuri šādām sodīšanas metodēm. Tas apliecina, ka vardarbībai ir pārmantojamības tendence,” stāsta biedrības ģimenes atbalstam “Tēvi” valdes loceklis Gatis Smidrovskis. “Kad mēs nonākam stresa situācijās un nezinām, kā rīkoties, mēs bieži atgriežamies pie saviem “noklusējuma” uzvedības modeļiem. Šādos brīžos mēs pat neapzināti varam “dzirdēt” savu vecāku balsis – iekšēju kritiku vai vērtēšanu, piemēram: “tu esi muļķis”, “tu neko nesaproti” vai “tev nekas nesanāk”. Tā kā bērni attīstības procesā dabiski pārbauda pieaugušo noteiktās robežas un vienlaikus ir pilnībā atkarīgi no vecāku rīcības un atbildības, tieši ģimenes vidē visbiežāk izpaužas dažādu formu agresīva uzvedība.”

G. Smidrovskis ikdienā sniedz atbalstu tēviem – viņa pieredzē novērojams, ka galvenie iemesli, kāpēc vecāki soda  savas atvases, ir paškontroles zaudēšana vai nespēja tikt galā ar bērna temperamentu. “Jāatceras, ka bērni ir mūsu spogulis. Tāpat kā mēs turpinām spoguļot savus vecākus. Mums ir jāiemācās atpazīt kaitīgus uzvedības modeļus un pašiem jāpieņem lēmums “noraut rokasbremzi”, lai neturpinātu vardarbīgus paradumus, kas grauj veselīgu ģimenes dinamiku,” saka biedrības pārstāvis.

Kāpēc mēs zaudējam paškontroli?

Nav reāli sagaidīt, ka līdz ar bērna piedzimšanu vecāki automātiski zinās, kā rīkoties, it kā tās būtu iedzimtas prasmes – patiesībā vecāku lomu apgūst pakāpeniski, soli pa solim. Lielākais izaicinājums vecākiem ir tieši robežu noteikšana un panākšana, ka bērns tās ievēro. Lai iemācītu robežas, ir jābūt pacietīgam un savaldīgam. “Visbiežāk vecāki zaudē savaldību brīžos, kad ir emocionāli un fiziski izsmelti. Šādās situācijās dominē izdzīvošanas reakcija un pietrūkst spējas un prasmju pieņemt pārdomātus lēmumus, kas ilgtermiņā palīdzētu veidot un uzturēt veselīgas attiecības ar bērniem. Kad bērni ir nobijušies, viņus ir vieglāk kontrolēt, jo viņi pārtrauc darīt to, kas vecākiem nepatīk. Tāpēc biežāk novērojams, ka šādos brīžos vecāki izvēlas būt vardarbīgi, lai ātrāk panāktu paklausību,” saka G. Smidrovskis. Vienlaikus viņš norāda, ka vecāki nereti apzinās – kliegšana vai sabļaušana nav risinājums, taču nezina, kā rīkoties citādi. Tāpēc svarīgi ir meklēt pieeju, kas balstās nevis emociju uzplūdā, bet apzinātā rīcībā: nevis sakliegt uz bērniem, bet mierīgi un stingri izskaidrot noteikumus un skaidri iezīmēt, kāda būs kārtība.

G. Smidrovskis iesaka ikdienas skrējienā neaizmirst par savu labsajūtu, jo tikai tad, 

kad paši jūtamies mierīgi, stipri un droši, tad arī uz bērna “nepaklausīgo” uzvedību reaģējam daudz mierīgāk un racionālāk. 

Tomēr bieži vien ar pietiekamu atpūtu un rūpēm par savu labsajūtu nepietiek. “Vecākiem ir svarīgi apgūt konkrētus instrumentus, kā regulēt savas emocijas un uzvedību, lai spētu pieņemt lēmumus, kas palīdz veidot veselīgas attiecības ģimenē. Ja kopumā redzam, ka sievietes ir daudz gatavākas saņemt psihologa, psihoterapeita vai cita veida konsultanta palīdzību, tad vīrieši daudz kūtrāk lūko pēc palīdzības, kad viņu attiecības sāk stigt purvā. Tas ir arī mūsu biedrības lielākais izaicinājums – panākt, lai vīrieši meklē palīdzību. Kad viņi ir saņēmuši speciālista atbalstu, viņi bieži saka: “Cik labi tas strādā!”. Viņi sāk labāk saprast sevi un savus bērnus, attiecības ģimenē uzlabojas –  bērni kļūst mierīgāki, arī paši tēvi jūtas mierīgāki, vairāk kvalitatīvi pavada laiku kopā. Uzlabojas arī attiecības ar partneri. Taču visgrūtākais solis ir atzīt sev, ka “es netieku galā”. Vēl grūtāk to pateikt kādam citam un lūgt palīdzību. Bet vajadzētu to izdarīt, vēl pirms ģimene ir šķirta,” situāciju raksturo G. Smidrovskis. “Jā, vīrieši tiešām daudz klausās podkāstus un audiogrāmatas – tas šobrīd ir ļoti populāri, bet ar to vien nepietiek. Klausīties ir labi, bet tā nav rīcība. Šobrīd Labklājības ministrija kopā ar krīžu un konsultāciju centru “Skalbes” nodrošina nebijušu pakalpojumu Latvijā – vardarbības prevences tālruni 22045225. Šī anonīmā un konfidenciālā telefona līnija sniedz cilvēkiem iespēju aprunāties brīžos, kad grūti kontrolēt savas emocijas. Tālrunis darbojas kā atbalsts uzvedības maiņai un kā labs pirmais solis palīdzības saņemšanā. Tā var būt pirmā konsultācija, lai saprastu, kā rīkoties. Starp tēviem esmu novērojis vienu interesantu parādību – individuālai terapijai vīrieši biežāk nobriest tikai pēc atbalsta grupu apmeklēšanas. Darbs kopā ar citiem tēviem palīdz pārvarēt kaunu un saprast, ka ne viņiem vieniem ir problēmas.”

Tāpat arī G. Smidrovskis atgādina – ir tik daudz citu mazu soļu, kas var palīdzēt saņemties pirmajai palīdzībai. Piemēram, aizpildot uzvedības modeļa izvērtēšanas testu “Drošība ģimenē sākas ar izvēli”, kas pieejams krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” mājaslapā. “Tas ir anonīms, viegli aizpildāms tests, kas ir liels pluss, ja domājam par vīriešu auditoriju. Galvenais, ka viņš ir viens ar savu informāciju un rezultātu. Tieši anonimitātes aspekts ir liels ieguvums, jo tas mazina nedrošību un barjeras piedalīties,” uzsver G. Smidrovskis.

Bērna vārdi nav jāuztver kā personīga kritika

Speciālists arī norāda, ka Latvijas sabiedrībā vēl aizvien ir iesakņojusies pārliecība, ka bērni nav līdzvērtīgi indivīdi pieaugušajiem, tāpēc bieži vien bērniem nav ļauts izteikt kritiku vai viņu teiktais netiek uztverts nopietni. “Katrs no mums, arī bērns, ir tiesīgs uz savu viedokli, un mēs katrs vēlamies tikt sadzirdēts. Bērnu nevajadzētu apklusināt, kad viņš pauž savas sajūtas par dažādām lietām, piemēram, ēdienu, tā krāsu vai tekstūru. Tomēr tas, ka bērns tiek uzklausīts, nenozīmē, ka gala lēmums vienmēr viņam patiks. Gala lēmums vienmēr ir vecāku atbildība,” saka G. Smidrovskis. 

“Diemžēl vecāki nereti bērna viedokli uztver kā personīgu uzbrukumu, kā kritiku par viņu kā vecāku vai pieaugušo. Tas bieži notiek arī ar maziem bērniem, kuri vēl nemāk runāt – viņi tikai raud vai kliedz. Mēs to mēdzam uztvert personiski, domājot: “Es kaut ko daru nepareizi, es esmu slikts vecāks.”

 Līdzīgi ir ar kritiku. Ja bērns saka, ka viņam negaršo, piemēram, kartupeļi, to nevajag uztvert kā uzbrukumu sev. Tas vienkārši nozīmē, ka viņam tas nepatīk – nevis, ka es esmu slikts vai nemāku gatavot, vai arī viņš speciāli man ieriebj.”  

G. Smidrovskis uzsver – lai mazinātu agresīvas reakcijas, kad sastopamies ar negatīvām emocijām, ir jāattīsta emocionālā inteliģence. Ar sevi ir jāstrādā, taču bieži vien ar to nav iespējams tikt galā vienatnē. “Cilvēks neizbēgami saskaras ar kaunu, vainas sajūtu un citām nepatīkamām emocijām, no kurām gribas izvairīties vai tās nejust. Tieši tāpēc atbalsts, piemēram, individuālā vai grupu terapija un atbalsta tālruņi, var būt nozīmīgs solis ceļā uz savu reakciju un rīcības maiņu. Dažādas atbalsta iespējas palīdz drošā vidē paskatīties uz sevi un saviem uzvedības modeļiem no malas un ilgtermiņā mazināt vardarbības risku. Šajā procesā cilvēks pakāpeniski iemācās uzņemties atbildību par savu rīcību, nevis automātiski meklēt vainīgos ārpus sevis. Terapijā to bieži sauc par pāreju no ārējā kontroles lokusa uz iekšējo kontroles lokusu. Tas nozīmē, ka cilvēks arvien vairāk sāk redzēt, ko pats var ietekmēt savā dzīvē, nevis justies kā apstākļu vai citu cilvēku reakciju upuris. Spēt uzņemties atbildību par sevi un vadīt savu dzīvi,” par palīdzības meklēšanas nozīmi stāsta G. Smidrovskis. “Protams, izvēlēties saņemt palīdzību nav viegli. Tāpēc, manuprāt, labs veids, kā tai sagatavoties, ir izpildīt elementāru uzdevumu: aizvērt acis un iedomāties sevi pēc 10 gadiem. Iedomāties, ka nekas nav mainījies –  mēs 10 gadus esam nodzīvojuši tieši tā, kā ir tagad. Un tad pajautāt sev: vai tiešām tā  ir dzīve, kādu es gribētu dzīvot? Vai tās ir attiecības, kurās es vēlos būt? Vai tas ir cilvēks, par kādu es gribētu kļūt? Šāds vingrinājums palīdz ieraudzīt, vai esošais virziens patiešām ved tur, kur mēs vēlamies nonākt, vai arī kaut kas ir jāmaina jau tagad.”