Ģimene veido bērna attieksmi pret mācību priekšmetiem skolā. Saruna ar fizikas skolotāju par obligāto dabaszinātņu eksāmenu

“Es esmu fizikas fans”

Kas tad ir STEM? Uz šo vispārīgo jautājumu Ludmila Belogrudova sniedz skaidrojumu, ka tas ir saīsinājums no angļu valodas – Science, Technology, Engineering, Mathematics, tātad zinātne, tehnoloģijas, inženierija un matemātika. Droši vien ir pašsaprotams, kā tās iet kopā. Ir zinātnes, kas ir neatdalāmas, sevišķi, ja runājam par tādām zinātnēm kā bioloģija, ķīmija, fizika – tās visas ir zinātnes par dabu. Tas, ka šī zinātnes cilvēces attīstības gaitā ir izkristalizējušās kā atsevišķas zinātnes, vēl nenozīmē, ka tās pēta dabas procesus atšķirti. 

Fizika vairāk pēta fundamentālākās dabas likumsakarības. Ķīmija vairāk orientējas uz vielām un to pārvērtībām. Bioloģija – uz dzīvajiem organismiem. Uz bioloģiju un ķīmiju vairāk koncentrējas tie skolēni, kuri mērķē uz medicīnas studijām un vēlas kļūt par ārstiem. Viens no iemesliem ir tas, ka Rīgas Stradiņa universāte pieprasa obligātos eksāmenus šajās zinātnēs.

Mana pārliecība, viņa saka, ir, ka fizika ļoti labi iederas šajā procesā, jo medicīna nav iedomājama bez tehnoloģijām, īpaši runājot par medicīnas inženieriju. Faktiski, fizika ir tēma, kurai varam piemeklēt un ieraudzīt pielietojumu jebkur cilvēka dzīvē – arī tajā pašā medicīnā. Tagad ar 12.klasi mēs runājam par Dopplera efektu – viļņu īpašībām, kas izpaužas tajā, ka, atkarībā no tā, vai viļņu avots tuvojas vai attālinās no novērotāja, mainās uztvertā frekvence. Pēc tā var noteikt objekta tuvināšanos vai attālināšanos. Skolā mēs to mācāmies kā tīro fiziku, bet, ja skatāmies uz reālo dzīvi, tad šīs īpašības noder, piemēram, tai pašai ceļu policijai ātruma noteikšanai. Tas varbūt nav iedvesmojošākais piemērs, Ludmila ar humoru piebilst un turpina – tajā pašā medicīnā doplerogrāfija ir metode, kas šobrīd spēj konstatēt neredzamus asinsvadu bojājumus. Nemaz nerunājot par ultrasonografiju, rentgenu, tomogrāfiju – tas viss ir fizikas lietojums medicīnā. 

Fizikas skolotāja ar entuziasmu pauž: “Es esmu fizikas fans, jo, manuprāt, fizika runā par pašām fundamentālākam sakarībām. Fizika varbūt ir grūta, jo tur visu laiku jādomā. Tu nevari fiziku iemācīties.”

No filosofijas uz procesu paredzēšanu

Atgriežoties pie dabaszinātnēm kā daļu no STEM, vai var teikt, ka tas ir zinātņu kopums, kas tiešā veidā palīdz cilvēcei? Jebkura zinātne palīdz cilvēcei, atbild Ludmila. Bet, runājot tieši par salikumu STEM, tas nav tikai tas, ko mēs mācāmies, tas ir arī rīks. Dabaszinātnes ir par to, kā pasaule strādā. Mēs šajā pasaulē dzīvojam, mēs gribam tajā funkcionēt, mēs gribam arī šo pasaulē nesabojāt. Līdz ar to mums jāsaprot šīs pasaules likumi. Tas ir dabaszinātņu kodols. 

Savukārt matemātika ir jaudīgāks šo pasaules likumu izpētes instruments. Kad Ņūtons nāca ar matemātisko analīzi jeb aparātu, kā angliski saka – calculus, tas radīja revolūciju arī fizikā. Pirms tam fizika tika uztverta kā filozofija. Arī tagad šī tradīcija paliek. Mans zinātniskais vadītājs Universitātē profesors Vjačeslavs Kaščejevs, izcils fiziķis, ir ieguvis doktora grādu Telavivas universitātē Izrēlā, un tur rakstīts, ka viņam ir PhD filosofijā. Šeit viņam vajadzēja pierādīt, ka viņš vispār ir fiziķis. Līdz Ņūtona laikiem fizika vairāk bija filosofēšana par to, kas ir pasaule. 

Un tieši matemātika deva milzīgu impulsu fizikai. Šobrīd fizika, ja nerunājam gluži par lietišķo zinātni kā  cietvielu fiziku, bet kā fundamentālu zinātni, mēģina saprast, kā ir uzbūvēta pasaule. Ja līdz 20. gadsimtam mēs vērojām parādību un mēģinājām to izpētīt, piemēram – o, zibens, mēģināsim saprast, kas tur notiek, – tad šobrīd dabas zinātnes no matemātikas ieguvušas to, ka mēs paredzam to, kas vēl nav ieraudzīts un ļoti mērķtiecīgi to meklējam. Matemātiskās formulas un vienādojumi palīdz prognozēt, kā lietām vajadzētu strādāt. Tas, ar ko nodarbojas fiziķi pēdējā gadsimtā, mēģina pierādīt vai apgāzt Einšteina teoriju. Matemātika ir devusi milzu paātrinājumu dabazinātnēm.
 

Kam man to fiziku? Atbilde ir ģimenē

Tehnoloģijas un inženierija jau ir lietojums, priekš kam mums to visu mācīties, viņa saka un ironizē –  “Ludmila, kāpēc es vispār maksāju tev agu, lai tu mācītu bērniem fiziku un lai tu fizikas fakultātei kaut ko pētītu? Pasaki man, kā mana dzīve no tā uzlabosies? Un es saku jā. Mēs esam tik ļoti pieraduši, ka tie paši kvadrātkodi ir visur. Arī to dabas zinātne (plus matemātika) ir izpētījusi un pielietojusi, lai uzlabotu cilvēku dzīvi. Tas pēc būtības arī ir fizikas, arī kā mācību priekšmeta mērķis – izpētīt dabas fundamentālās likumsakarības un tās aprakstīt, lai uzlabotu cilvēku dzīvi un veicinātu izpratni par to, kā šī pasaule darbojas. 

STEM arī ir tas salikums: zinātne par dabu, matemātika kā instruments izpētei un tehnoloģijas kā reāls labums sabiedrībai. Es strādāju Rīgas 40. vidusskolā, saka Ludmila, un ceturto gadu gatavoju skolēnus padziļinātajam eksāmenam. Mācu pārsvarā vidusskolā, šogad arī pamatskolā, un priecājos par to, ka katru gadu skolēnu izvēlas inženieru profesijas un aiziet studēt arī uz LU. 

Vislielāko pieredzi īstenībā formē ģimene. Mēs varam kaut ko koriģēt skolā, bet ģimene, protams, ir pirmā un, es teiktu, ka galvenā izglītības iestāde, kuras iemācīto gandrīz nav iespējams pārmācīt. Tur jāiegulda milzīgs darbs.

Bērns, īpaši skolēns, uztver pasauli caur vecāku profesijām. Bērna pasaule veidojas, ietekmējoties no tā, kas notiek ģimenē, tās vērtībām un tā, ko dzird no vecākiem, un tās lietas viņam šķiet dabiskas. Arī zinātnieki pierāda, ka tā ir liela varbūtība, ka bērns izvēlēsies kaut ko šajā jomā. 

Tātad pirmā izglītības iestāde ir ģimene. Tad bērns nonāk skolā, un ļoti liela bērna dzīve ir ģimene un skola, kur viņam smelties pieredzi par to, kas ir zinātne un kā tā strādā, jo skolā viņi redz tikai skolas priekšmetus.

Vai mūžīgais jautājums “Priekš kam tas vajadzīgs, vai man dzīvē kādreiz noderēs visas šīs formulas un teorijas” arī varētu būt sakņojies ģimenē, kurā, visticamāk, tām nav bijis pielietojums? Mēs jau nevaram paredzēt nākotni. Šis tik tiešām ir jautājums, ko Ludmila kā skolotāja mūžīgi saņēmusi un daudz meklējusi atbildes uz to, un nonākusi pie secinājuma, ka konkrētajā laikā konkrētajam cilvēkam nav iespējams uzminēt universālu atbildi. Protams, varam spriedelēt par to, ka tādas dabazinātnes, īpaši fizika kā fundamentālākā dabazinātne, ar matemātiku un tehnoloģijām, pirmkārt attīsta tavu loģisko domāšanu, tavas spējas veidot cēloņsakarības. Piemēram, fizikā skolēni mācās veikt pētījumus – tos izplānot, uzzināt informāciju, teorijas, prognozēt un pārbaudīt savu prognozi. Ko es zinu no literatūras? Kas man ir vajadzīgs, lai to izdarītu? Skolēns piemeklē darba ierīces, tās ar rokām saliek, ievēro drošības noteikumus, plāno, ko darīs tālāk, plāno, kā reģistrēs datus. Veic eksperimentu, reģistrē datus, apkopo tabulā, veic aprēķinu, apkopo grafiski, skatās, vai tas, ko viņš dabūjis, sakrīt ar teoriju. Ja nesakrīt, kāpēc, un izdara savu secinājumu.

Ar to mēs mācam kritisko domāšanu, mēs mācam plānošanu, Mēs mācām resursu plānošanu, atbildības uzņemšanu – reālu darbību tā nozīmē, ka tu šo darbību plāno, realizē drošā veidā, secini par savas darbības rezultātiem un nepārtraukti salīdzini to, ko tu dari, ar zinātnes atziņām. Piekrītiet, Ludmila aicina, ka šis ir milzīgs cilvēka dzīves pastāvēšanas aspekts. Tās ir pamatprasmes, kas mums visiem ir vajadzīgas: pirms kaut ko darīt, izplānot, apzināties, vai mums ir resursi, uzlikt mērķi, saprast, kā mēs līdz tam mērķim iesim. Nemitīgi domāt par to, kur mēs esam, kas mums sanāca, kas nesanāca, kā tas, ko es redzu, iet kopā ar cilvēcisko pieredzi. Pat, ja cilvēks neaiziet studēt fiziku, tās prasmes, ko viņš iemācās, ejot cauri skolas fizikai, pilnīgi noteikti kalpos par labu, nevis par ļaunu. Tā ir shēma, kas darbojas jebkura pieauguša cilvēka ikdienas dzīvē, kaut vai tad, ja mājās kaut kas salūst – vai es varu to izdarīt pats, vai man ir pieejami resursi, vai man tas sanāk vai nesanāk. 

Studējot fiziku, var kļūt ne tikai par fiziķi

Kad iepazīsti skolēnu, tu kā skolotājs mēģini strādāt ar šī bērna konkrēto interesi, Ludmila stāsta. Runājot par STEM un tehnoloģijām, tad 12.klasē, kad bērni domā, ko izvēlēties un kā izvēlēties, mēs ar viņiem runājam, dažreiz ejam uz LU pildīt laboratorijas darbus, jo tur ir aprīkojums un ar LU var sarunāt, ka skolēnu grupas var atnākt un tur kaut ko paveikt. Skolēni ir ļoti iedvesmoti no tā, kā izskatās šīs laboratorijas, kāda ir LU Zinātņu mājas vide, un tad mēs ar viņiem runājam par to. Viņi arī jautā – skolotāj, ko jūs te darāt? Jo daudziem ir priekšstats, ka, ja tu strādāt Universitātē, tātad tu pasniedz. Pasniegšana ir tikai viena, varbūt maza daļa, ko dara pētnieki, ko dara fiziķi.

Ja tu gribi kļūt par fiziķi un atnāksi uz LU Fizikas nodaļu, tad viennozīmīgi tev būs ne tikai fizika. Pirmos trīs gadus tu daudz mācīsies fiziku, matemātiku, matemātisko analīzi, programmēsi. Visi mani kolēģi, kas ir fiziķi, programmē kā dievi. Mans kolēģis, ar kuru es strādāju kopā pirms dažiem gadiem, tagad ir finanšu analītiķis Latvijas Bankā, būdams fizikas doktorants. Tieši fizika un tehnoloģijas, kā arī šī algoritmiskā domāšana ļoti attīsta stratēģijas, plānošanas un problēmu risināšanas prasmes. Ja tu vēlies komunicēt savas izpētes rezultātus, runāt auditorijas priekšā un tos publicēt, gan latviešu valodas, gan angļu valodas prasmes arī nepieciešamas.  

Pēc trim bakalaura gadiem, ja students pieslēdzas kādai lietišķai zinātnei, nāk klāt tā pati ķīmija. Kvantu iniciatīvas grupā pie Vjačeslava Kaščejeva starp doktorantiem ir gan fiziķi, gan ķīmiķi, jo kaut kādā brīdī šīs zinātnes kļūs neatdalāmas. Viela sastāv no molekulām un atomiem, un ķīmija runā par to, kā šie atomi, elektroni, čaulas un molekulas nosaka vielu pārvērtības. Savukārt fiziķi runā par to pašu, bet no fundamentālo mijiedarbību elektromagnētisko lauku viedokļa, kodolspēkiem.. Tad viņi atkal sanāk kopā, jo nevar pētīt ne elektronus, ne atomus, ja nezina gan ķīmiju, gan fiziku.

Šausmīgais bubulis – ļoti grūtās dabaszinātnes. Kā šo biedu mazināt? 

Kādu laiku iesakņojies priekšstats, ka dabaszinātnes ir kaut kas ļoti grūts, un, iespējams, tas veicinājis skolēnu vēlmi pievērsties humanitārajām zinātnēm… Vaicāju fizikas skolotājai, ko var darīt vecāki šajā ziņā? Ja vecāki ir ieinteresēti radīt interesi savā bērnā par dabaszinātnēm, kā viņi var palīdzēt savam bērnam? Vai vispār starp mūsdienu jauniešiem ir ieinteresētība dabaszinātnēs, vai tomēr nav tik traki… Tas ir darbs, ko veicam arī mēs kā portāls, popularizējot tēmu un godīgi runājot par to, tā pabīdot kopējo bildi, viņa stāsta. Skaidrs, ka neviena zinātne nav viegla, un šīs fundamentālās zinātnes sākotnēji prasa iedziļināšanos. 

Es nevaru pateikt, ka fizika ir viegla, lai gan man tā liekas viegla, saka atzīst. 

Fizikā ir mazāk jāmācās – krietni vairāk ir jādomā. Un, ja tu esi vienu reizi izdomājis, tad pēc tam šo domāšanas algoritmu var pielietot vēl un vēl, jo es visu laiku eju to domāšanas ceļu. 

Fizika ir grūta tajā ziņā, ka tu nevari apsēsties, ik pa brīdim ieskatīties telefonā, šad tad paskatīties uz tāfeli un uzrakstīt normālu kontroldarbu. Nē, tā tas nestrādā. Tev jāiedziļinās, turklāt katru stundu, jo visu laiku nāk klāt jauna informācija, kas nav varbūt daudz no galvas jāmācās, bet visu laiku jāpieliek piepullies, lai saprastu. Un jā, tas ir grūti. Šis domāšanas darbs ir izaicinošs un prasa lielu pašdisciplīnu, ja tā nav dabiska. 

Par dabaszinātņu prestižu… Pirmkārt, pēdējos 20 gados daudz tiek runāts par to, ka šis ir svarīgi. Ja paskatāmies Nacionālās attīstības plānu, gan to, kas iepriekš bija 2014.-2020. gadam, gan to, kas jau atjaunināts, mēs tur redzam skaidri un gaiši Ekonomikas ministrijas ziņojumus par darba tirgu disproporcijām, esošām un sagaidamām. Un Ekonomikas ministrija mums viennozīmīgi saka: draugi, mums ir katastrofāls speciālistu trūkums tieši STEM jomā. Šobrīd tas tā varbūt izteikti nav, jo visur joprojām ir cilvēkresursu trūkums. Tas, kas ir mainījies – šobrīd ir izteikta vajadzība pēc STEM jomas speciālistiem ar vidējo speciālo izglītību. Rupji sakot, mums pietrūkst cilvēku, kas var ieskrūvēt spuldzi vai  salabot jums to izlietni. Bet, lai cilvēks jums to izlietni varētu salabot, viņam nav jābūt obligāti augstākajai izglītībai, bet kaut kādai sapratnei viņam jābūt no pamatskolas fizikas.

Es teiktu, ka prestižs ir pieaudzis, savu viedokli pauž Ludmila. Mediji un arī sabiedrība ieguldas, lai izglītotu cilvēkus un skolēnus par to, ka zinātne ir stilīga un STEM ir forši, un tas kaut kādā brīdī pielīp. Ar ko tas ir saistīts? Ar to, ka dati no uzņēmējiem, no ekonomistiem saka, ka šis mums ir vitāli svarīgs. To nosaka arī darba tirgus vajadzības. Cik mums daudz šobrīd ir vajadzīgi kasieri, kas sēž kasēs un pārdod, piemēram, vilciena biļetes? Šobrīd gandrīz visi izmanto aplikāciju, vai ne? Ieejam kaut vai lielveikalā un skatāmies uz pašapkalpošanās kasēm. 

Mums samazinās profesiju skaits, kur var iztikt bez speciālām prasmēm, un pieaug profesiju skaits, kur ir nepieciešamas tehnoloģijas bāzes zināšanas un prasmes. Mums nevajag tik daudz kasieru, bet mums ir nepieciešami cilvēki, kas apkalpo tos automātus un raksta programu nodrošinājumu tam automātam. Līdz ar to darba tirgus vajadzības ir stipri pamainījušās un tas ir vērojams visās jomās. Ja pirms 30 gadiem varēja aiziet no skolotāja darba, jo bija daudz situācijas, kad cilvēki no skolotāja darba gāja uz veikalu strādāt, tad šobrīd, pirmkārt, arī veikalā nāksies visu laiku saskarties ar tehnoloģijām saskarties, un, otrkārt, šobrīd alga skolotājam ir daudz lielāka nekā veikala pārdevējam.

Morāle pēc būtības ir tāda, ka, ja tu neapgūsti tehnoloģijas, ir ļoti liela varbūtība, ka tu netiksi līdzi.
 

Eksāmens dabaszinātnēs izgaismo iesakņojušās problēmas

Visu laiku bija tā, ka trīs gadu laikā vidusskolā varēja izvēlēties – kārtot fiziku, ķīmiju, bioloģiju vai nekārtot, un tagad ir pieņemts lēmums, ka vismaz vienā no dabazinātņu priekšmetiem, beidzot 11. klasi jeb optimālo līmeni, ir jākārto eksāmens. 

Kad par šo bija diskusijas Saeimā, Izglītības, kultūras un sporta komisijā, Ludmila Belogrudova kā Fizikas skolotāju asociācijas vadītāja atbalstījusi šo lēmumu, jo, kā viņa saka, šis lēmums nāk kā izmisuma kliedziens no uzņēmējiem: “Mūsu Latvijas uzņēmēji nākuši pie mums, skolotājiem, ar kliedzienu, ka, draugi, vai mēs masveidā ieviešam imigrantus, jo, pilnīgi godīgi, mums nav darba spēka, mums nav cilvēku, kuri kaut nedaudz izglītotos STEM zinātnēs, un mēs nevaram attīstīt ražošanu šeit, Latvijā.” Ir nepieciešami STEM speciālisti, bet par to skolēnu skaitu, kuri kārtoja STEM priekšmetus, Ekonomikas ministrija raudāja – kāda ir izeja?

Pēc Belogrudovas domām, ar tiem eksāmeniem, kurus mēs noliekam kā obligātus, mēs pasakām mūsu valsts prioritātes. Kādi bija obligātie eksāmeni pirms tam? Latviešu valoda nav jautājums. Mēs dzīvojam šajā valstī un latviešu valoda šajā valstī ir svarīga. Vēl viens obligāts eksāmens – matemātika, kas tika ieviests vēlāk.  Ar to mēs pasakām, ka ir svarīgi, lai cilvēkiem ir loģiskā domāšana un bāzes prasmes matemātikā. Un vēl viens obligāts eksāmens ir svešvaloda. Sanāk, ka tajā laikā vispār bija tikai valodas un vēsture – humanitāri priekšmeti, un pēc tam mēs jūtam, ka mums ir pārprodukcija… Ar to mēs arī sakām – tauta, šis ir svarīgi. “Es, ja godīgi, šobrīd pat atceltu svešvalodas, jo jaunieši tāpat dzīvo internetā un svešvalodas viņiem pielīp kā pašsaprotamas, bet okei, lai paliek,” piezīmē fiziķe. 

Un vēl – mums ir drausmīga situācija ar kvalitatīvu skolotāju trūkumu šajās jomās. Visu laiku bija kaut kādas reformas un cerības, ka kaut kas labosies, bet tas, ko asociācijas vadītāja šobrīd redz – kas sagatavos bērnus centralizētajiem eksāmeniem, ja ir skolotāju trūkums? 

Šī problēma ir direktora līmenī, viņa norāda, tā nav ministres vai kāda cita problēma. Sistēma šobrīd pieļauj nekvalitatīvu speciālistu ienākšanu un palikšanu skolās bez izaicinājuma augt. Bieži skolās šie priekšmeti gadiem ilgi tiek pasniegti nekvalitatīvi. Gluži viegli novērojams, kurās skolās tā ir, jo ir zināms, no kurām skolām nāk visvairāk privātskolēnu, tā kā asociācija saņem vecāku lūgumus pēc palīdzības privātskolotāja meklēšanā. Tam nebūtu jānotiek masveidīgi, bet atsevišķas nepieciešamības gadījumos. Šobrīd tas ir jau bizness – skolotājs slikti māca fiziku savā skolā, tādēļ privātskolotājs nopelna, mācot bērnam to pašu. 

Kad tika piedāvāts ieviest šo priekšmetu obligāto eksāmenu, sākumā bijuši argumenti, kuriem asociācija vienkārši turējās pretī – kā sagatavosim eksāmeniem, ja nav ne mācību līdzekļu, ne tehnoloģiju. Jūs pirmo reizi redzat, ka nav mācību līdzekļu un nav tehnoloģiju? Ludmilasprāt, tas, ka šāds eksāmens tika ieviests, pacēlis problēmu, kas latentā veidā visu laiku ir bijusi un eksāmena atcelšana problēmu neatrisinās. Toties tagad mēs redzam, kādas ir problēmas. “Un es teiktu, ka dažreiz šī spriedze ir vajadzīga, lai kaut kas sāktu mainīties,” viņa saka. Jau 20 gadus tiek runāts par skolotāju problēmu, ir bijuši fragmentāri brīža risinājumi, kas nav ilgtspējīgi, un asociācijas vadītāja redz – drausmīgi krīt skolotāju kvalitāte. Ir liels pieprasījums uz universitātē organizētajiem ikmēneša fizikas skolotāju semināriem, un kodols, kas sastāv no apmēram 100 skolotājiem, regulāri nāk, paši izglītojas, maina pieredzi un paaugstina savu kvalifikāciju. Pirms dažiem gadiem ministrija uz jautājumu, cik Latvijā ir fizikas skolotāju, pateica, ka tie ir apmēram 700. Tad ko dara pārējie 600? Nav redzams, ka viņu skolēni kārto eksāmenus vai piedalās olimpiādēs. 

Varbūt obligātais centralizētais eksāmens satricinās šādu sistēmu un skolu vadība beidzot būs spiestas izdarīt spiedienu uz esošajiem skolotājiem. 

Interese nav vienkārši bauda, bet vēlme pielikt pūles

Varbūt skolēns, kuram ir jāizvēlas vismaz viens priekšmets, iespējams, mācību procesā gūs lielāku interesi par to? Ludmila piekrītoši saka, ka jā, un tas ir svarīgs akcents – izpratne par interesi. Viņa LU tieši pētot jautājumu, kas saistīts ar fizikas izglītību – interesi piedalīties olimpiādēs. 

Ar interesi plašā sabiedrībā tiek saprasta vienkārši bauda – interese nozīmē, ka neko nedarot, jau ir prieks. Ne gluži. Patiesa interese ir indivīda gatavība pielikt piepūli, lai sasniegtu savu mērķi un ieguldītu tajā spēkus. 

Līdzīgi kā sportā – ir jātrenējas katru dienu. Interese par STEM nepielīp garāmejot – ir jātrenējas tāpat kā sportistam. Uz jautājumu, ko cilvēkam patīk darīt, visticamāk, atbildē būs tas, kam viņš ir veltījis daudz laika un veicis daudz atkārtotas darbības, vai tā būtu sēņošana, tamborēšana, adīšana.. Viņš ir veltījis daudz laika, lai šī interese sniegtu relaksāciju. 

Dažreiz, ja mums neliek kaut ko darīt, mēs to nemaz neizmēģinām. Izglītības pētnieki ir pierādījuši, ka cilvēkam patīk darīt to, kas viņam izdodas. Bet jautājums – jautājums, kurā brīdī tev izdosies? Ir ļoti svarīgi, ka mācību procesā skolā skolēniem palīdz gūt šo azartu, šo kaifu, šo izaicinājumu pamēģināt un tikko mēs redzam, ka kaut kas izdevās – kāpēc izdevās? Jo tu pastrādāji, ieguldījies. Sekmējot to, ka skolēns pieliek pūles, līdz viņam sanāk, var palīdzēt vairot interesi. Viņš pieliek vēl pūles, līdz kādā brīdī “atveras čakras” – kā, fizika ir vienkārši loģiska! Un tajā brīdī skolotājs kļūst tikai par virziena rādītāju. 

Noslēgumā fizikas skolotāja Ludmila Belogrudova atgādina – vissvarīgākais ir ģimene, jo tieši vecāki un ģimene nosaka to, vai bērns gribēs mācīties, viņi nosaka attieksmi, un to ir nenormāli grūti mainīt. Nedod Dievs, ja vecāki saka: “Ai, man tā fizika negāja, tev arī neies.”

Nu nedariet to saviem bērniem, Dieva dēļ! Pārējo mēs izdarīsim, ja būs attieksme. Tik vienkārši.