Viņi savās mājās uzņem bērnus, kuri jau zina, ko nozīmē sāpes. Stibu ģimenes sirds siltais stāsts

Sarunā ar Mammamuntetiem.lv mamma Anda un tētis Gatis atklāti stāsta par lēmumu uzņemt bērnus savā ģimenē, sabiedrības aizspriedumiem, uzticēšanās veidošanu un to, kā ģimene kļūst par savējo — arī tad, ja tās sākums nav kopīgas asinis, bet apzināta izvēle būt kopā.

Kā jūs nolēmāt kļūt par audžuģimeni un uzņemt ģimenē bērnus, kas nav jūsu bioloģiskie bērni?
 

Anda: Tas atnāca pie mums pakāpeniski.. Dzīve mums piespēlēja tādu situāciju pirms kādiem 17 gadiem, kurā mums bija jāuzņem radu bērns. Mums viņu vienkārši nolika pie durvīm un pateica: “Gribat – ņemiet, negribat – atdodiet bērnunamā.” Tā kā viņa bija no tuvākā radu loka, mēs meiteni paņēmām pie sevis. Viņa pie mums nodzīvoja gadu, tad atbrauca viņas mamma no ārzemēm un tikpat strauji aizveda viņu prom. Mēs nepaspējām pat atvadīties.
 

Varbūt tāpēc mēs sapratām, ko tas nozīmē un, ka vēlamies palīdzēt bērniem. Tad nāca Covid laiks un mēs ieraudzījām, ka ir izsludināta pieteikšanās uz apmācību kursiem audžuvecākiem, aizbildņiem un adoptētājiem, un mēs izmantojām iespēju, ka var mācīties Zoom platformā, jo tur bija ļoti stingrs apmeklējums – 90% jābūt apmeklētiem. Tā mēs tikām pie audžuģimenes statusa. 
 

Mēs vienkārši bijām atvērti. Protams, visādas sabiedrības stigmas dzirdējām par pieņemtajiem bērniem, taču mums ir paveicies - mums ļoti forši bērni.

Ar ko šīs stigmas saistītas? Kas ir tie aizpriedumi, ar kuriem saskārāties?
 

Anda: Viens cilvēks, no paziņu loka, kuram arī mamma 40 gadus bija audžumamma, stāstīja, ka šie bērni mums visu apzags, mēs neko nedrīkstēsim atstāt bez uzraudzības, viss tiks salauzts. Audžubērni nav valdāmi, viņi visi ir briesmoņi… 

Un patiesībā?
 

Patiesībā mūsu pieredze rāda, ka tā nemaz nav.

Vai pirms šiem 17 gadiem, kad uzņēmāt radu bērnu, jums jau bija pašu bērni dzimuši?
 

Anda: Jā, man bija gadu iepriekš piedzimusi meita. Faktiski viņai bija 11 mēneši, kad mūsu ģimenē ienāca mūsu pirmā, Dženifera. Viņai tobrīd bija 8 gadi. Un pirms sešiem gadiem nolēmām, ka uzņemsim vēl, lai gan bija Covid laiks.

Un tobrīd – vai jums jau bija abi savi bērni?
 

Anda: Jā. Mums kopā ir pieci bērni –  divi bioloģiskie, divi audžubērni, un šobrīd jaunākais, kurš kopš vasaras ir adoptēts. Viņš arī ienāca mūsu ģimenē kā audžubērns, 11 mēnešu vecumā, un šobrīd viņam jau ir 4 gadi. Viņš ir mūsējais.
 

Kā jūs tā nolēmāt, ka ņemsiet vairāk par vienu?
 

Anda: Mēs nenolēmām, mums piedāvāja uzreiz komplektu - divas māsas. It kā jau mēs bijām jaunā audžuģimene, un tad ir pieņemts, ka uzņem ne vairāk par vienu bērnu. Bet mums piedāvāja uzņemt uzreiz abas divas māsiņas, jo brāļus un māsas cenšas nešķirt. Es atceros, kā mēs braucām iepazīties. Vispirms mēs ar meitenēm iepazināmies Zoom platformā, un tad mēs braucām uz krīzes centru ar viņām iepazīties klātienē. Kā jau Covid laikā, bija jābūt potētam un visa tā aizsardzība krīzes centrā tikšanās laikā. Tas nemaz nebija tik vienkārši.

Šis process jau vispār nav vienkāršs. 
 

Anda: Jā, nav gan... Lai nu kā, mēs meitenēm patikām, viņas patika mums, un tā māsiņas ienāca mūsu ģimenē.

Vai ir kādas būtiskas atšķirības, audzinot savus bioloģiskos bērnos un savus vēlāk ienākušos bērnus?
 

Anda: Man liekas, ka nav un nevajadzētu būt nekādai atšķirībai. Atslēga ir tajā, ka pret visiem bērniem ir jābūt pilnīgi vienādiem noteikumiem un pret visiem ir jāizturās absolūti vienādi. Ja rājas, tad rājas uz visiem vienādi. Ja pērc kārumus, tad visiem vienādi. Mums ģimenē nav prakses  kaut ko pa kluso saviem bioloģiskajiem bērniem vai mazākajam iedot ko vairāk. Tas ir absolūti nepareizi. Mums visi bērni ir vienādi. Visi ir  māsas un brāļi. Gan mājā, gan ārpus mājas. Jā, mūs nesaista asins saites, taču mēs visi esam viena ģimene.

Tās māsas jau vairs nav mazas, vai ne? 
 

Anda: Jā, vecākā meita oficiāli aizgāja savā dzīvē. Viņai šogad palika 18 un šobrīd viņai ir atsevišķs dzīvoklis. Viņa mācās Kuldīgas tehnikumā, bet nedēļas nogalēs brauc pie mums. Otra māsiņa šobrīd mācās 9. klasē. Domājam par eksāmeniem.

Vai plānojat nākotnē vēl kādu bērniņu ņemt klāt?
 

Anda: Tāda doma ir, bet diemžēl apstākļi ir tādi, ka mums  dzīvoklī istabas ir tikai tik daudz, cik ir. Domājot par nākotni, mēs esam iegādājušies lielu lauku māju ar domu, ka mēs būsim tāda liela audžuģimene, bet diemžēl šobrīd , kamēr maksājam kredītu, mājas atjaunošanai līdzekļi vairs nepietiek. Šobrīd audžuģimenēm un arī daudzbērnu ģimenēm nav valsts atbalsta, mājas iekārtošanai. Arī Altum mums nevar palīdzēt. Tā ka mums vienkārši jāgaida, kad samaksāsim kredītu, tad beidzot būs līdzekļi mājas atjaunošanai. Tad gan mēs varēsim kļūt par dižģimeni.

Jūs paši ar vīru arī nākat no daudzbērnu ģimenēm?
 

Anda: Jā, es arī nāku no trīs bērnu ģimenes, esmu vecākais bērns. Līdz ar to man ir zināms, ko tas nozīmē – atbildēt par mazākajiem, būt apzinīgai un atbildīgai. 
 

Gatis: Es nāku no četru bērnu ģimenes kā otrais bērns ģimenē. Bet man tāpat bija abi jaunākie jāpieskaita, jo esmu tomēr vecākais dēls ģimenē.

Tad jau jūs tiešām esat pazīstami ar to, kā tas ir, ka mājās ir daudz cilvēku un vienmēr kaut kāda kņada. 
 

Anda: Jā, tas gan. Mūsu lielās meitenes, kas nu jau mācās tehnikumos – viena Kuldīgā, otra Liepājā, – ir mazliet atradušas no tā trokšņa un atbraukušas nedēļas nogalēs mājās, dažkārt saka: “Jābrauc ātrāk atpakaļ uz skolu, šito troksni vairs nevar izturēt.”

Daudzbērnu ģimenēs jau notiek kņada ne tikai ikdienā, bet visa dzīve paiet vienos svētkos – visiem ir dzimšanas dienas, vārda dienas, vēl nepārtraukti kādi notikumi. Kā to visu var savienot ikdienā? 
 

Anda: Plānošana. Visa pamatā ir laika menedžments. Un es esmu ģimenē šis laika menedžeris. Ja man kādreiz pazūstu telefons ar manu Googl kalendāru, tad viss apstātos.

Ko jūsu ģimenē un jums pašiem dzīvē ienes audžubērnu uzņemšana? Kas ir tas labais, kāpēc to darāt? 
 

Anda: Man liekas, ka tā ir iziešana no burbuļa. Tu ieraugi, ka ir bērni, kuri dzīvo citādi, nevis tā, kā vajadzētu. Ja tu neesi ar to saskāries, tev liekas, ka viss ir baigi forši. Ja tev visu mūžu neviens nav darījis pāri, tu esi lutināts, tev liekas, ka visiem bērniem tā ir. Bet tad, kad ienāk šāds bērns ģimenē, kurš savā īsajā dzīvē piedzīvojis vairāk vardarbības, nekā tu visos savos cienījamos pieaugušā cilvēka gados, sirds sažņaudzas. Tas pavēr citu perspektīvu. 
 

Kā jaunajiem bērniem ir ar uzticēšanos? Cik drīz viņi iejūtas ģimenē?
 

Anda: Tik ātri neiet. Protams, mums kā vecākiem ir jāatrod ceļš pie viņiem, jo, kad viņi ienāk mūsu ģimenē, viņi joprojām mīl savus vecākus, vienalga, cik vardarbības ir bijis un kā viņi pirms tam ir dzīvojuši, jo viņi citu dzīvi nepazīst. Mēs zinām, ka var būt savādāk, jo mēs esam pieaugušie, bet viņi ir vēl tikai bērni. Aptuveni gads ir laiks, kurā tev bērnam ir jāpierāda, ka tev drīkst uzticēties. Un tas nemaz nav sarežģīti. Vienkārši ir jātur savi solījumi. Ja tu kaut ko soli, tas ir jāizdara. Viņi arī skatās – vai tu izturies pret bioloģiskajiem bērniem tāpat kā pret viņu? Vai bioloģiskajiem bērniem nav kaut kādas atlaides? Vai visiem ir vienādi noteikumi un robežas, un vai arī tu pats tās ievēro. Tevi visu laiku vēro un pārbauda.

Vai jums ir psiholoģiskais un sociālais atbalsts? Jūs minējāt par apmācībām, kas ir jāiziet un kuras ir ļoti stingras. Vai tās palīdz un vai pēc tam ir arī iespēja vērsties kaut kur, ja ir kādas problēmas vai vajag padomu?
 

Anda: Mums liels atbalsts jau no paša sākuma ir mūsu bāriņtiesa Skrundā un Kuldīgā. Bet eņģeļa lomu mēs dosim mūsu Kuldīgas audžuģimeņu atbalsta centra “Airi” meitenēm, īpaši Dacei, kas ir mūsu sociālā darbiniece. Man liekas, ka tā ir Daces misija – palīdzēt ne tikai bērniem, bet arī audžuvecākiem. Viņa ir Cilvēks īstajā vietā un Sociālais darbinieks ar lielo burtu. Viņa mums ir organizējusi psihologus, kad bērniem to vajadzēja adaptācijas laikā, gan arī vēlāk. Arī materiāli Dace mums palīdzēja, kad ģimenē ienāca 11 mēnešus vecais dēliņš, jo mums nebija ne gultiņas, ne bērnu ratu. Divu dienu laikā Dace visu jau bija noorganizējusi. Mūsu “Airu” meitenes ir pašas labākās. Tā domājam ne tikai mēs, bet visas mums zināmās Kuldīgas novada audžuģimenes. 
 

Pēc izietajiem mācību kursiem – ko jūs ieteiktu ģimenēm, kas apsver šādu domu – kļūt par audžuģimenēm? 
 

Anda: Tās ģimenes, kas apsver šādu domu, es domāju, ka tur jau brīnums ir noticis un ir tikai jāiet pie savas vietējās bāriņtiesas, kura pastāstīs, kas jādara tālāk.
Šie pirmie apmācību kursi būtu vislabākās apmācības jebkuram vecākam. Tur izstāstija pilnīgi visu par bērnu un jauniešu vecumposmiem, par attīstību, un ne tikai par to – arī par juridiskiem jautājumiem. Mums ar vīru tas bija vislabākais zināšanu pamats, jo, lai tu būtu audžuvecāks, tev katru gadu jāiziet vismaz astoņu akadēmisko stundu kursi, par dažādām tēmām, kas saistītas ar bērniem, jauniešiem. Šie īsie kursi ir bijuši tikai atkārtojums zināšanām, ko ieguvām pamat apmācībās.
 

Šobrīd es mācos BTA (bērnu tiesību aizsardzības) kursos, un es varu teikt tieši to pašu: “Paldies audžuvecāku apmācībām pirms sešiem gadiem.” Varbūt mums ar lektorēm ļoti paveicās, ļoti zinošas bija. Ne tikai teorētiķes, bet viena bija gan audžumamma, gan aizbildne, gan adoptētāja. Tāpēc viņas daudz varēja pastāstīt, kā teorija strādā reālajā dzīvē.

Un kādu aicinājumu jūs varētu sniegt tiem vecākiem, kuri varbūt vēl neapsver kļūt par audžuģimeni, bet varbūt varētu par to padomāt?
 

Gatis: Es varētu teikt tā: ja ģimenē pietrūkst prieka un mīlestības ir daudz par maz, tad noteikti aicinātu doties uz bērnunamu, kur bērni gaida vecākus. Jums vienmēr bērni atdos mīlestību un prieku vairāk, nekā jūs spējat iedomāties. Par šiem bērniem, kas jums ģimenē ienāk... Pienāk tāds mirklis, kad jūs to vismazāk gaidāt, un jums atnāk kāds mīlestības apliecinājums: sēdi skaties vakarā filmu un tev atnes tādu mīlestības kartiņu, kur rakstīts, cik svarīgs esi šim bērnam. Un tu sajūti mīlestību. Tev nāk atpakaļ tas, ko tu viņam dod.

Šo svētdien, 1. novembrī, Latvijā atzīmēs Bāreņu svētdienu — dienu, kas aicina ieraudzīt bērnus, kuri aug bez vecāku gādības, un aizdomāties par to, cik ļoti katram bērnam ir vajadzīgs savs pieaugušais. Nevis tikai cilvēks, kurš parūpējas par ikdienas vajadzībām, bet kāds, kurš paliek arī tad, kad bērnam ir grūti uzticēties, kad pagātnes pieredze liek pieaugušā tuvību uztvert ar piesardzību un mīlestību vēl neļauj pieņemt. Bāreņu svētdiena nav tikai atgādinājums par bērniem, kuriem nav ģimenes, — tā ir arī iespēja katram no mums pajautāt sev, ko varam darīt, lai nevienam bērnam nebūtu jāaug ar sajūtu, ka viņš nevienam nav vajadzīgs. Latvijā šo dienu atzīmē novembra pirmajā svētdienā.