Geštaltterapeite Sandra Krupenko: "Atkarīgie nav vāji. Atkarīgie ir uzticīgi."

Terapeite savā Facebook ierakstā stāsta par to, kāda īsti ir psihoterapeita loma cilvēka cīņā ar atkarību, un kādi ir maldīgie pieņēmumi par atkarības cēloņiem un soļiem tās ārstēšanā. 

Jauns gads – vecas kaites

Atkarība.

Atkarība nav par vājumu. Un gandrīz nekad – par baudu.

Savā dzīvē, situācijās un praksē redzu: atkarīgie ir cilvēki ar ļoti dziļu spēju piesaistīties. Ar spēju būt lojāliem, noturīgiem, pacietīgiem. Tikai šī spēja reiz tika vērsta pret viņiem pašiem.

Atkarība nesākas ar vielu, uzvedību vai attiecībām.

Tā sākas daudz agrāk — tur, kur bērns iemācījās, ka ar viņa jūtām ir “par daudz”, “ne tagad” vai “nepieklājas”. Kur tuvums bija fizisks, bet emocionāli nepieejams. Kur nācās izdzīvot, nevis just.

Un tad psihe izdara vienīgo, ko prot — iemācās nejust. Vai just caur kaut ko citu.

Šis teksts ir par to, kāpēc atkarība nav rakstura defekts, kāpēc terapijā mēs strādājam nevis ar simptomu, un kāpēc dziedināšana sākas nevis ar kontroli, bet ar drošību.

Atkarīgie nav vāji. Atkarīgie ir uzticīgi. Ne sadzīviskā nozīmē. Ne “mani nemīlēja”.

Bet dziļāk — tur, kur bērnam atkal un atkal lika saprast: ar tevi viss ir kārtībā, izņemot tevi pašu.

Netika nodots viss bērns kopumā — tā notiek reti. Viņu nodeva pa daļām.

Viņa dusmas — “neuzdrošinies”.

Viņa bailes — “neizdomā”.

Viņa jūtīgumu — “par daudz”.

Viņa vajadzības — “vēlāk”.

Viņa prieku — “ne tagad”.

Un šo “ne tagad” sakrājas tik daudz, ka psihe izdara vienīgo iespējamo — iemācās nejust.

Atkarība vienmēr nesākas ar vielu.

Tā sākas ar nozīmīgu pieaugušo, kurš bija fiziski blakus, bet emocionāli — nepieejams, biedējošs, noraidošs vai neprognozējams. Kad piesaiste neizveidojās, bet separācija tomēr notika, cilvēks paliek pasaulē viens — bez iekšēja balsta.

Un tad sākas bezgalīgie meklējumi pēc kāda, kurš spēs izturēt. Viela, cilvēks, darbs, ēdiens, kontrole, attiecības, glābšana — tas nav par baudu. Tā ir izmisīga mēģināšana atjaunot zaudēto kontaktu ar to, kuram kādreiz bija jābūt par balstu. Atkarīgais ir bērns, kurš bija spiests pārāk agri kļūt par pieaugušo, bet tā arī nesaņēma pamata pieredzi:

“manas jūtas var izturēt”,

“es ar sevi nesagrauju otru”,

“ar mani var būt”.

Kad veselīga piesaiste neizveidojas, psihe neapgūst galveno — izdzīvot jūtas. Tā iemācās tās apslāpēt.

Tieši tāpēc jūtas kļūst “nepanesamas”. Ne tāpēc, ka tās būtu tik briesmīgas, bet tāpēc, ka nebija neviena, kurš tās spētu izturēt.

Atkarību terapijā mēs strādājam nevis ar pašu atkarību, bet ar ar to mazo, kaprīzo, kaunpilno, dusmīgo, izbiedēto bērnu, kuru kādreiz pārāk bieži nespēja izturēt.

Terapeita loma šeit ir īpaša. Tā nav kontrole un ne pāraudzināšana. Tā ir telpas radīšana, kurā:

jūtas netiek sodītas, pretošanās netiek kaunināta, kritieni neatceļ vērtību, slinkums nav vienāds ar “slikts”, dusmas nesagrauj saikni.

Drošība ir tad, kad pieņem ne tikai uzvedību, bet arī to, kas notiek iekšpusē.

Un tad starp klientu un terapeitu parādās tas, ko nevar aptaustīt, nevar paātrināt, nevar imitēt.

Piesaiste. Tāda, kur var būt.

Atsevišķa un sarežģīta darba daļa ir apstādināt kompulsiju “steidzami kaut ko ar to izdarīt”. Mūs visus ir mācījuši: pamanīji — izlabo, sajuti — noņem, apzinājies — rīkojies. Bet tā atkal ir izvairīšanās.

Pieaugšana sākas tur, kur parādās spēja pabūt.

Ar trauksmi.

Ar tukšumu.

Ar sāpēm.

Bez bēgšanas.

Kad klients saka: “Pagaidām apstāsimies. Es gribu ar to pabūt,” — tā vairs nav atkarība. Tā ir iekšējā balsta dzimšana. Jo balsts nav sāpju neesamība. Balsts ir zināt: es varu to izturēt.

Tieši to mēs mācāmies dziļā darbā ar traumām — noraidījuma, pamešanas, pazemojuma, nodevības, netaisnības. Nevis atbrīvoties no jūtām, bet atgūt sev tiesības tās izdzīvot, nezaudējot sevi un saikni.

Atkarība aiziet nevis tad, kad parādās gribasspēks. Tā aiziet tad, kad vairs nav vajadzības bēgt no sevis.

Par ieraksta autori: 

Sandra Krupenko ir speciāliste geštaltterapijas jomā, sertificēta geštaltterapeite (Rīgas Geštalta institūta sertifikāts), Latvijas Geštaltterapijas asociācijas (LGTA) biedre, Eiropas Geštalta Asociācijas biedre EAGT, kā arī Latvijas psihoterapeitu biedrības (LPB) biedre ar bakalaura un maģistra grādu pedagoģijā, un vairāk nekā 7 gadu praksi geštaltterapijā u.c. Viņai ir arī 25 gadu pastorālā pieredze Latvijā un Lietuvā. Šobrīd turpina studēt RSU supervīzijas programmā, kā arī eksistenciālo psihoterapiju.