Atkarību speciāliste Gunita Gudone intervijā par alkoholismu atklāj, kura no atkarībām patiesībā ir vispostošākā

Kura atkarība ir vispostošākā? Ja runa ir nevis par organismu, bet cilvēka dzīvi.

– Ir ķīmiskās un neķīmiskās atkarības. Piemēram, porno atkarība, azartspēles, atkarība no gadžetiem (ierīcēm). No visām smadzenēs notiek ķīmiskas izmaiņas.

Vispostošākās pasaulē… Ja skatāmies tieši garīgi, tad pirmās prātā nāk seksuāla rakstura atkarības, kas izkropļo personību. Tas ir absolūti neīsts cilvēks, viņš ir kā eksperimentālā pele, kas trīc un gaida ēdienu. Šāds cilvēks iekšēji jūtas šausmīgi. Tā ir apsēstība. Cilvēks nespēj kontrolēt savus dzinuļus, īpaši mūsdienās dzīvojot, kad ir tik daudz stimulatoru. Tas viss iznīcina un degradē personību. Arī narkomānija. Cilvēki ļoti daudz melo, cilvēks nav viņš pats. Dzīvo ilūzijā. Protams, ir vēl daudz un dažādas atkarību formas.

Vai atkarība ir slimība, izvēle vai abu kombinācija?

– Sākumā tā ir izvēle. Nultā stadija, pirmā glāze, pēc tam jau pirmā stadija. Iederēšanās, izcelšanās starp klases biedriem, tur vēl bioķīmija nav nobrukusi, tā nobrūk vēlāk. Tāpēc pirmais ir tavas izvēles. Mēs katru dienu veicam izvēles.

Bet, runājot par atkarību, pirmā ir izvēle un tālāk jau bioķīmija. Ja nultajā stadijā vēl varam pārtraukt un neaiziet tālāk, jo nav šī bioķīmiskā nobrukšana smadzenēs, tad pēc tam mēs jau esam atkarīgie. Tas notiek nemanāmi.

Vai Latvijas "dzeršanas kultūra" patiesībā ir kolektīva atkarības normalizēšana?

– Ja mēs varam legāli aiziet nopirkt alkoholu, tātad tas tiek uzskatīts par normu. Vakar staigāju pa "Maximu" pēc astoņiem vakarā, n-tie plaukti pilni ar alkoholu. To visu varētu ņemt ārā. Tieši padomāju, cik forši, ja tur zemnieki tirgotu svaigus produktus, cik patīkami būtu ieiet veikalā. Tagad ieej kā tādā morgā – vienas vienīgas pudeles.

Vai tad cilvēkiem kāds prasīja, vai viņš tādu veikalu grib? Vai kādam no mums uzprasīja? Protams, ka nē. Kurš to dara? Jums viela pārdomām, kurš ir tas, kurš to visu veido un noliek mūs fakta priekšā. 

Mazu bērnu acu līmenī veikalā ir pieejams etanols. Viņš var pieskarties, paņemt pudeli. Jā, nopirkt nevar, bet spēlēties var. Un tas ir prātam neaptverami.

Vai vecāki, kuri regulāri dzer bērnu klātbūtnē, paši kļūst par piemēru nākamajai atkarīgo paaudzei?

– Ne vienmēr. Modernā lietošana nav lipīga. Ļoti bieži mammas dzer noguruma dēļ. Latviešu sievietēm ir milzīga pārslodze. Psiholoģiskā, fiziskā, emocionālā, garīgā. Šīs sievietes nespēj visu nest, viņas meklē palīdzību alkoholā. Cik bieži esmu dzirdējusi: atnāku mājās, gribētos iet atpūsties, bet nevar, jāmācās vēl ar bērnu, vēl kaut kas jādara, tik liela slodze sievietei kā tagad nekad iepriekš nav bijusi. Plus vēl telefoni, kas mums atņem resursu, spēkus. Ja cilvēks nav disciplinēts un nespēj sevi ielikt stingros rāmjos, viņam ir ļoti grūti.

Mamma dzer, paliek maiga, mīļa, bērni to jūt, redz, ka alkohols viņai palīdz. Bērni ir ļoti gudri, viņi visu saprot momentā. Viņi pat zina, kāpēc mamma dzer. Viņi varētu pateikt, bet viņi nerunā. Bērni nesaka, viņi vienkārši pārdzīvo un cieš.

Ja bērns lietos pieaugušā vecumā, vai tas ir tāpēc, ka mamma dzēra? Nē. Bet tas ir atkarīgs no ģimenes. Bērni dzers pieaugušā vecumā tāpēc, ka tas ir normalizēts.

Man nav bijusi diena, kad es neredzu cilvēku, kurš pērk alkoholu. Man nav bijusi diena, kad es neredzētu sabiedrībā, kad nelieto. Sākot no astoņiem rītā līdz vakaram. Kur mēs dzīvojam? Ir kolektīvā apziņa, viss, kas nonāk mūsu apziņā, tas mūs veido. Un kas mūs veido? Lūdzu, tas, kas mums ir uz ielām, kafejnīcās un veikalos.

Vai cilvēkam ar atkarību vispār ir iespējams "vienkārši pašam saņemties", kā bieži saka apkārtējie?

– Varēt jau var visu, bet tas nebūs ilgtermiņā. Cilvēks būs nelaimīgs. Viņš vienkārši nedzers un nesapratīs, kā dzīvot šo dzīvi. Viens ir dzīvot vidē, kur nelieto, bet otrs ir dzīvot Latvijā. Tā ir milzīga atšķirība. Ja viņš vienkārši izdomā, – viss, es vairs nedzeršu, aizbrauc uz Indiju, iestājās kaut kādā kopienā, viņš nedzers. Bet, ja cilvēks Latvijā pārtrauc dzert pats – kā viņam dzīvot? Tur jābūt valstiskā līmenī izglītotībai.

Jebkurā smagā situācijā cilvēkam vajag cilvēku. Pie smagām slimībām cilvēks nevar viens tikt galā. Viņam ir grūti. Vajag blakus līdzīgus cilvēkus, kuri ir tam izgājuši cauri, kuri iedvesmo. Un arī profesionāļus. Atkarība ir smaga slimība. Ļoti smaga. Tā tiek pielīdzināta cukura diabētam un audzējam.

Cik reizes mēnesī ir jālieto alkohols, lai cilvēku varētu nosaukt par atkarīgu?

– Cilvēks var dzert reizi gadā nedēļu vai trīs no vietas, un viņam ir konkrēts alkoholisma tips, un viņš ir atkarīgs. Tāpēc mēs nevaram pateikt pēc dienām mēnesī. Protams, ka, ja ir sistēma, tad ir atkarība. Tur jau tālāk skatās tipu un stadijas. Bet pēc tā (cik dienas mēnesī lieto) mēs nenosakām, vai ir atkarība.

Vai alkohola reklāmas un pieejamība padara valsti līdzatbildīgu cilvēku atkarībās?

– Simts procenti. Vienkārši viennozīmīgi. Es jau esmu fantazējusi par to, ka, ja mani pielaistu pie tā saucamās "silītes", cik būtu priecīga palīdzēt ieteikt, ko vispār nevar kategoriski darīt. Ļoti daudz lietām vispār nevajadzētu būt. Arī reklāmas kampaņas, kas tiek vērstas, lai pasargātu sabiedrību – to nav iespējams izdarīt, kamēr, ieejot jebkurā veikalā, (redzi alkohola pudeļu plauktus). Pat "YouTube" reklamē azartspēles, porno vai alkoholu.

Es atkārtošos – sabiedrību veido tas, kur viņi ir. Sabiedrība ir gadžetos un uz ielas, veikalos, kultūras pasākumos. Pastaigājiet, paskatieties, kas tur notiek. Pamēģiniet vienu dienu atrasties sociumā un izdzīvot tā, lai jūs neredzētu nevienu lietotāju. Tas nav iespējams. Viņi ir visur. Ja ne kafejnīcā, tad uz ielas vai parkā. Vienalga, kur. Pat vilcienā braucot, kāds būs ielicis maisiņā un dzers.

Vai būtu jāierobežo alkohola tirdzniecība vēl vairāk, pat ja tas cilvēkiem nepatīk? Vai būtu jāaizliedz alkohola reklāmas? Piemēram, Norvēģijā tās ir aizliegtas.

– Nekas nav mainījies. Atkarīgs cilvēks alkoholu iepirks laicīgi. Viņš domā par to. Viņš ir shēmotājs. Viņam laiks situāciju nemainīs. Alkoholam vispār nav jābūt. Atsevišķā pilsētā kaut kur 50 kilometru attālumā. Uz salas, kur tu vari braukt pirkt un tur arī dzert. Lūdzu!

Reklāmas ļoti ietekmē cilvēka psihi. Noteiktā laikā sāk skanēt franču mūzika, cilvēks pēc darba iebrauc veikalā noguris un jau sajūtas kā franču rivjērā, tā visa ir manipulācija. Protams, ka ir svarīgi (aizliegt alkohola reklāmas), bet ne tikai, tas ir daudz dziļākā līmenī.

Vai atkarīgā cilvēka ģimenei ir pienākums viņu glābt, vai arī dažreiz labākais, ko darīt, ir pārtraukt palīdzēt? Vai kāds no malas var "izglābt" atkarīgu personu?

– Nav tāds jā un nē. Es varu pateikt vienu atbildi visai Latvijas tautai - tas ir atkarīgs no attiecībām. Ja ģimenē ir foršas attiecības, tad sieva dzird vīru un vīrs dzird sievu. Bet, ja ir šausmīgas attiecības un visi brēc un lamājās... Protams, ka tur neko nevarēs izglābt.

Bet man ir bijuši gadījumi, kad pat bijušie vīri un bijušās sievas palīdz, un viņš pārtrauc lietot un ir ilgstošā remisijā. Tas ir atkarīgs no tā, kā mēs runājam. Kādi mēs esam kā cilvēki.

Vai pilnīga atturība ir vienīgais drošais ceļš cilvēkam, kurš reiz bijis alkohola atkarīgs?

– Tas ir manipulatīvs jautājums. Protams, ka cilvēks, kuram ir atkarība, vispār nevar dzert. Nekad. Jo, līdz ko sāks lietot, atkal būs tieši tajā pašā stadijā, no kuras izkāpa.

Mēs skaidri saprotam, ka dzert vispār nevar. Bet es negribu teikt, ka tas ir vienīgais drošais ceļš. Tās ir divas dažādas tēmas. Mēs nevaram tās likt kopā. Jo vienīgais drošais ceļš ir iziet apzināti no atkarības profesionāļu uzraudzībā. Un tad ievērot visu, kas tur tiek dots. Ja cilvēks to dara, tad tas ir drošais ceļš. Protams, kombinācijā paralēli ir atturība. Tas ir pašsaprotami, tieši tāpat kā jūs elpojat. Jūs par to nedomājat. Bet cilvēkam ir apzināti jāiziet no atkarības.

Cik lielā mērā atkarību izraisa cilvēka vide, nevis viņa paša "vājais raksturs"?

– Vide iedod man sajūtu, ka sliktais ir labs. Un, ja tas tiek pilināts dienu no dienas, man tas liekas normāli. Tad tas ir tāpat kā pienu dzert.

Par raksturu – man vispār atkarīgie liekas ļoti spēcīgi cilvēki. Man tādi hiļaki (vārguļi) nav bijuši. Visi ir ļoti jaudīgi, spēcīgi, spilgtas personības. Visi. Gan traktoristi, gan māsiņas, gan bērnudārza audzinātājas, gan mediķi.

Atkarība nav par raksturu. Pusaudžu vecumā – tas ir par ģimenes vērtībām. Ja ģimenē ir spēcīgas vērtības un tradīcijas, tad bērns, lai arī būs tajā sociumā, viņš sapratīs, ka to nevar darīt. Tas ir par to raksturu. Bet tālāk vairs nē.

Vai cilvēks var būt funkcionējošs alkoholiķis? Ko vispār nozīmē "funkcionējošs alkoholiķis"?

– Visa lielākā daļa sabiedrības, kura iet no rīta uz darbu (un ir lietotāji), ir funkcionējoši alkoholiķi. Alkohola atkarīgie. Alkoholiķis ir jau vecs termins.

Arī mājsaimniece var būt funkcionējoša alkoholiķe. Ceturtajā stadijā cilvēks vairs nefunkcionē. Bet praktiski visi, kuri tagad lieto, ir funkcionējoši alkoholiķi. Tie, kas nokļuvuši līdz trešās stadijas beigām un ceturtās stadijas sākumam, jau guļ un aizrāpo līdz veikalam.

Vai atkarības ārstēšanā mēs pārāk koncentrējamies uz vielu, nevis uz iemeslu, kāpēc cilvēks to lieto?

– Šis ir labs jautājums. Un brīnišķīgi, ka es par to varu runāt. Pie manis atnākot, cilvēks bieži vien domā, ka mēs runāsim par alkohola saturu, par spirtu. Mēs ļoti maz par to runājam. Otrās nedēļas sākumā es jau saprotu, kas ir tas, ar ko mums būs jāstrādā. Bet tas nav tā, ka es norādīšu – tā, tagad tu darīsi šitā! Nē, cilvēks pats līdz tam nonāk.

Vienam tas ir ļoti zems pašnovērtējums, tāds, ka viņam visi uzkāpuši uz galvas, un viņš ar to pudeli, nabags, vienīgais, kā var kaut ko pateikt. Cits ir pārāks par visiem, un tā ir viņa problēma. Cits atkal nenormāli apvainojās. Tās ir tik daudz dažādas formas un iemesli.

Kādos gadījumos visbiežāk cilvēki meklē Tavu palīdzību? Vai tikai tad, kad jau ir zaudējuši ģimeni, darbu vai veselību?

– Nē, tādu, kas visu zaudējuši, ir maz. Ir bijuši, bet pārsvarā ir trešās stadijas pacienti, kuri ir uz izmisuma robežas. Piemēram, ar trimeri nogriež pirkstu. Sieviete dzērumā– modernā lietotāja – sabijās.

Visi atkarīgie saprot, ka ir problēma. Bet viņu psihe strādā savādāk nekā cilvēkam, kurš nelieto. Viņiem ir kļūdaina domāšana. Cilvēki paši to ierauga darba procesā.

Vai atkarība kādreiz var būt pilnībā izārstēta, vai cilvēks visu atlikušo dzīvi vienkārši mācās ar to sadzīvot?

– Atkarību nevar izārstēt. Tas ir uz mūžu. Ja ir jau pirmā stadija. Nultā stadija – tas ir jauniešu vecums. Man ir bijis viens pāris, kurš bija nultajā stadijā, bet 50 gadu vecumā aizgāja uz vīna kursiem, sāka pamatīgi lietot un tad dažu gadu laikā nonāca līdz trešajai stadijai, bet parasti tie ir 15, 16 gadi un uz priekšu.

Ja ir notikušas smadzeņu izmaiņas, tad atkarību nevar izārstēt, visa serotonīna, dopamīna sistēma ir salauzta. Un tur neko nevar izdarīt. Bet cilvēkam nav visu dzīvi jāmokās un jāsadzīvo. Ja viņš pats pārtrauc vai nokodējās, tad viņam ir grūti. Narkologs kombinācijā ar profesionālu atkarību speciālistu ļoti labi var palīdzēt.

Cilvēkam nav jāmokās. Man ir pēc rehabilitācijas grupa, kurā cilvēki dalās ar to, kā viņi dzīvo. Pieci, četri, trīs gadi remisijā, brīnišķīgi. Jā, ir kaut kādas problēmas, kādam bezmiegs, trauksme, bet nav tā, ka viņi dzīvo un grauž nagus, tāpēc, ka nevar darīt to un to. Nē, tas tā nav.

Kas ir lielākais mīts par atkarībām, kam pat paši atkarīgie dažreiz tic?

– Mītu ir daudz. Bet ir viens tāds mīts, ilūzija jeb psihes mehānisms, – ka es kaut kad varēšu viegli pārtraukt lietot. Pēc piecdesmit gadu vecuma vai kad bērni izaugs – "slēgšu to veikalu ciet". Cilvēki, kuri paši ir atkarīgie, domā, ka atkarība – tas ir kaut kur citur. Tā ir tā sauktā intelektualizācija (psiholoģiska aizsardzība).

Ko vēl ir svarĩgi zināt par atkarības tēmu Latvijā?

– Runājot par alkohola atkarību Latvijā, mēs bieži analizējam sociālos, ekonomiskos un kultūras faktorus, taču nepelnīti aizmirstam mūsu ģeogrāfisko un klimatisko realitāti. Latvijā ir izteikts saules gaismas trūkums gandrīz pusgada garumā, un tam ir tieša, bioloģiska ietekme uz mūsu sabiedrības psihoemocionālo stāvokli un patēriņa paradumiem.

Noslēgumā nedaudz filozofisks jautājums — kas dzīvē ir svarīgākais?

– Filozofiski katram svarīgākais ir savs — veselība, ticība vai ģimene —, taču patieso vērtību vislabāk parāda cilvēka atziņas mūža noslēgumā. Neviens beigās nenožēlo par maz nopelnītu naudu vai neuzbūvētu karjeru. Visbiežāk tiek nožēlotas divas lietas – par maz laika ar tuvākajiem, jo ikdienas steigas dēļ zaudēta patiesa klātbūtne un attiecības ar ģimeni. Neizdzīvota sava dzīve – pārāk daudz pūļu veltīts citu gaidām, nevis tam, kas patiesi sniedz laimi un mieru.