Vērtējums par KATRU paveikto uzdevumu! Vecāki satraucas, kas notiek sākumskolā

“Procenti par skriešanu sportā, par lasīšanas ātrumu, par teksta uzdevuma izpratni, zīmēšanu… par VISU!” Kāda sākumskolēna mamma vērsusies pie mums, Mammamuntetiem.lv, ar bažām, vai tik bieža bērna vērtēšana skolā neveicina lieku stresu un bailes kļūdīties. Viņasprāt, bērns mācību vielu zina, taču situācijās, kad jāparāda savas zināšanas un jārēķinās ar vērtējumu, satraukums ņem virsroku un daļa apgūtā piemirstas.

Mamma stāsta, ka vērtējums bērnam tiek piešķirts teju katru dienu, turklāt ne tikai par pārbaudes darbiem, bet arī par dažādām ikdienas aktivitātēm. Viens no piemēriem ir sporta stunda, kurā bērns saņēmis zemāku vērtējumu par skriešanu, jo skrējis “par ātru”. 

Vai sākumskolas pirmajos gados, kad bērni vēl tikai pierod pie skolas vides, mācību prasībām un atbildības par savu sniegumu, tik bieža vērtēšana patiešām palīdz mācīties? Vai arī tā var radīt papildu spriedzi, mazināt prieku par mācīšanos un likt bērnam vairāk domāt par rezultātu, nevis pašu procesu?
 

Savā viedoklī ar portālu Mammamuntetiem.lv dalās sākumskolas skolotāja, lektore Jeļena Mitričeva. 
 

Sākumskolas vecums ir laiks, kad bērns tikai mācās mācīties. Viņš apgūst lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu, kā arī iemācās organizēt savu laiku, koncentrēties un uzņemties atbildību par paveikto. Bērnam nepieciešams ne tikai skolotāja skaidrojums, bet arī laiks vingrināties, kļūdīties, uzdot jautājumus un pakāpeniski nostiprināt zināšanas.
 

Vai pārbaudes darbu nav par daudz?

Lai saprastu, kā vērtēšana darbojas, svarīgi nošķirt divus vērtēšanas veidus – formatīvoun summatīvo vērtēšanu.
 

Formatīvā vērtēšana, kas ir nepārtraukta ikdienas mācību procesa sastāvdaļa un nodrošina skolēnam un pedagogam atgriezenisko saiti par skolēna tā brīža sniegumu attiecībā pret plānotajiem sasniedzamajiem rezultātiem. Formatīvie vērtējumi neietekmē skolēna snieguma summatīvos vērtējumus.
 

Summatīvā vērtēšana ir skolēna mācību sasniegumu novērtēšana un dokumentēšana noteikta mācību posma noslēgumā – piemēram, pēc temata, kursa vai mācību gada. Tās mērķis ir noskaidrot, kādā līmenī skolēns ir apguvis plānotos sasniedzamos rezultātus. Piemēram, temata noslēguma pārbaudes darbs, kurā skolēns patstāvīgi demonstrē apgūtās zināšanas un prasmes, var būt summatīvās vērtēšanas daļa.
 

Katrai skolai ir jābūt izstrādātai savai “Skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanas kārtībai”. Tās izstrādi nosaka Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumi Nr. 747 „Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem”.
 

Šo noteikumu VI. nodaļas „Skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanas kārtība” 16. punkts paredz, ka izglītības iestāde izstrādā skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanas kārtību. Savukārt 16.4. apakšpunkts nosaka, ka tajā jāparedz, kā pedagogi skolā saskaņo summatīvās un diagnosticējošās vērtēšanas darbu plānojumu katrai klasei vai skolēnu grupai, vienā dienā plānojot ne vairāk kā divus summatīvās vērtēšanas darbus.
 

Tomēr Noteikumu 17. punkts paredz, ka skolēnu mācību snieguma vērtēšanas metodiskos paņēmienus, izpildes laiku un vērtēšanas kritērijus nosaka pedagogs, ievērojot plānotos skolēnam sasniedzamos rezultātus un izglītības iestādes izstrādāto vērtēšanas kārtību. Šajā punktā nav noteikts konkrēts biežums, cik bieži pedagogs drīkst organizēt formatīvās vērtēšanas darbus.

Tas nozīmē, ka normatīvajos aktos nav noteikts vienots skaitlis, cik formatīvās vērtēšanas darbu nedēļā vai mēnesī drīkst būt un tas paliek pedagoga ieskātā.

Piemēram, 1. klases matemātikā pirmajā tematā „1.1. Kā izstāstīt un parādīt: cik, kur, kāds?” ir četri kompleksie sasniedzamie rezultāti. Viens no tiem ir: „Grupē ģeometriskus objektus pēc kopīgas pazīmes, atlasa atšķirīgo, lieko, skaidrojot, pamatojot savu rīcību, izvēli.”
 

Lai noskaidrotu, vai skolēni prot grupēt ģeometriskās figūras pēc kopīgas pazīmes, pedagogs var piedāvāt dažādu krāsu un formu ģeometriskās figūras, kas izgatavotas no kartona, un organizēt praktisku darbošanos stundā. Skolēni var grupēt figūras pie tāfeles, pildīt darba lapas, darboties pāros vai veikt citus uzdevumus, kuros nepieciešams atlasīt figūras pēc noteiktas pazīmes un pamatot savu izvēli.
 

Uzdodot skolēniem praktisku darbu, pedagogs var mērķtiecīgi vērot katra bērna darbību. Skolotājs pieiet pie skolēniem, uzdod jautājumus, nepieciešamības gadījumā sniedz atbalstu un pārliecinās, kā bērni izprot uzdevumu. Šādi iespējams pamanīt, kurš skolēns ar uzdevumu tiek galā patstāvīgi un ātri, kuram nepieciešams vairāk laika, bet kurš vēl neizprot uzdevuma būtību.
 

Piemēram, viens bērns prot sagrupēt ģeometriskās figūras pēc kopīgas pazīmes un paskaidrot savu izvēli, cits nesaprot, kura figūra ir lieka un kāpēc tā jāatlasa. Vēl kādam skolēnam var šķist, ka figūras iespējams grupēt tikai pēc krāsas, un viņš neiedomājas, ka vienādas krāsas figūras var šķirot arī pēc formas. Savukārt cits bērns jau spēj pamanīt vairākas kopīgas pazīmes un attiecīgi pārgrupēt figūras.

Tieši šāda praktiskā darbošanās un skolotāja novērojumi sniedz vērtīgu informāciju par skolēnu izpratni. Pedagogs redz ne tikai to, vai uzdevums ir izpildīts pareizi, bet arī to, kā bērns domā, kādus paņēmienus izmanto, kur pieļauj kļūdas un kāds atbalsts viņam nepieciešams. 

Tādējādi formatīvā vērtēšana var notikt dabiski ikdienas mācību procesā, un skolotājam ne vienmēr ir nepieciešams katru prasmi pārbaudīt atsevišķā rakstiskā darbā ar procentuālu vai cita veida vērtējumu.
 

Formatīvās vērtēšanas darbu var organizēt pirms summatīvās vērtēšanas darba, lai analizētu skolēnu sniegumu, pārrunātu pieļautās kļūdas un sniegtu atgriezenisko saiti par to, kas vēl jāuzlabo. Darbu var nodot arī vecākiem, lai viņi mājās iepazītos ar bērna sniegumu un nepieciešamības gadījumā palīdzētu nostiprināt vēl neapgūtās zināšanas un prasmes. Šādā gadījumā formatīvās vērtēšanas darba mērķis ir patiesi palīdzēt bērnam mācīties — izprast savas kļūdas, novērst neskaidrības un nostiprināt zināšanas pirms summatīvās vērtēšanas darba.
 

Protams, ja klasē ir 30–39 skolēni, katra bērna individuālā snieguma novērošana un izvērtēšana kļūst ievērojami sarežģītāka. 

Kad atzīme kļūst svarīgāka par zināšanām

Vērtēšanas mērķis ir sniegt informāciju par bērna zināšanām un prasmēm. Taču dažkārt pats vērtējums kļūst par galveno mērķi gan bērnam, gan vecākiem. Bērns vairs nedomā par to, ko iemācījies, bet gan par to, kādu vērtējumu saņems. Viņš baidās kļūdīties, jo kļūda var nozīmēt vilšanos, pārmetumus vai zaudētu iespēju saņemt apsolītu balvu.

Kādā ģimenē mamma ceturtās klases meitai apsolīja ceļojumu uz Itāliju, ja meitas vērtējumi visa mācību gada laikā nebūs zemāki par deviņām ballēm. Mammas nodoms, visticamāk, bija labs — motivēt meitu mācīties un sasniegt augstus rezultātus. Taču meitene visu gadu dzīvoja stresā par savām sekmēm. 

Ceļojums, kam vajadzēja kļūt par priecīgu ģimenes piedzīvojumu, bērna uztverē bija pārvērties par balvu, kuru var zaudēt vienas neveiksmes dēļ. Šis piemērs liek aizdomāties, kādu cenu bērns maksā par augstiem rezultātiem. Vai viņš mācās tāpēc, ka vēlas izzināt un saprast, vai tāpēc, ka baidās pievilt pieaugušos? 
 

Ja vērtēšanas darbi vairākos mācību priekšmetos tiek rīkoti gandrīz katru nedēļu, bērns var nonākt nepārtrauktā pārbaudījumu un stresa situācijā. Ja kādā no priekšmetiem neveicas un skolēns atkārtoti saņem, piemēram, 20 % vērtējumu, ar laiku viņš var zaudēt motivāciju un vienkārši pārstāt censties.
 

Bērnam ir nepieciešams laiks, lai saprastu, ko viņš nav apguvis, analizētu pieļautās kļūdas un vajadzības gadījumā lūgtu palīdzību skolotājam vai vecākiem. Pēc tam vēl nepieciešams laiks, lai izprastu nesaprasto, vingrinātos un nostiprinātu konkrēto prasmi. Taču, ja jau pēc pāris dienām jāraksta nākamais pārbaudes darbs, iepriekšējās grūtības var palikt neatrisinātas. Turklāt stress un neveiksmes vienā mācību priekšmetā var ietekmēt arī bērna sniegumu citos priekšmetos.
 

Piemēram, skolēnam matemātikā ir zemi vērtējumi, un tas viņam rada satraukumu. Tikmēr latviešu valodā jāiemācās dzejolis no galvas. Viens bērns šo uzdevumu uztvers ar prieku, rūpīgi iemācīsies dzejoli, izpratīs tā saturu un norunās to izteiksmīgi, saņemot 100 % vērtējumu. Taču bērns, kurš jau ir satraukts par neveiksmēm matemātikā, var dzejoli iemācīties pavirši, bez intereses iedziļināties tā saturā un norunāt to bez izteiksmes. Rezultātā viņš saņem, piemēram, 50 % vērtējumu.

Tā veidojas apburtais loks: neveiksmes vienā priekšmetā rada stresu, stress traucē pilnvērtīgi sagatavoties citiem pārbaudījumiem, un arī citos priekšmetos iegūtie zemie vērtējumi vēl vairāk mazina bērna pārliecību par savām spējām.

Bērnam var rasties sajūta, ka viņam nekas neizdodas, lai gan patiesībā viņam vienkārši nav bijis pietiekami daudz laika, lai apgūtu nesaprasto un atgūtu pārliecību par sevi.
Bērna attīstību nevar izmērīt tikai ar skaitļiem liecībā. Svarīgi ir arī tas, vai bērns iemācās domāt, risināt problēmas, sadarboties ar citiem, uzņemties atbildību un pārvarēt grūtības.
 

Ja regulāri tiek saņemts zems vērtējums, svarīgāk par pārmetumiem ir noskaidrot, kāpēc tas noticis. Vai viņš nav izpratis mācību vielu? Vai viņam nepieciešams vairāk laika? Vai grūtības radīja satraukums? Atzīmei būtu jākļūst par sākumpunktu sarunai un turpmākajam darbam, nevis par spriedumu par bērna spējām.
 

Viens no svarīgākajiem sākumskolas uzdevumiem ir palīdzēt bērnam iemācīties mācīties — plānot un organizēt savu darbu, uzņemties atbildību par paveikto, iekļauties sabiedrībā, sadarboties ar citiem, veidot attiecības un risināt dažādas ikdienas situācijas.
 

Šīs prasmes neveidojas vienā dienā. Tās jāattīsta pakāpeniski, un sākumskola ir ļoti nozīmīgs posms to apguvē. Ja bērns šajā laikā neiemācās patstāvīgi pildīt mājasdarbus, ievērot noteikumus, cienīt skolotāju un sadarboties ar citiem, vēlāk pamatskolā šo prasmju apguve var kļūt daudz sarežģītāka. Zināšanas un vērtējumi vien negarantē veiksmīgu mācību procesu. 
 

Tāpēc rodas jautājums: vai ir lietderīgi bērnu nepārtraukti pakļaut stresam, kas saistīts ar vērtēšanu, ja mācību procesā ir tik daudz citu būtisku prasmju, kuras arī jāattīsta? Ne visu, kas bērnam dzīvē būs nepieciešams, var izteikt procentos vai atzīmēs. Spēja sadarboties, izrādīt cieņu, patstāvīgi organizēt savu darbu, lūgt palīdzību un nepadoties pēc neveiksmes ir tikpat nozīmīga kā matemātikas vai latviešu valodas zināšanas.
 

Ko vecāki var darīt, ja pārbaudes darbu ir pārāk daudz?

Pirmais solis ir iepazīties ar skolas “Skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanas kārtību”, kas parasti ir pieejama skolas mājaslapā. Tajā var noskaidrot, kā skolā tiek organizēta vērtēšana un kādi noteikumi attiecas uz pārbaudes darbu plānošanu.
Ja e-klasē vai Mykoob redzams, ka vienā dienā ieplānoti vairāki apjomīgi summatīvie pārbaudes darbi, vecākiem ir tiesības lūgt skaidrojumu. Vispirms var sazināties ar klases audzinātāju, kurš palīdzēs noskaidrot situāciju un vajadzības gadījumā sazināsies ar attiecīgo priekšmetu skolotājiem.
 

Svarīgi ir runāt ne tikai par darbu skaitu, bet arī par bērna pašsajūtu. Ja bērns regulāri satraucas, nevar atpūsties, raud vai baidās doties uz skolu, šī informācija ir jānodod skolotājam. Sarunas mērķim vajadzētu būt kopīgam — saprast, kā bērnam palīdzēt mācīties, nevis tikai panākt labāku atzīmi.

Bērna vērtība nav atzīme liecībā. Un bērnībai nav jākļūst par nepārtrauktu eksāmenu, kurā bērnam katru dienu jāpierāda, ka viņš ir pietiekami labs.