Mammas izmisums: Man sirds lūzt gabalos, redzot, kā tēvs pēc šķiršanās ignorē savus bērnus

Tieši šāds ir arī izmisuma pilnais Martas (vārds mainīts) stāsts. Marta no sava vīra ir šķīrusies jau divus gadus un šobrīd viena audzina trīs bērnus – trīs, piecus un astoņus gadus vecus. Sievietes ikdiena šobrīd nav viegla nedz fiziski, nedz morāli, nedz arī finansiāli. Viņa cīnās, lai sagādātu bērniem visu nepieciešamo, bet bērni raud tikai pēc viena – sava tēta, kurš jau kādu laiku par mazajiem neliekas ne zinis.

Marta portālam mammamuntetiem.lv uzticēja savu sāpju pilno stāstu: “Atklāti sakot, mani ļoti kaitina, ka man bieži prasa – vai tad nesaprati, kas viņš ir par cilvēku, pirms kopā radījāt trīs bērnus? Nē, nesapratu. Mūsu attiecībās viss bija kārtībā, visi bērni, izņemot jaunāko, bija plānoti. Un, lai arī ne līdz galam plānots, arī jaunākais bija ļoti, ļoti gaidīts. Tagad, atskatoties uz mūsu laulību, pieļauju, ka bijām pārāk jauni, kad uzsākām attiecības. Apprecējāmies arī tikai pusgadu pēc iepazīšanās, jo paliku stāvoklī. Droši vien viss notika pārāk strauji. Nācās piedzīvot arī diezgan smagas finansiālās problēmas, taču likās, ka kopā kā ģimene ar visu tiekam galā. Bet nu laikam jau tā likās tikai man. Abiem vecākajiem bērniem mans nu jau bijušais vīrs bija ļoti labs tēvs. Auklēja, spēlējās un mani atbalstīja. 

Laulātais draugs uzstāj uz abortu

Protams, bijām noguruši, kā jau visi jaunie vecāki, un viss jau bija labi līdz brīdim, kad pieteicās jaunākā meita… Vīrs uzskatīja, ka mēs jau knapi ar diviem tiekam galā, dzīvoklī nav pietiekami vietas, naudas arī ir tik, cik ir. Vārdu sakot, viņš spieda uz to, lai es taisu abortu. Bet man tas likās kaut kas absolūti nepieņemams. Mēs taču esam laulāts pāris, un kur divi bērniņi, tur arī trešajam vietas pietiktu. Sākās mežonīgi strīdi. Vīrs sāka pēc darba nākt mājās vēlāk, daudz lietot alkoholu. Es visu grūtniecības laiku pavadīju vienās asarās. Arī dzemdībās viņš nepiedalījās, labi, ka vismaz no dzemdību nama pārveda mūs mājās. Man likās, ka, piedzimstot bērniņam, viņš to iemīlēs gluži tāpat kā vecākos bērnus. Tomēr tā nenotika. Viņš ignorēja gan mani, gan mazo, gan pamazām sāka pievērst mazāk uzmanības arī vecākajiem bērniem. Ar laiku uzzināju, ka viņam ir cita sieviete. Divdesmit gadus veca, bez bērniem, bez pienākumiem, bez jebkādiem apgrūtinājumiem… Vēl nebijām nosvinējuši meitiņas gada jubileju, kad vīrs jau bija sakravājis somas un pārvācies pie savas jaunās mīlas. Laikam jau drusciņ vainīgs par notikušo viņš jutās, jo pats piekrita maksāt diezgan dāsnus alimentus, regulāri ņēma pie sevis abus vecākos bērnus. Pirmajā gadā pēc šķiršanās man pat pašai likās – varbūt tā mums visiem tiešām ir labāk, taču tad situācija mainījās.

Īsteno draudus un par bērniem vairs neliekas ne zinis

Es nezinu, kas pēc šī pirmā šķiršanās gada notika mana bijušā vīra dzīvē, bet viss sāka iet greizi. Viņš pārtrauca maksāt uzturlīdzekļus, vairs neņēma bērnus pie sevis. Es biju spiesta vērsties Uzturlīdzekļu garantiju fondā pēc palīdzības. Man vienkārši nebija citas izvēles, pretējā gadījumā es nebūtu varējusi nedz rēķinus samaksāt, nedz bērniem pārtiku nopirkt. Kad bērnu tēvs saprata, ka esmu pieprasījusi uzturlīdzekļus no valsts, viņš kļuva ļoti nikns. Draudēja, ka, pateicoties šim manam gājienam, varu aizmirst, ka viņš rūpēsies par bērniem un palīdzēs. Un savus draudus viņš tiešām arī īstenoja. Es vienkārši nesaprotu, kā pēkšņi var nelikties ne zinis par saviem bērniem. Labi, ir skaidrs, ka jaunāko viņš vispār par savu bērnu neuzskata. Bet abus vecākos taču lutināja un mīlēja. Un šobrīd situācija ir šausmīga. Gandrīz katru vakaru bērni raud līdz histērijai, pieprasot tēti. Vecākais pat vaino mani. Tētis nenākot, jo es ar viņu strīdoties. Vienkārši sirds lūzt gabalos. Un es neko, pilnīgi neko nevaru šajā situācijā mainīt. Pieteicu bērnus pie psihologa un vēl neesmu atmetusi cerību, ka varbūt bijušais vīrs nāks pie prāta.”