Pieci uzdevumi nākamajam izglītības ministram

Viedoklī dalās Eiropas Tālmācības vidusskolas direktore Darja Voitjuka: 

Šie izaicinājumi nav atrisināmi viena politiskā cikla laikā, tāpēc no nākamā ministra liela daļa nozares gaida nevis kārtējās reformas, bet konsekventu darbu pie jau identificētajām problēmām. Ir vismaz pieci jautājumi, kuriem nākamajos gados jābūt izglītības politikas prioritāšu augšgalā.
 

Finansējumam jānodrošina izglītības kvalitāte, nevis jāpadziļina atšķirības starp skolām

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir stabils, taisnīgs un prognozējams izglītības finansējums. Lai gan Latvijā tiek ieviestas izmaiņas pedagogu darba samaksas finansēšanas modelī, jau šobrīd publiskajā telpā izskan skolotāju pieredzes stāsti par situācijām, kurās, nemainoties darba pienākumiem un noslodzei, atalgojums ir būtiski samazinājies. Tas liek jautāt, vai jaunā finansēšanas pieeja vienlīdz labi darbojas dažāda lieluma skolās. 

Lielākās izglītības iestādēs ar pietiekamu skolēnu skaitu finansējuma nodrošināšana ir salīdzinoši vienkāršāka, savukārt mazākas skolas, īpaši reģionos, var nonākt sarežģītākā situācijā. Arī mūsu skolā šogad novērojam iepriekš nepieredzētu situāciju – pedagogi paši aktīvi interesējas par darba iespējām un papildu slodzi. Tas mudina domāt par to, cik stabila un prognozējama ir pedagogu nodarbinātība dažādās izglītības iestādēs. Nākamajam ministram būtu svarīgi izvērtēt ne tikai finansēšanas modeļa kopējos rādītājus, bet arī tā faktisko ietekmi uz mazākām skolām, pedagogu atalgojumu un izglītības pieejamību reģionos. 

Vairāk laika veltīt izglītībai, nevis dokumentiem

Otrs būtisks jautājums ir administratīvā sloga mazināšana – lai gan par birokrātijas samazināšanu izglītībā runāts gadiem, ikdienā dokumentēšanas, atskaišu un dažādu procedūru apjoms skolās joprojām ir ievērojams. Kā skolas direktore varu teikt, ka liela daļa mana darba laika tiek veltīta dokumentācijas sagatavošanai un uzturēšanai. Septembris, oktobris un nereti arī novembris paiet, nodrošinot dažādu administratīvo prasību izpildi, turklāt dokumentu sagatavošanā jāiesaista arī citi darbinieki, kuriem papildus saviem tiešajiem pienākumiem jāgatavo dažādas atskaites. Nākamajam ministram būtu jāuzņemas konkrēts uzdevums - pārskatīt skolu administratīvās prasības, atsakoties no liekas dokumentēšanas un veicinot vienkāršāku, digitāli organizētu informācijas apriti. 
Ikvienam bērnam jābūt iespējai turpināt izglītību
 

Vēl viena prioritāte ir atbalsta sistēma skolēniem, kuriem pastāv risks nepabeigt izglītību

Latvijā daudz tiek diskutēts par centralizēto eksāmenu rezultātiem, minimālajiem sasniegumu sliekšņiem un izglītības kvalitāti, taču ne mazāk svarīgs ir jautājums – kas notiek ar bērnu, kurš šīs prasības nespēj izpildīt? Skolās joprojām trūkst atbalsta speciālistu – psihologu, pedagogu palīgu, mentoru un citu profesionāļu, kuri varētu savlaicīgi palīdzēt skolēniem ar mācīšanās grūtībām. Turklāt ne visām izglītības iestādēm ir finansiālas iespējas šādu atbalstu nodrošināt pietiekamā apjomā. Īpaša uzmanība jāpievērš jauniešiem, kuri nespēj sekmīgi pabeigt 9. klasi - lai gan ir paredzētas iespējas turpināt mācības atsevišķās profesionālās izglītības programmās, praksē šo iespēju klāsts ir ierobežots. 

Arī vecāki nereti nezina, kādas alternatīvas viņu bērnam ir pieejamas. Sarunās ar ģimenēm redzam, ka daudzi vecāki labprāt izvēlētos bērnam piemērotu profesionālās izglītības ceļu, nevis atkārtotu mācību gadu bez skaidra plāna, kā uzlabot rezultātus.
 

Jāiegulda pedagogu digitālo kompetenču attīstībā

Cerams, ka viena no nākamā izglītības un zinātnes ministra prioritātēm būs arī pedagogu digitālo kompetenču attīstība. Digitālās tehnoloģijas, mācību platformas un mākslīgais intelekts sniedz plašas iespējas individualizēt mācību procesu, padarīt izglītību pieejamāku un atvieglot pedagogu ikdienas darbu. 

To īpaši labi redzam tālmācībā, kur digitālie risinājumi ir neatņemama mācību procesa sastāvdaļa, tomēr tehnoloģiju sniegtās iespējas var pilnvērtīgi izmantot tikai tad, ja pedagogiem ir nepieciešamās zināšanas un prasmes. Nepietiek ar jaunu platformu ieviešanu vai digitālo mācību materiālu izstrādi – tikpat svarīgi ir nodrošināt skolotājiem iespējas regulāri pilnveidot savas digitālās prasmes, apgūt mākslīgā intelekta rīku izmantošanu un izprast, kā tehnoloģijas jēgpilni integrēt mācību procesā. Nākamajam ministram būtu svarīgi nodrošināt sistemātisku un visiem pedagogiem pieejamu digitālo kompetenču pilnveidi, nevis paļauties tikai uz atsevišķiem projektiem vai pašu skolu iniciatīvu. 

Izglītības digitalizācijas kvalitāti nosaka nevis skolās pieejamo tehnoloģiju daudzums, bet gan pedagogu prasme tās izmantot skolēnu izaugsmei.
 

Dažādi izglītības ieguves ceļi nav jāsadala labākos un sliktākos

Vēl viena prioritāte ir dažādu izglītības ieguves formu atzīšana un kvalitātes nodrošināšana. Latvijā joprojām pārāk bieži mēdzam pretnostatīt klātienes izglītību tālmācībai, vispārējo izglītību profesionālajai vai akadēmisko izglītību praktisku prasmju apguvei, taču šāda pieeja neveicina izglītības sistēmas attīstību. Skolēni ir dažādi un atšķiras viņu spējas, dzīves apstākļi, intereses, veselības stāvoklis un mācīšanās vajadzības. Vienam piemērotākā būs tradicionāla klātienes skola, citam – tālmācība, bet vēl kādam – profesionālās izglītības programma. 

Nevienu no šiem ceļiem nevajadzētu automātiski uzskatīt par mazāk vērtīgu. Vienlaikus tas nenozīmē, ka visām izglītības formām jāpiemēro identiskas prasības, tieši pretēji – nepieciešami skaidri un katras izglītības formas specifikai atbilstoši kvalitātes kritēriji, piemēram, tālmācības kvalitāti nevar pilnvērtīgi izvērtēt ar tiem pašiem procesa organizācijas kritērijiem, kas izstrādāti klātienes skolām. Jāvērtē gan sasniegtie mācību rezultāti, gan skolēniem pieejamais atbalsts, pedagogu iesaiste un mācību procesa organizācija.
 

Visus šos uzdevumus vieno nepieciešamība pēc ilgtermiņa domāšanas un pēctecības izglītības politikā - neatkarīgi no tā, kurš ieņems izglītības un zinātnes ministra amatu, svarīgi nesākt jaunas reformas, bet izvērtēt jau paveikto, ieklausīties skolās un konsekventi risināt problēmas, ar kurām ikdienā saskaras pedagogi, skolēni un viņu ģimenes. Izglītības sistēmai nepieciešama stabilitāte, prognozējamība un skaidras prioritātes, jo tās kvalitāti nosaka nevis reformu skaits, bet gan tas, vai ikvienam bērnam tiek nodrošināta iespēja iegūt kvalitatīvu un savām vajadzībām atbilstošu izglītību.