Kā rīkoties, ja bērns sabiedrībā tiek atstumts – jurista ieteikumi

Par to, ko var mainīt redzīgums un drosme būt blakus, stāsta Juris Beikmanis – zvērināts advokāts, tiesību zinātņu doktors, biedrības ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem „Saknes” vadītājs. 

Jaunībā dzīve rit strauji, un reizēm kāds draugs vai klasesbiedrs vienkārši “pazūd” no kopbildes. Neviens viņu neaicina, neviens īsti nepamana. Bet pat viens nejaušs komentārs, smiekli vai klusēšana var cilvēku iegrūst vēl dziļāk vientulībā.

Juris Beikmanis aicina jauniešus aizdomāties par to, ko nozīmē būt stipram un kā rīkoties situācijās, kad kāds ir atstumts vai kādam dara pāri. “Katrā klasē ir savi līderi, stiprās personības. Tu vari būt līderis, ja tu palīdzēsi vājākam, ja tu iestāsies par viņu, ja tu neļausi pazemot, aizskart. Ar to vien tu iegūsi lielāku respektu un cieņu nekā tad, ja ar pats vardarbību parādīsi savu varenību”.

Kas ir sociālā atstumtība? 

Tas ir tas mirklis, kad cilvēks tiek izstumts no sabiedriskās dzīves. Sociālā atstumtība sākas ar to, ka cilvēku pārstāj pamanīt. Kad viņu neaicina, kad viņu izslēdz no sarunām vai grupām, kad viņš kļūst “neredzams” un līdz ar to sajūtas vientuļs un diskriminēts. Šeit mēs varam runāt par cilvēkiem ar invaliditāti, par senioriem, bet diemžēl tas atteicas arī uz jauniešiem. 

Varbūt viņam nav jaunākā telefona, dārgāko kedu vai naudas kino. Bet aiz šīm “mazajām lietām” var slēpties reāls trūkums. Viena radikāla iespēja ir zagt, izdarīt noziegumu, otra – meklēt citu ceļu, iet un strādāt, nopelnīt. Ja jaunietis dzīvo trūcīgāk, tas nenozīmē, ka viņš ir sliktāks vai dumjāks. Viņam vienkārši ir citas starta pozīcijas. Iespējams, ka tā ir jaunieša privilēģija sākt darīt kaut ko labāk, nekā citi to dara, un pierādīt to, ka trūkums nav šķērslis. 

Ar ko ir jārēķinās tiem jauniešiem, kuri skolā nodara kādam pāri? 

No 14 gadu vecuma sākas administratīvā un kriminālatbildība. Bet pat pirms tam, jau no septiņu gadu vecuma, var iestāties civiltiesiskā atbildība – jā, arī bērniem. Protams, arī vecāki ir atbildīgi par to, ko bērns dara. Un viss sākas no sīkumiem – no vārda, no grūdiena, no “joka”. Tomēr šis “joks” var beigties ar slimnīcu, sabojātu dzīvi un rūgtumu, kas paliek uz gadiem.

Piemēram, divi klases biedri apmainās ar vārdiem, no malas it kā smieklīgi, jautri, bet vienu šie vārdi vairāk aizskar un viņš to otru pagrūž. Atbildot, otrs jaunietis paņem un iesit, un šī viena sitiena rezultātā ir zilums. Šajā brīdī tā jau ir administratīvā atbildība. Bet šis viens sitiens var izrādīties tik spēcīgs, ka šis cilvēks nokļūst slimnīcā vai ilgstoši ārstējas mājās – tā jau ir kriminālatbildība. 

Ja kādam ir nodarīts pāri, kam jautāt padomu, kā pareizāk rīkoties tādā situācijā? 

Advokāts Juris Beikmanis pieredzējis, ka nereti cilvēki saka “man jau liekas, tur nekas tāds nopietns nav”, bet apakšā slēpjas ļoti nopietnas problēmas. “Šajā brīdī es ieteiktu aiziet pie jurista un izstāstīt, ja tevi vajā, ja ceļ neslavu, ja grūsta, pazemo vai kā citādi dara pāri.” Varbūt pastāsti skolotājam vai psihologam – cilvēkiem, kas var palīdzēt. Dažreiz pietiek ar sarunu, lai situācija neieveltos vēl dziļāk. Citreiz vajag iesaistīt likumu vai speciālistus – un tas nav kauns. Tā ir drosme 

Kā mēs varam palīdzēt savam līdzcilvēkam jeb paši sev, ja sajūtamies atstumti? 

“Manā advokāta darbā pirmais ir censties saprast, kāpēc šāda situācija ir radusies, kas mudina cilvēku kaut ko darīt vai nedarīt. Ja redzam, ka cilvēks ir atstumts, es aicinu iet klāt un runāt, noskaidrot problēmu, nevis izlikties, ka viss ir kārtībā un vērot, kā cilvēks tur “kaktā” stāv.” Arī skolā vai draugu lokā mēs varam darīt tieši to pašu – runāt, pamanīt, palīdzēt iesaistīties. Ja situācija ir nopietna, ir skolas psihologi, organizācijas un cilvēki, kuri tiešām palīdz. Vajag tikai paspert pirmo soli, iedrošina J.Beikmanis projekta “Glābējsilīte – vieta bērna dzīvībai” organizētā podkāsta “Redzēt plašāk” epizodē “Nabadzība un atstumtība”.

Trīs vienkāršas lietas, ko var darīt ikviens:

1. Pamani. Ja kāds klasesbiedrs ir atstumts – uzrunā viņu. Vienkārši pajautā, kā viņam iet. 
2. Nesmejies. Joks par kurpēm vai pusdienām var būt tas, kas liek cilvēkam iegrimt klusumā.
3. Atgādini – tu neesi viens. Pastāsti, kur vērsties. Ej kopā! Piedāvā būt līdzās.

Kur meklēt atbalstu, ja jūties atstumts?

• 116 123 – Valsts apmaksāts diennakts bezmaksas krīžu tālrunis
• 116 111 – Bērnu aizsardzības centra uzticības tālrunis 
• 27 72 22 92 vai 67 22 29 22 - Rīgas diennakts krīzes tālruņi