"Kad tu esi sevi atguvusi, parādīsies iekšējais spēks izdarīt to, kas ir jādara" – stāsts par to, ka izšķirties var arī civilizēti

Liliānai ir pāri 40, bagāta dzīves pieredze un augsta pašapziņa, kā arī bērnudārznieks, kuru audzina 50/50 ar šķirto vīru. Saruna, kas bija paredzēta kā intervija, izvērtās plūstošā stāstījumā par viņas attiecību anatomiju. Pārsteidzoši bija dzirdēt tādu pašpaļāvību un mieru, runājot par citiem tik smagu lēmumu, kas viņas gadījumā bija ilgi un pamatīgi izsvērts. Viņa visu bija izplānojusi un izlēmusi iepriekš, un faktiski nebija nekā, kas viņu atturētu no rīcības. Neatturēja arī. 

Māja uz plūstošām smiltīm sabruks

Kurā brīdī tika pieņemts lēmums šķirties? Man liekas, ka tas vēl nav mūsu jautājums. Galvenais jautājums ir, kāpēc es nolēmu būt kopā ar šo cilvēku, un kāpēc tas izvērtās par laulību vairāku gadu garumā, nevis vienas vasaras vai ziemas romānu. 

Māja, kas uzbūvēta uz šķībiem pamatiem, uz plūstošām smiltīm, vienā brīdī sabruks. Ja nav īsta pareizā pamata, tikai kaut kādas ilūzijas, tur nekas labs nav gaidāms. Manuprāt, tās plūstošās smiltis bija manas ilūzijas par viņu, savukārt viņš bija iemīlējies manā publiskajā tēlā. Tas ļoti atšķiras no tā, kas ir mājās. Ar publisko tēlu es domāju to, ko redz paziņas pasākumos, kā es tur performēju – erudīta, skaista, ar baigākiem apgriezieniem… Bet īstenībā es esmu šausmīgi trausls cilvēks ar ļoti lielām emocijām. 

No manas puses lielākoties bija tā, ka es redzēju tikai to, ko gribēju redzēt. Un pat tas, kas man nepatika – man likās, ka to var izmainīt. Ne sūda, cilvēki nemainās, neviens nemainās. Un, jo tālāk, jo sarežģītāk paliek. Ja no sākuma likās, ka to varēs pieciest, tad ir lietas, kuras vairs nevar pieciest, teiksim, nesavaldību. 

Tas no sākuma tā liekas – wow, viņš ir tik maskulīns, tāds tēviņš. Pēc tam tu saproti, ka... Nē, īsti vīrieši māk savaldīties.

Nekad nav tā, ka viena pagale degtu

Tāda pagrieziena punkta nebija. Pirmkārt, precēties es negribēju. Es, vēl braucot uz laulību ceremoniju, domāju, vai neizkāpt no mašīnas. Pirmo reizi šķirties es gribēju apmēram trīs nedēļas pēc kāzām. Bet tad es arī testēju savas robežas. Skaidrs ir tas, ka es ļoti daudzas lietas varēju pieņemt, norakstīt uz ārējiem apstākļiem un ar to varu samierināties. Īstenībā jau nevarēju. Tur lielā mērā bija pazudusi savstarpēja cieņa un abpusēji. Nekad nav tā, ka viena pagale degtu.

Pa pusei jau bija labi. Kad bija labi, tad bija labi, tikai diemžēl tas “labi” sāka kļūt mazāk, un katra reize, kad bija slikti, kļuva tikai sliktāka. Mēs to visu mēģinājām saglābt – mēs taču varam būt normāla ģimene, pieauguši cilvēki, abiem virs trīsdesmit, un tagad vajag bērniņu. Tā mēs tikām pie bērniņa. Kad gaidīju bērniņu, zināju, ka es pēc dzemdībām vienā brīdī izšķiršos.

Bērns piedzima. Es sapratu to, ka man tas ir jānovelk vismaz līdz trim gadiem, lai bērnam būtu tēvs, kuram izveidotos saikne ar viņu. Pretējā gadījumā es aiziešu ar zīdaini un būšu pilnīga vientuļā māte. Šobrīd es neesmu vientuļā māte. Bērna tēvs ļoti iesaistās bērna ikdienas aprūpē. 

Man pat liekas, ka mēs abi šausmīgi gribējām šķirties. Bet ir jau vēl tāda lieta, kas nekur nav pazudusi no okupācijas laikiem, no padomju laikiem – šķiršanās stigmatizācija.

Dzīvesvieta ir. Viss pārējais ir… Zini kā, nekas nevieno labāk kā kopīga hipotēka… “Vai kāzu kredīts,” es iespraužu. Paldies Dievam, kāzu kredīts gan mums nebija.  

“Cik tad bērnam bija gadu, kad jūs pieņēmāt lēmumu…” Liliāna mani pārtrauc: Nē, lēmumu pieņēmu es. Bērnam bija trīs ar pusi gadu. “Tad sagaidīji?” es jautāju. Es sagaidīju, jā. Un tad jau bija tā – es nezināju, ko viņš dara, mani tas absolūti neinteresēja. Atbraucot mājās no darba, bija ļoti vienkārši, taisot vakariņas, attaisīt vīna pudeli, lai es varētu viņu paciest. Tā es kādu brīdi dzīvoju uz tās alkohola anestēzijas. Agrāk bija “strjoms”, ar ko viņš tur tiekas, ar ko viņš sazinās, bet kļuva pilnīgi vienalga – lai tikai liek mani mierā. Nu tā, ka – dari, ko gribi, kāds no mums noliks bērnu gulēt, es pēc tam paņemšu vīna glāzi, iešu pagalmā pasēdēt, uzpīpēšu pilnīgā mierā. Tikai, Dieva dēļ, lai neviens ar mani nerunā. 

Es nekad neesmu meklējusi attiecības

Es vispār nebiju domājusi par citām attiecībām. Es neredzēju sevi tajās. Es redzēju to, kā es sevi nodrošinu. Materiāli es vienmēr esmu bijusi diezgan pastāvīga. Es redzēju bērnu. 

Es nezināju, kāds būs mūsu modelis. Es zināju, ka būs jāiet projām. Bet varbūt par promiešanu es vēl nemaz nedomāju? Redzi, es nekad neesmu bijusi iepazīšanās aplikācijās. Un es nekad neesmu meklējusi attiecības. Viņas pašas kaut kā pie manis atnāk visādos dīvainos veidos.

Es vienkārši iepazinos ar vienu cilvēku. Viņam vajadzēja kādu, ar ko parunāties, man vajadzēja kādu, ar ko parunāties, bijām vienkārši viens otram neitrāli cilvēki. Ne es viņu īsti zināju, no kādas vides viņš nāk, ne kas viņš tāds ir. Un mēs tā arī sarakstījāmies, sarunājāmies, līdz izdomājām, ka varētu satikties. Viņš atbrauca pie manis uz darbu pusdienlaikā, atveda man kafiju no Circle-K, kā es lūdzu. Paņēmām kafiju, ar kafiju pastaigājāmies. 

Un tā vēl pastaigājāmies. Sākām šādas kafijas katru dienu praktiski. Un vienkārši staigāties. Runāties par visu, kas uz sirds. Un kaut kā... Es sapratu to, ka man vēl kāds vīrietis pēc gandrīz desmit gadiem ir sācis interesēt.

Mēs bijām jau vienojušies ar bijušo vīru, ka vienā vīkendā viņš dara, ko grib, un tad man ir otrs vīkends. Bijām sadalījuši pa nedēļām. Gulējām atsevišķi jau sen. Vienā brīdī mēs tā kā vienojāmies, ka mums drīkst būt sekss ar citiem cilvēkiem. Problēma bija tā, ka es tajā brīdī jau tā kā zināju, ar kuru man tas sekss būs. 
Nu jā, un tad...

Vienā brīdī man bija jāsaprot, ka šitā vairs turpināt īsti nevar, ka ir jāiet. Lielā mērā vīrietis, ko es biju satikusi, man palīdzēja sakārtot visu, lai es varētu aiziet bez liekām drāmām. Vienkārši paņēmu, saliku savas lupatas koferī... Labi, tās bija vairākas kastes, bet, tēlaini izsakoties, saliku mantiņas koferītī un izgāju pa durvīm. 

Trīs mēnešus pēc izvākšanās mēs abi jau bijām pie notāra: vienošanās par mantas, īpašumu sadali, par bērna aprūpes tiesībām, proti, aizgādību ar dalītu dzīvesvietu. “Kā cilvēki,” es piebilstu. Vai ne. Civilizēti. Protams, ka mēs arī drausmīgi ārdījāmies. Ir bijis, ka man atved kaut kādas palikušas lietas un nosviež, ka mēs stāvam cilvēku pilnā vietā un kliedzam viens uz otru. Bet varbūt tas kaut kādā ziņā bija arī pozitīvi, zinot visas šīs klusējošās aizvainotās šķiršanās man apkārt. Manuprāt, ir labāk, ja beigas pienāk ar grautiņu – tā, ka abi riktīgi izgāž visu. 

Mums ļoti palīdzēja tas, ka mēs abi gribējām tās attiecības izbeigt. Man liekas, ka tā bija apstākļu sakritība, ka es biju tā, kura aizgāja. Ja būtu iegrozījies citādi, varbūt tas būtu bijis viņš. Nu, okei, varbūt viņam būtu bišķiņ grūtāk pamest. Pieļauju, ka tāpēc no viņa puses bija bremzēšana, ka tomēr viņš to visu, kur mēs dzīvojām, bija būvējis savām rokām. Emocionālā piesaiste bija cita. Man tādas īsti nebija, tāpēc man bija tik viegli aiziet.

Ar manu bagāžu sapņu pilis būvēt būtu vienkārši stulbi

Uz jautājumu, kā Liliāna šobrīd jūtas, viņa atbild lakoniski. Man iet labi. Par nākotni es nedomāju vispār. Man ir jādomā par rītdienu. Es dzīvoju šajā brīdī, es dzīvoju tagad. Es absolūti nemēģināju būvēt sapņus, kā būs tālāk. Ir vienkārši status quo, kas man arī jārisina – praktiskās, sadzīviskās lietas. Manā vecumā un ar manu bagāžu taisīt sapņu pilis būtu vienkārši stulbi.

Man nebija sajūtas, ka es bez attiecībām neizdzīvošu. Man drīzāk bija atvieglojums, ka mani neviens īsti neierobežo, es varu darīt to, ko es gribu. Man nav jārēķinās ar otra cilvēka kaprīzēm.  

Vakarā, kad es izgāju pa durvīm, mēs vienojāmies, ka tā būs nedēļa, kamēr es iekārtošos jaunajā dzīvē. Mēs darījām ļoti konstruktīvi un nepsihojām uz visu, kas attiecas uz bērnu. Bija arī pilnīgi loģiski, ka bērns palika pie tēva, kamēr es pirmo nedēļu iekārtojos jaunā dzīvesvietā. Īstenībā tas bija grūtāk, sirdi šausmīgi plēsa pušu, bet es arī apzinājos, ka tas ir jāpārcieš. 
 

Kad vecāki šķiras, ir tikai sliktas kārtis

Es sapratu, ka nav labu variantu. Kad vecāki šķiras, kārtis ir draņķīgas, un viņas var izspēlēt tikai ļoti sliktās vai mazāk sliktās kombinācijās. Ļoti slikta kombinācija ir tā, ka bērns paliek pie viena vecāka, un otrs kļūst par svētdienas tēvu vai māti. Un tā nav pat sliktākā, tā ir otrā sliktākā. Minu – vai sliktākā ir tā, kurā otra vecāka bērna dzīvē nav vispār? Nē. Vissūdīgākā kombinācija ir tā, kurā abi vecāki paliek kopā tikai bērnu dēļ un bendē dzīvi viens otram un bērnam. Tādā kombinācijā vispār neviens nav laimīgs. Es zinu, es esmu skarba. Es pati esmu no tādas ģimenes, un ļoti daudz tādas ģimenes esmu redzējusi.

Vēl esmu teikusi – ja var nešķirties, tad nevajag šķirties, ja vien ir iespēja. Es arī uzskatu, ka krāpšana nav iemesls, lai šķirtos. Krāpšana ir brīdinājuma signāls, ka ir slikti un no tā jātiek ārā. Bet, ja cilvēki dara viens otru nelaimīgu, tur zaudēs visi. 

Un nākamais sliktākais ir tas, ka otrs vecāks ir svētdienas vecāks, tad pamazām izplēn, līdz ne vairs svētdienu, bet dzimšanas dienu vecāks, un tad beigās viņa nav. 

No kā tu esi gatava atteikties?

Kad sieviete vēlas šķirties, pirmais, kas ir jāsaprot, kāpēc. Vai iemesls ir partnerī, vai iemesls ir viņā pašā, jo baigi bieži cilvēki jauc divas lietas. Ka otram mani ir jādara laimīgu. Otrs cilvēks tevi nekad nedarīs laimīgu, ja tu iekšēji pati būsi nelaimīga. Iespējams, šo šķiršanās vēlmi var pārvarēt, pastaigājot uz psihoterapiju – varbūt iekšā ir milzu tarakāni, kurus izsvēpējot, sapratīsi, ka ar sevi ir jāpastrādā. Tas, protams, pie apstākļiem, ka tur viss nav pavisam briesmīgi – piemēram, vardarbība, emocionāla vai fiziska. Tad tas nav galvā, ir jāiet prom bez variantiem. 

Bet, pieņemsim, sieviete ir sapratusi, ka problēma tiešām ir otrā cilvēkā un viņa nejūtas laimīga, vienlaikus saprotot, ka otram cilvēkam nav pienākums darīt laimīgu. Nestrādā pašas attiecības, otrs cilvēks dara tevi nelaimīgu. Ja otrs cilvēks tiešām dara tevi nelaimīgu, tad ir jādomā par promiešanu. Ir jāmeklē atbalsta personas. Man sakrita, kā sakrita, bet meklēt citu partneri, kas būs glābšanas riņķis vai plāksteris, nevajag.

Ir jāsaprot racionāli – aizejot no partnera, kādi ir finanšu līdzekļi. Ko tu vari atļauties? No kā tu esi gatava atteikties? Es šobrīd runāju tikai par attiecībām, kurās ir bērni, tāpēc, ka visās pārējās attiecībās tu vari šķirties. Tur šķiras un precas, vai neprecas un šķiras, kā lielākā daļa, nav svarīgi. Bet, ja ir bērni – kādas ir iespējas bērnu menedžmentam? Vai ir kādas atbalsta personas, ko var piesaistīt – mammas, māsas, draudzenes, kas var pieskatīt? Man, piemēram, nav, līdz ar to man bija jārēķinās tikai ar personīgajām finansēm. 

Tad ir jāsaprot, ka tu gribi šķirties no cilvēka, kas ir tavu bērnu tēvs un tev ar viņu ir jārēķinās. Ko tu teiksi savam partnerim – kāpēc tu gribi šķirties? Vieglāk ir tad, ja abi divi ir nolēmuši, ka viss ir slikti. Bērnam vajag abus vecākus, bet nav obligāti, ka viņi dzīvo vienā mājā, bet viņus vajag. 

Kas būtu sliktākais variants sievietes situācijā šķiroties? Nekāda tēva iesaiste, minimālie uzturlīdzekļi. Jāsaprot, kā tu nomenedžēsi, pieņemot šo sliktāko variantu. 

Es ticu tam, ka pat no jebkuras bezizejas vienmēr ir arī izeja, pat ja tajā brīdī liekas, ka tu nevari pavilkt. 

Tad ir jāmeklē veidi, kā to izdarīt – profesijas maiņa, dzīves vietas maiņa. Iespējams, uz brīdi varētu būt kaut kāds “downshiftings” (šajā kontekstā: uz laiku samazināt dzīves līmeni, atsakoties no ierastajām ērtībām. Tulk. no angļu valodas, red.piezīme). Īpaši, ja tu esi bijusi ilgu laiku mājsaimniece un dzīvojusi tikai no vīra ienākumiem. 

Ar šī brīža pieredzi es teiktu to, ka man noteikti bija jāprecas tāpēc, ka šis ir racionālais apsvērums. 

Ja attiecībās ir bērns, tad laulība garantē, ka nepaliec ar pliku pakaļu. Var domāt par laulības institūciju, ko grib, jo mēs taču esam brīvi cilvēki un kam mums kaut kas jāpierāda, mums tāpat ir labi. Bet vai tu vari paredzēt, ka paliksi viena pati uz ielas, dzīvoklis būs uz vīra vārda, un auto arī? Ko tad? Ja tu esi laulāta sieviete, likums ir tavā pusē, un tas ir ļoti interesants, kad sāc tajā iedziļināties. Viņš ļoti aizsargā sievieti. Man, paldies dievam, to nav nācies izmantot. Mēs ar vīru pat uzjautrinājāmies par dažiem punktiem. Principā, ja vajadzētu, es viņu būtu aptīrījusi līdz pēdējam, bet nu tas tikai diskusijai, mums tas nebija vajadzīgs. 

Šajā upē tu vairs neiekāpsi

Es šobrīd teoretizēju. Man liekas – ja tu skaidri zini, ka to vajag, tad atvērsies durvis, par kurām tu pat nenojauti. Un par bailēm tur vienkārši jāaizmirst. Nav jēga mežģīt savu prātu, ja tu saproti, ka šādi vairāk nevari. Bērniem ir vajadzīga emocionāli stabila mamma, un katra diena, kurā tu esi attiecībās, kas tevi grauj, būs neatgriezeniska.

Ja tu saproti, ka tu gribi šķirties un tev nav iespējas uzreiz aiziet, var mēģināt izbrīvēt sev vietu un attīstīt, spēcināt sevi kā personību, atrast vietu savai izaugsmei. Vismaz mēģināt atrast laiku sev un darīt to, ko gribas. Ļoti bieži nelaimīgas attiecības nāk kopā ar sagrautu pašapziņu, kad ir pazaudēta ticība jebkādiem saviem spēkiem. Tad varbūt sākt ar to mazo kripatiņu, vismaz mēģināt atgūt sevi.

Un tad, kad tu esi jau sevi atguvusi, tad jau parādīsies iekšējais spēks izdarīt to, kas ir jādara.

Kad tu esi beidzot izšķīrusies, nav jēgas vispār domāt par to, kā būtu bijis, ja tu nebūtu izšķīrusies, kā būtu bijis, ja jūs būtu kopā. Nu nav! Viss! Beidzies!

Šitanī upē tu vairs iekšā nekādi netiksi.