Vai tu mēdz justies viens, esot kopā ar mīļoto cilvēku? Tu tāds neesi vienīgais

Pēdējās desmitgades laikā esam piedzīvojuši jauna veida vientulību — saiknes, uzticības un savstarpējo attiecību zaudēšanu, atrodoties blakus cilvēkam, ar kuru mums taču nevajadzētu justies vientuļiem. Teorētiski. Par to, kā tas notiek praktiski un kā to mēģināt labot, raksta attiecību terapeite Estere Perela (Esther Perel), kuras grāmatas, veltītas "erotiskajai inteliģencei", tulkotas 24 pasaules valodās. Autore šo rakstu uzrakstīja Covid-19 pandēmijas laikā, taču tas nesen tika pārpublicēts, jo, būsim godīgi – pandēmijas izolācija beidzās, bet sociālā nošķirtība nekur tālu nav pazudusi.

Kas ir pēdējais, ko tu naktī pirms aizmigšanas noglāsti? Kas ir pirmais, kam pieskaries no rīta, kad pamosties? 

Esiet godīgi. Vai tas ir jūsu telefons? Un vai jūs turat šo telefonu, kamēr jums blakus gultā guļ cilvēks, ar kuru jūs mēdzāt sarunāties, samīļoties, baudīt klusumu vai mīlēties pirms aizmigšanas? Laikā, kad dominē masveida virtuālā saikne ar ārpasauli, mūsu iekšējā dzīve šķiet nedaudz vientuļa. Ironiski, vai ne?

Krīze var saasināt vientulību attiecībās

Vientulība nav nekas jauns, taču tā vairs nav tikai sociāla nošķirtība. Pēdējās desmitgades laikā mēs esam sākuši piedzīvot jauna veida vientulību, proti – savstarpējas saiknes, uzticības un kādreizējo attiecību zaudēšanu, atrodoties blakus cilvēkam, ar kuru mums taču nevajadzētu justies vientuļam. Nošķirtību, kas rodas, salīdzinot savu dzīvi un attiecības ar perfekti atlasītiem mūsu draugu un cilvēku sociālo mediju profiliem, kurus mēs pat nepazīstam. 

Nesen, kad visas pārējās mūsu dzīves norises tika apgrieztas kājām gaisā Covid-19 pandēmijas laikā, vientulības dilemma tikai kļuva saasinātāka. Mēs pavadām vairāk laika tiešsaistē nekā jebkad agrāk, strādājot un izmisīgi cenšoties sekot līdzi jaunai informācijai. Taču mēs esam nonākuši arī pie sajūtas, kas jaunā veidā pasvītro vientulību: ambivalentais jeb pretrunīgais zaudējums ("Ambiguous Loss"), jēdziens, ko radījusi Paulīne Bosa (Pauline Boss). Tā ir sajūta, kad tuvinieks fiziski ir tepat blakus, bet visos citos veidos attiecībās nav klātesošs.

Cilvēki mēdz izvairīties no nepatīkamām sajūtām, it kā tās nododot kādam citam. Krīzes brīžos mūsu jau tā atšķirīgie aizsargmehānismi kļūst vēl izteiktāki. Būdams satraukts vai stresā, viens partneris savas raizes pārspīlē, maksimalizē, bet otrs, cenšoties saglabāt mieru, tās minimizē. Tas, kurš uztraucas, atstāj nomierināšanu otram. Tas, kurš nomierina, atsakās uztraukties. Ja mēs mēdzam pārāk aktīvi rīkoties, otrs kļūs pasīvs. Mēs to pieredzam savās sarunās, plānošanā, seksuālajā dzīvē, vēlmē izmēģināt jaunas lietas un citur.

Kad ārējās pasaules problēmas nonāk mājās, kā jau tas mēdz notikt, tas tikpat labi veicina cilvēku saikni kā mūsu šķietami nepārvaramās atšķirības.

Īsais vientulības tests:

• Vai esat kādreiz piedzīvojuši situāciju, kad jūsu partneris klausās tikai pa pusei, telefona maigajai zilajai gaismai apspīdot viņa seju? Jūs runājat ar viņu, bet viņš atrodas citur, digitālajā virpulī.
• Un vai ir piedzīvota tāda kā aizkave telefonsarunas laikā, kad runājat ar ģimenes locekli, un jums rodas aizdomas, ka viņš paslepšus vienlaikus veic vēl ko citu, piemēram, skatās savus sociālos tīklus?
• Vai jums ir draugs, ar kuru jūs pastāvīgi sazināties, taču saņemat atbildi vien pēc dažām dienām, turklāt ar vārdos paustu vēlmi satikties, kura tā arī netiek īstenota? 
• Vai jūs dažkārt pārņem sajūtas kā skolas laikā, kad jūs mēģināt izkalkulēt, ar ko lai satiekas? Ar ko jūs vēlaties tikties? Un vai šis cilvēks vēlētos redzēt jūs?

Visas šīs situācijas liek mums alkt pēc saiknes. Tas ir kā ēst bez sāta, ēdiens bez piepildījuma. Šobrīd pretrunīgais zaudējums ir radījis vēl lielāku slāpi, un šī vientulība dažkārt var būt nepanesama. Mēs paliekam neizsērojuši zaudējumu, bet sagaidām, ka mūsu attiecības noturēs šo sēru smagumu. Cik daudzi jūt, ka partnerattiecības sabrūk zem šī smaguma? Šajā brīdī var šķist vieglāk komunicēt ar saviem telefoniem nekā vienam ar otru. Bet ko tas parāda — vai mēs esam vientulības virsotnē?

Kad vientulības sajūta attiecībās kļūst par normu

Bieži dzirdamas šādas situācijas:

• Viens no partneriem uzskata, ka viņam vienmēr jāuzsāk katra saruna.
• Viens no partneriem vēlas, lai saruna beigtos, kad vairs nav ko teikt.
• Viens no partneriem pilnībā pretojas sarunām, jo neizjūt no tām nekādu labumu.
• Vienam no partneriem trūkst empātijas.
• Viens no partneriem nejūtas droši kaut ko pieminēt, jo otrs to uztver kā kritiku un reaģē aizstāvoties.
• Viens no partneriem visu pakārto sev.
• Viens no partneriem izmisīgi meklē fizisku tuvību, un pieskārienu trūkumu izjūt kā seksuālu noraidījumu.

Attiecībā uz pēdējo… Tas tiešām ir grūti – justies vientuļam, atrodoties blakus cilvēkam, ar kuru kādreiz tā nejutāmies. Īpaši, ja esam attiecībās, kurās varbūt pat esam mīlēti un lutināti kā dzīvesbiedri, bet tomēr paliekam izsalkuši kā mīļākie. Būt mīlētam un būt iekārotam nav viens un tas pats. Seksuālas noraidīšanas sajūta ir sava veida emocionāla vientulība.

Kad attiecībās jūtamies vieni, katra istaba mūsu mājās kļūst par vientulības skatuvi. Mēs redzam savu vientulību pārvārītos rīsos, kurus negribīgi gatavojām, kamēr partneris spēlēja videospēles vai veltīja laiku sev, ritinot Instagram. Mēs redzam vientulību vannas istabas spogulī, kad domājam, vai partneris joprojām uzskata mūs par pievilcīgu. Vientulības dziļums kļūst nepanesams, kad redzam, ka partneris atrod vietu iztēlei un rotaļīgumam komunikācijā ar citiem, bet ne ar mums.

Kā atjaunot saikni un atsākt sarunāties? 

Lai sasniegtu jaunus sasaistes dziļumus, ir jāiet pa citu ceļu. Šis ceļš ved caur sarežģītām sarunām, un, proti: 

• Norunājiet satikties uz kādu noteiktu darbību un noteiktu laiku: “Vai varam šovakar iziet uz piecpadsmit minūtēm pastaigāties, lai pārrunātu dažas lietas?”
• Vides maiņa, dodoties kopīgā pastaigā, vannā vai iedzerot kafiju no rīta, var palīdzēt mainīt sarunu rutīnu.
• Sāciet sarunu, atzīstot, ka tā varētu nebūt patīkama, un novērtējiet otra vēlmi iesaistīties.
• Pieminiet kādu produktīvu sarunu, kas jums nesen bija kopā.
• Turieties pie viena jautājuma katrā sarunā.
• Centieties viņus uzklausīt ar ziņkāri un izzinātkāri.
• Ja jūsu partneris norāda, ka jūtas nomākts vai sāk noslēgties, nav nepieciešams teikt "es taču neko tādu negribēju," vienkārši palūdziet: "Pastāsti man vairāk."
• Paturiet prātā, ka viens no labākajiem veidiem, kā cilvēkam ļaut nejusties vientuļam, ir likt tam justies uzklausītiem. 
• Un klausīties nenozīmē piekrist. Atgādiniet to sev un otram. 
• Tāpat cita cilvēka pieredzes pieņemšana nepadara jūsu pašu pieredzi par nebijušu. 
• Necentieties pārtrumpot otra sūdzības ar savējām. Palūdziet viņam atdarīt ar to pašu.
• Atcerieties, ka jums nav jāpanāk, ka otram izzūd viņa sliktās emocijas, savukārt otrs nav atbildīgs par to, lai izzustu jūsu negatīvās sajūtas.
• Atgādiniet viens otram, ka jūs neatrisināsiet visas savas problēmas vienā sarunā, bet katra saruna ir svarīgs solis.
• Jūs vienmēr varat pajautāt savam partnerim: “Vai ir kaut kas, ko es varu darīt, lai saruna būtu produktīvāka?”
• Ja sarunas šķiet neiespējamas, mēģiniet viens otram uzrakstīt. Tas var mainīt sarunas veidu un vēstījumu.

Visbeidzot, atcerieties kontekstu, kādā mēs visi šobrīd dzīvojam. Cilvēki, kuriem ir nosliece uz depresiju, trauksmi un stresu, diendienā tiek pakļauti stresam. Cilvēki var neapzināties vai nesaprast, kāpēc viņi jūtas un rīkojas tā, kā jūtas. Tā vietā, lai sarunu sāktu ar vārdiem: "Tu liec man justies kā X" vai "Tu nekad nedari Y", pamēģiniet teikt: "Es uztraucos par tevi."

Pat šķietami maza klātbūtnes izpausme, pārliecinoties par mīļotā cilvēka sajūtām, patiesi esot kopā un uzklausot viņu, var radīt jaunus saiknes veidus.
 

Avots: estherperel.substack.com