Vīrišķības krīze – skumja un skaitļos izmērāma realitāte

Latvijā šī situācija ir jo īpaši skaudra. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2023. gadā paredzamais mūža ilgums vīriešiem Latvijā bija tikai 70,4 gadi, kamēr sievietēm - 80,4 gadi. Desmit gadu starpība ir viena no lielākajām Eiropā. To lielā mērā nosaka dzīvesveids un riskanta uzvedība – vīrieši biežāk iet bojā ceļu satiksmes negadījumos, nelaimes gadījumos darbā un riskantu izklaižu dēļ. Turklāt viņi retāk rūpējas par savu veselību: gada laikā ģimenes ārstu apmeklē ap 70 % vīriešu, kamēr sieviešu vidū – 83 %. Katrs piektais vīrietis atzīst, ka atliek ārsta apmeklējumu, cerot, ka “gan jau pāries” (CSP, dzimumu līdztiesības rādītāji).

Augstā vīriešu mirstība atstāj būtisku nospiedumu arī Latvijas demogrāfijā. Latvijā sieviešu ir par aptuveni 15 % vairāk nekā vīriešu. 2024. gada sākumā valstī bija 116 sievietes uz 100 vīriešiem, kas ir lielākā disproporcija Eiropā (CSP). Pēc 50–60 gadu vecuma vīriešu skaits strauji samazinās, un senioru vidū sievietes ir jau gandrīz divreiz vairāk. Rezultātā daudzas sievietes vecumdienās paliek atraitnes vai bez partnera, kamēr daļa vīriešu nemaz nesasniedz pensijas vecumu. Tas rada arī plašākas sociālas sekas – ģimenes izjūk priekšlaicīgi, bērni aug bez tēvu klātbūtnes, bet darba tirgus zaudē pieredzējušus darbiniekus.

 Zvērināta advokāte Vita Liberte. Publicitātes foto. 

Ne mazāk satraucoša ir situācija izglītībā. Skots Gelovejs norāda, ka tuvākajos gados uz vienu augstskolu absolvējušu vīrieti varētu būt pat divas sievietes, jo tieši vīrieši visbiežāk pārtrauc iesāktās studijas (The Guardian, 2025). Latvijā šī tendence jau ir realitāte, proti, 2024. gadā augstākā izglītība bija 41 % sieviešu, bet tikai 25,8 % vīriešu vecumā no 25 līdz 34 gadiem. Eurostat dati liecina, ka Latvija ir starp valstīm ar vienu no lielākajām dzimumu atšķirībām augstākās izglītības ieguvē Eiropā (CSP, Eurostat).

Izglītības plaisa tieši ietekmē nodarbinātību. 2024. gada beigās vīriešu bezdarba līmenis Latvijā sasniedza 8,1 %, kamēr sievietēm tas bija 5,4 %. Starp reģistrētajiem bezdarbniekiem gandrīz 60 % ir vīrieši. Tas nozīmē, ka tūkstošiem darbspējīgu vīriešu, kuri prasmju, veselības vai sociālu problēmu dēļ paliek ārpus darba tirgus, palielinot nabadzības un sociālās spriedzes risku ģimenēs.

Viens no skaudrākajiem vīriešu krīzes rādītājiem ir pašnāvību statistika. 2023. gadā Latvijā pašnāvību izdarīja 267 cilvēki, no kuriem 225 bija vīrieši un tikai 42 sievietes (Eurostat, CSP). Tas nozīmē, ka vīrieši pašnāvību izdara aptuveni sešas reizes biežāk nekā sievietes. Arī šī disproporcija ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā. Īpaši augsts risks ir pusmūža vīriešiem un pusaudžiem, arī 15–19 gadu vecuma grupā lielākā daļa pašnāvību notiek zēnu vidū. Speciālisti norāda, ka viens no būtiskākajiem faktoriem ir nepietiekama psiholoģiskā palīdzība un aizspriedumi pret tās meklēšanu. Vīriešu depresija nereti netiek diagnosticēta, un sociāli pieņemamāka joprojām šķiet emociju apspiešana vai alkohola lietošana, nevis atklāta runāšana par grūtībām (SPKC, PVO).

Atkarības ir vēl viens nozīmīgs vīriešu krīzes elements. OECD dati liecina, ka 2023. gadā alkohola patēriņš Latvijā sasniedza 11,7 litrus tīra alkohola uz vienu iedzīvotāju, kas ir augstākais rādītājs OECD valstu vidū. Lai gan alkoholu lieto abi dzimumi, vīrieši to dara ievērojami biežāk un pārmērīgāk. Ar alkoholu saistītas slimības, saindēšanās un nelaimes gadījumi vīriešu vidū ir būtiski izplatītāki. 

Kas ir vērā ņemami, Latvija Eiropas kontekstā izceļas ar augstu sieviešu īpatsvaru vadošos amatos, tie ir 42,9 %, kas ir otrs augstākais rādītājs Eiropas Savienībā uzreiz aiz Zviedrijas No vienas puses, tas apliecina sieviešu līdztiesības progresu, no otras – izgaismo faktu, ka daļa vīriešu nespēj konkurēt kvalificētās pozīcijās. Kamēr sievietes arvien biežāk ieņem atbildīgus amatus, daudzi vīrieši paliek ārpus izaugsmes iespējām vai pamet valsti.

Skots Gelovejs uzsver, ka 

sabiedrība ir īpaši skarba pret vīriešiem bez stabila darba un ienākumiem, un tas bieži nozīmē arī neveiksmes attiecībās. 

Savukārt bez ģimenes vai partneres daļa vīriešu zaudē motivāciju un dzīves struktūru, pieaug nosliece uz atkarībām un sociālo izolāciju. Viņš norāda arī uz pozitīvu vīrišķo paraugu trūkumu – tēva neesamību vai emocionālu distanci ģimenē, kas būtiski ietekmē zēnu attīstību.

Latvijas statistika nepārprotami rāda: īsāks mūžs, augstāka saslimstība, pašnāvības, atkarības, zemāka izglītība un nodarbinātība veido nopietnu sociālu un demogrāfisku problēmu loku. To var dēvēt par vīrišķības krīzi, kas ir daļa no plašākas globālas tendences. Ilgu laiku sabiedriskajā diskusijā dominēja rūpes par sieviešu tiesībām, un tas ir bijis nepieciešami. Taču tas nedrīkst nozīmēt vīriešu problēmu ignorēšanu. Kā uzsver Gelovejs – tas nav karš starp dzimumiem, bet kopīgs uzdevums palīdzēt abiem pielāgoties pārmaiņām. Risinājums nav atgriezties pagātnē, bet gan ieguldīt izglītībā, mentālajā veselībā, pozitīvos paraugos un atbalstā zēniem un vīriešiem.

Vīriešu un sieviešu labklājība nav pretstati. Tie ir vienas sabiedrības divi balsti. Ja viens klibo, cieš visa sabiedrība.