Pusaudzis runā par pašnāvību! 3 praktiski soļi, ko darīt vecākiem

VBTAI atklāj, ka šī gada deviņos mēnešos tā saņēmusi ap 200 zvanu no jauniešiem, kuri apsver vai ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Papildus vēl vairāk nekā 200 zvanītāju bijuši ļoti nomāktā stāvoklī. 

Kā rīkoties vecākiem, ja dzird pusaudzi runājam par pašnāvību, stāsta Amanda Vēja, VBTAI Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore.

Solis Nr. 1

Vecākam ir ļoti svarīgi saglabāt mieru un apzināties riska nopietnību, ja bērns/pusaudzis ir par to sācis runāt. 

Pats būtiskākais – neatstāt to bez ievērības, jo domas un sarunas par pašnāvību ir ļoti kritisks pusaudžu emocionālās un garīgās veselības trauksmes zvans. 

VBTAI speciālistu pieredzē ir gadījumi, ka vecāki nereti minimizē garīgās veselības nozīmi bērna ikdienā un neuztver to tikpat nopietni kā fiziskus ievainojumus.

Solis Nr. 2

Ikvienā gadījumā, kad vecākiem ir aizdomas par bērna nodomu veikt pašnāvību, svarīgi par to runāt, būt blakus, nenosodīt, pēc iespējas sadzirdēt savu bērnu, viņa domas, jūtas. 

Iespējams, vecākam var nākties dzirdēt bērnu stāstām par plānu, kā viņš iecerējis veikt pašnāvību, vai arī sastapt viņu, rokās turot kādu “bīstamu priekšmetu” vai “zāles” – vecākam vispirms jāparūpējas par bērna drošību! Jālūdz bērnam nolikt to visu malā, izmest vai aiznest uz citu istabu, kamēr jūs veidosiet drošu sarunu. 

Vecāks sarunā var atspoguļot to, ko redz vai dzird bērnu sakām, piemēram, “Es dzirdēju Tevi sakām…”; “Tu pieminēji…”. Vecāks sarunas laikā noteikti ir aicināts izteikt rūpes bērnam – “Es esmu par tevi norūpējusies/-ies”, kas paver iespēju sarunas turpinājumam, arī tiešam jautājumam ”Vai tu esi nolēmis/-usi izdarīt pašnāvību?”. Svarīgi, ka vecāks var bērnam atspoguļot dzirdēto. Piemēram: “Es dzirdu, ka tu šobrīd nevēlies izdarīt pašnāvību, bet bieži par to domā.”

Lai pārliecinātos par nodoma patiesumu, var pajautāt bērnam par viņa pašnāvības plānu un cik lielā mērā viņš ir sagatavojies tā realizācijai. 

Ja nodoms par pašnāvības veikšanu tik tiešām ir patiess, tad plāna esamība ir viens no apstākļiem, kas var norādīt par reālu nolūku to paveikt. 

Tikpat būtiski novērtēt, cik detalizēts ir šis plāns – jo detalizētāks tas ir, jo nodoms veikt pašnāvību, iespējams, tik tiešām var būt reāls. 

Kā būtisku jautājumu piemērus plāna noskaidrošanai var minēt: “Kā tu to plāno izdarīt?”; “Kur un kad tu to plāno darīt?”

Solis Nr. 3

Pēc iepriekšminēto jautājumu uzdošanos vecāki var izvērtēt riska nopietnību. Jāņem vērā, ka minētie jautājumi nav vienīgie, kurus var uzdot un kuri var liecināt par reālu nodomu veikt pašnāvību, tomēr plāna noskaidrošana var rast izpratni vecākiem par to, vai ir nepieciešama akūta palīdzība. 

Ja tiek konstatēts, ka pusaudža nodoms veikt pašnāvību ir patiess un pastāv risks pašnāvības veikšanai, nekavējoties jāsazinās ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, zvanot 113, paskaidrojot esošos apstākļus un ziņojot par to, ka bērnam ir nepieciešama tūlītēja palīdzība.

Ja tiek konstatēts, ka pusaudža nodoms nav veikt pašnāvību vai arī ir grūtības saprast šī nodoma esamību, svarīgi sarunas laikā censties noskaidrot psiholoģiskās grūtības, ar kurām bērns saskaras un kuras veicinājušas vecākos aizdomas par bērna pašnāvības veikšanas iespējamību. 

Tas nozīmē, ka ir svarīgi, lai vecāki sarunu laikā uzklausa bērnu, aktīvi klausās (acu kontakts, galvas māšana, verbāla “mhm” izteikšana utt.), tādējādi radot bērnam sajūtu, ka viņš tiek sadzirdēts. Īpaši svarīga ir nenosodoša attieksme. Tajā pašā laikā varat uzdot jautājumus, neveicot spiedienu uz bērnu. 

Vienlaikus tikpat būtiski ir tas, ka vecāki spēj sadzirdēt pusaudža emocijas un nosaukt tās vārdā, piemēram, sakot: ”Izklausās, ka tu šobrīd jūties izmisis, jo tavs draugs pārtrauca jūsu draudzību.” Šādā veidā vecāki bērnam parāda, ka viņš ir sadzirdēts. Tāpat svarīgi atcerēties un vēlreiz atgādināt, ka jums ļoti rūp, kas ar bērnu notiek un ka kopīgi meklēsiet risinājumu, lai viņam palīdzētu.

Būtiski neizmantot frāzes, kas mazina bērna pārliecību, ka viņš ticis sadzirdēts, piemēram, “citiem ir vēl sliktāk”, “tas nav nekas īpašs”, un citas līdzīgas frāzes.

Ikvienā gadījumā, kad runājam par pusaudža psiholoģiskām grūtībām, kas ļoti bieži ir pašnāvību veikšanas galvenais iemesls, ir svarīgi, ka pusaudzim tiek sniegts atbalsts un resursi, lai palīdzētu pēc iespējas efektīvāk pārvarēt šīs grūtības. 

Ja ir aizdomas par to, ka pusaudzim ir kādas grūtības, ar kurām viņš netiek galā, svarīgi ir sarunāties un noskaidrot, kas viņam šobrīd būtu nepieciešams, lai palīdzētu. Jāatceras, ka arī savlaicīga, preventīva psiholoģiskās palīdzības sniegšana, piemēram, psihologa apmeklējums, var būt kā atbalsta resurss, ja pusaudzis nejūtas pietiekami ērti runāt ar vecākiem.

Tikpat būtiski, lai bērns/pusaudzis ir informēts arī par bezmaksas Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa 116111 palīdzības saņemšanas iespējām. Ikviens bērns/pusaudzis, kā arī vecāki var zvanīt visu diennakti 24/7 un saņemt tūlītēju atbalstu, vai arī rakstīt Uzticības tālruņa čatā, kas darbojas darba dienās no plkst. 12.00 līdz 20.00. 

Ja jautājums nav steidzams, var arī rakstīt vēstuli, izmantojot e-konsultācijas iespējas. Visi iespējamie saziņas kanāli meklējami www.uzticibastalrunis.lv vai lejupielādējot aplikāciju “Uzticības tālrunis”.