Ēšanas traucējumi ne tikai pusaudžu meitenēm. Slimnīcā nonāk pat septiņgadīgi bērni un sportiski puiši

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdam par ēšanas traucējumiem tieši bērniem un pusaudžiem. Kāda ir situācija šobrīd Latvijā?

Diemžēl saslimstība ar ēsanas traucējumiem turpina pieaugt. Vienlaikus gan jāsaka, ka mainās arī pacientu profils. Ja agrāk ēšanas traucējumus galvenokārt saistīja ar pusaudžu meitenēm , tad šobrīd arvien biežāk tos diagnosticē arī zēniem. Diemžēl puišiem slimība joprojām tiek atpazīta retāk un nereti arī vēlāk, jo tās izpausmes var atšķirties no sabiedrībā ierastā priekšstata par ēšanas traucējumiem. Daļai zēnu lielākas bažas rada nevis vēlme kļūt tievākiem, bet gan vēlme iegūt izteiktāku muskulatūru vai “ideālu” sportisku ķermeni.

Biedē arī cita tendence – pacienti kļūst arvien jaunāki. Ja pirms vairākiem gadiem ēšanas traucējumi visbiežāk tika diagnosticēti pusaudžiem, tad šobrīd praksē sastopam arī 7 - 8 gadus vecus bērnus.

Pacientu skaita pieaugumu gan nevar izskaidrot ar kādu vienu iemeslu. No vienas puses, daudz labāk tiek atpazīti ēšanas traucējumi un bērns tiek agrāk nosūtīts pie speciālistiem. Piemēram, ģimenes ārsti, sporta ārsti, citu profilu ārsti, kā arī funkcionālie speciālisti arvien labāk orientējas ēšanas traucējumu simptomos. Bet no otras puses, bērni arvien agrāk nonāk vidē, kurā liela nozīme tiek piešķirta ārējam izskatam, ķermeņa tēlam un uzturam un tiek palaista ēšanas traucējumu attīstība. Sociālie tīkli, diētas un šķietami “veselīga dzīvesveida” tendences rada arvien lielāku spiedienu kontrolēt savu ķermeni. Bērniem, kuriem ir bioloģiska un psiholoģiska ievainojamība, tas var veicināt slimības attīstību. Tomēr ir svarīgi uzsvērt - ēšanas traucējumi nav sociālo tīklu radīta slimība. Tā ir nopietna psihiska saslimšana, kuras attīstībā nozīme ir bioloģisko, psiholoģisko un sociālo faktoru mijiedarbībai.

Kādi  šobrīd ir biežāk sastopamie ēšanas traucējumi bērniem un pusaudžiem? Sabiedrībā nereti tiek uzskatīts, ka tā ir anoreksija

Runājot par ēšanas traucējumiem, jā – sabiedrība visbiežāk iedomājas anorexia nervosa. Patiesībā ēšanas traucējumu spektrs ir daudz plašāks. Bērniem un pusaudžiem visbiežāk sastopam anorexia nervosa, bulimia nervosa, kompulsīvās pārēšanās traucējumus, kā arī izvairīgus vai ierobežojošus ēšanas traucējumus (ARFID).

Anorexia nervosa raksturīga izteikta enerģijas uzņemšanas ierobežošana, intensīvas bailes pieņemties svarā un traucēta ķermeņa uztvere. Bērns vai pusaudzis var būt pārliecināts, ka ir “par resnu”, pat ja viņam jau ir medicīniski bīstams nepietiekams svars.

Bulimia nervosa raksturo atkārtotas pārēšanās epizodes, kam seko kompensējoša uzvedība – vemšanas izraisīšana, badošanās, caurejas līdzekļu lietošana vai pārmērīga fiziskā slodze.

Savukārt kompulsīvās pārēšanās traucējumu gadījumā pārēšanās epizodes neseko kompensējoša uzvedība, un tās bieži pavada izteikta vainas sajūta un psiholoģisks diskomforts.

Pēdējos gados arvien biežāk sastopam arī ARFID (Avoidant/Restrictive Food Intake Disorder). Atšķirībā no anorexia nervosa šiem bērniem nav bail pieņemties svarā un viņi nav neapmierināti ar savu ķermeni. Grūtības rada izteikta izvairīšanās no noteiktiem produktiem to tekstūras, smaržas vai garšas dēļ, bailes aizrīties vai no vemšanas, vai ļoti zema interese par ēdienu. Tomēr sekas var būt tikpat nopietnas - nepietiekama augšana, uzturvielu deficīti un būtiski fiziskās veselības traucējumi.

Svarīgi atcerēties, ka ēšanas traucējumus nevar diagnosticēt, tikai paskatoties uz bērnu. Tie var attīstīties bērniem ar ļoti atšķirīgu ķermeņa masu, un slimības smagums ne vienmēr ir redzams ārēji. Tieši tāpēc nevajadzētu gaidīt izteiktu svara zudumu, lai meklētu palīdzību.

Kā vecākiem saprast, ka bērnam nepieciešama palīdzība? Vai ir kādas pazīmes, kam noteikti būtu jāpievērš uzmanība?

Viens no izplatītākajiem mītiem ir uzskats, ka ēšanas traucējumi sākas ar izteiktu svara zudumu. Patiesībā pirmās pazīmes bieži ir daudz nemanāmākas un izpaužas bērna uzvedībā, domāšanā un attieksmē pret ēdienu.

Vecākiem būtu jāpievērš uzmanība, ja bērns sāk izlaist ēdienreizes, atsakās no iepriekš iecienītiem produktiem, arvien biežāk runā par “veselīgu” vai “neveselīgu” ēdienu, sāk skaitīt kalorijas vai izvairās ēst kopā ar ģimeni. Nereti parādās arī dažādi ēšanas rituāli – ēdiens tiek sagriezts ļoti sīkos gabaliņos, ēsts noteiktā secībā vai ļoti lēni.

Trauksmes signāls var būt arī pastiprināta interese par fiziskām aktivitātēm, vēlme kompensēt apēsto ar sportošanu, bieža svēršanās, ķermeņa pārbaudīšana spogulī jeb tā sauktais “body checking”, kā arī aizvien lielāka neapmierinātība ar savu ķermeni.

Ēšanas traucējumi ietekmē ne tikai ēšanas paradumus. Bērns var kļūt noslēgtāks, trauksmaināks, aizkaitināmāks, atteikties no hobijiem vai tikšanās ar draugiem. Pasliktinās koncentrēšanās spējas, samazinās interese par lietām, kas iepriekš sagādāja prieku. Meitenēm viena no pazīmēm var būt menstruālā cikla izmaiņas vai menstruāciju izzušana (ļoti nopietns simptoms).

Bērniem ar ARFID aina bieži ir citāda. Vecāki parasti pamana, ka bērna uzturs kļūst arvien vienveidīgāks – viņš atsakās no arvien vairāk produktu, baidās pagaršot ko jaunu, izvairās no noteiktām tekstūrām vai atsakās ēst, jo baidās aizrīties vai vemt. Svarīgi atcerēties, ka ARFID nav vienkārši “izvēlīga ēšana”. Tie ir ēšanas traucējumi, kas var būtiski ietekmēt bērna veselību un attīstību.

Vecākiem nevajadzētu gaidīt brīdi, kad bērns ir zaudējis daudz svara. Jo agrāk tiek uzsākta ārstēšana, jo labāki ir ārstēšanas rezultāti

Kā notiek ēšanas traucējumu ārstēšana?

Ēšanas traucējumu ārstēšana vienmēr notiek multidisciplinārā komandā. Tajā tiek iesaistīts bērnu psihiatrs, psihologs, uztura speciālists, pediatrs, fizioterapeits, mākslas terapeits. Atbilstoši bērna veselības stāvoklim ārstēšanā tiek iesaistīts arī bērnu endokrinologs, ginekologs un citi speciālisti. Neatņemama ārstēšanas komandas daļa ir arī vecāki, jo bērna atveseļošanās notiek ne tikai ārstniecības iestādē, bet arī mājās.

Bieži dzirdam teicienu, ka ēšanas traucējumi nav par ēdienu. Es piekristu tikai daļēji. Ēšanas traucējumi patiešām nav tikai par ēdienu – tie skar bērna bioloģiju, psihisko veselību, emocijas, domāšanu un attiecības ar sevi un apkārtējiem. Tomēr tie vienlaikus ir arī par ēdienu. Nepietiekams uzturs nav tikai slimības sekas – tas kļūst par vienu no faktoriem, kas slimību uztur.

Tas ir ļoti svarīgi, jo badošanās būtiski ietekmē smadzeņu darbību. Smadzenēm, tāpat kā jebkuram citam orgānam, ir nepieciešama enerģija. Ja tās ilgstoši nesaņem pietiekamu uzturu, mainās domāšana, kļūst grūtāk pieņemt lēmumus, pieaug trauksme, domāšana kļūst rigidāka, bet uzmācīgās domas par ēdienu, svaru un ķermeni kļūst arvien spēcīgākas, tāpēc kamēr bērna organisms nesaņem pietiekami daudz enerģijas un nav atjaunots normāls svars, nav iespējams sagaidīt pilnvērtīgus uzlabojumus psihiskajā stāvoklī. Tas nenozīmē, ka psihologa darbs šajā laikā nav svarīgs – tieši otrādi, tas ir būtisks jau no paša ārstēšanas sākuma. Taču bioloģiskā un psiholoģiskā atveseļošanās ir cieši saistītas. Smadzenēm vispirms nepieciešams pietiekams enerģijas daudzums, lai tās spētu pilnvērtīgi iesaistīties atveseļošanās procesā. Līdz ar svara atjaunošanos pakāpeniski mazinās arī bada izraisītie simptomi. Bērniem bieži samazinās trauksme, mazinās uzmācīgās domas par ēdienu un ķermeni, uzlabojas koncentrēšanās spējas, emocionālā stabilitāte un elastība domāšanā. Tas rada pamatu tālākam psihologa darbam un ilgtermiņa atveseļošanai.

Tāpēc uztura atjaunošana nav ārstēšanas noslēgums – tā ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem pilnvērtīgai atveseļošanai.

Tikpat svarīgi ir saprast vecāku lomu. Vecāki nav ēšanas traucējumu cēlonis. Viņi ir neatņemama ārstēšanas komandas daļa un viens no svarīgākajiem bērna atveseļošanās resursiem. Ārstēšanas sākumā bērns slimības dēļ bieži nespēj pieņemt lēmumus, kas ir viņa veselības interesēs. Tāpēc vecāku uzdevums ir ar speciālistu atbalstu uz laiku uzņemties lielāku atbildību par ēšanas organizēšanu un palīdzēt bērnam iziet cauri atveseļošanās procesam. Tas nav sods vai kontrole – tas ir atbalsts laikā, kad slimība ir pārņēmusi bērna domāšanu.

Vai vecāki var ko var darīt, lai mazinātu ēšanas traucējumu attīstības risku?

Nav iespējams pilnībā novērst ēšanas traucējumu attīstību, jo nevienam bērnam nevar izmainīt viņa ģenētisko predispozīciju  vai pilnībā pasargāt no dzīves grūtībām. Taču mēs varam veidot vidi, kas palīdz bērnam attīstīt veselīgas attiecības ar ēdienu, savu ķermeni un sevi kopumā.

Viens no nozīmīgākajiem aizsargfaktoriem ir ģimene. Bērni ļoti uzmanīgi vēro, kā pieaugušie runā par savu ķermeni, ēdienu un svaru. Ja mājās regulāri tiek apspriestas diētas, kalorijas, “grēkošana” ar ēdienu vai neapmierinātība ar savu izskatu, bērns pakāpeniski apgūst domu, ka cilvēka vērtība ir cieši saistīta ar viņa ķermeni.

Ģimenē ir vērts veidot vidi, kurā ēdiens nav jāpelna, tas nav sods vai balva un produkti netiek iedalīti “labajos” un “sliktajos”. Tikpat nozīmīgas ir regulāras kopīgas maltītes, kas bērnam rada drošības sajūtu un palīdz veidot pozitīvas attiecības ar ēdienu.

Svarīgi ir arī tas, kā mēs runājam ar bērnu. Daudz vērtīgāk ir novērtēt viņa centību, intereses, līdzjūtību vai neatlaidību, nevis komentēt ārējo izskatu. Tas palīdz bērnam veidot pašvērtējumu, kas nav balstīts tikai ķermenī.

Pēdējos gados arvien lielāka nozīme ir arī sarunām par sociālajiem tīkliem. Mērķis nav bērnam tos aizliegt, bet palīdzēt kritiski izvērtēt tajos redzamo saturu. Bērnam ir svarīgi saprast, ka sociālajos tīklos redzamie attēli bieži ir rūpīgi atlasīti, rediģēti un neatspoguļo ikdienas realitāti.

Droši vien, ka mūsdienās savu lomu ēšanas traucējumu attīstībā spēlē arī sociālie tīkli?

Sociālie tīkli paši par sevi neizraisa ēšanas traucējumus. Tomēr bērniem un pusaudžiem, kuriem jau ir bioloģiska vai psiholoģiska ievainojamība, tie var kļūt par nozīmīgu slimību veicinošu un uzturošu faktoru.

Īpašas bažas rada tas, ka mūsdienās kaitīgais saturs bieži vairs neizskatās kaitīgs. Ja agrāk tas bija atklāts aicinājums kļūt arvien tievākam, tad šobrīd tas nereti tiek pasniegts kā “veselīgs dzīvesveids”, “disciplīna”, “pašattīstība” vai “labsajūta”.

Bērni un pusaudži ikdienā sastopas ar tādām tendencēm kā SkinnyTok, thinspiration, body checking, video formātu “What I eat in a day”, dažādām detox programmām, ilgstošu badošanos, clean eating, nepamatotu kaloriju ierobežošanu vai pārmērīgu koncentrēšanos uz olbaltumvielu uzņemšanu. Arvien biežāk sociālajos tīklos tiek romantizēta arī svara samazināšanai paredzēto medikamentu lietošana.

Lielākā problēma nav viens konkrēts video, bet gan algoritmi. Pietiek noskatīties dažus līdzīgus ierakstus, lai sociālais tīkls sāktu piedāvāt arvien vairāk tāda paša satura. Bērnam var rasties maldīgs priekšstats, ka šāda domāšana un uzvedība ir norma.

Tāpēc vecākiem iesaku nevis tikai kontrolēt ekrāna laiku, bet interesēties par to, ko bērns redz savā sociālo tīklu plūsmā. Sarunas par redzēto bieži ir daudz efektīvākas nekā aizliegumi.

Sroši vien ir izpētīts, kāpēc bērniem vispār attīstās ēšanas traucējumi?

Mūsdienās ēšanas traucējumus skaidro ar biopsihosociālo modeli. Tas nozīmē, ka slimība neveidojas viena iemesla dēļ, bet attīstās bioloģisko, psiholoģisko un sociālo faktoru mijiedarbībā.

Pamats ir bioloģiskā ievainojamība. Pētījumi rāda, ka ēšanas traucējumiem ir nozīmīga ģenētiskā komponente, kā arī atšķirības smadzeņu darbībā, kas saistītas ar apetītes regulāciju, trauksmi, emociju apstrādi un atalgojuma sistēmu.

Taču ar bioloģiju vien nepietiek. Nozīmīga loma ir arī psiholoģiskajiem faktoriem - perfekcionismam, paaugstinātai trauksmei, emocionālajai rigiditātei, zemam pašvērtējumam vai grūtībām regulēt emocijas.

Savukārt sociālā vide var kļūt par faktoru, kas slimību aktivizē vai uztur. Tie var būt komentāri par bērna svaru, vienaudžu attiecības, sociālie tīkli, sports, kurā tiek uzsvērta ķermeņa masa vai izskats, kā arī diētas un citi ēšanas ierobežojumi.

Svarīgi saprast, ka neviens no šiem faktoriem atsevišķi neizraisa ēšanas traucējumus. Slimība attīstās tad, kad vairāki no tiem sakrīt vienlaikus.

Tieši tāpēc mūsdienās vairs nemeklējam vienu vainīgo. Mēs zinām, ka ēšanas traucējumi nav vecāku kļūda, nav bērna izvēle un nav gribasspēka trūkums. Tā ir nopietna psihiska saslimšana, kurai nepieciešama savlaicīga un profesionāla ārstēšana.

Kas ir tas, ko noslēgumā  Jūs  kā speciāliste vēlētos teikt vecākiem?

Vispirms - nebaidieties meklēt palīdzību. Jo agrāk bērns nonāk speciālistu redzeslokā, jo lielākas ir iespējas pilnībā atveseļoties.

Otrkārt, nevainojiet sevi. Vecāki nav ēšanas traucējumu cēlonis. Viņi ir neatņemama ārstēšanas komandas daļa un viens no svarīgākajiem bērna atveseļošanās resursiem.

Un visbeidzot – atcerēsimies, ka aiz ēšanas traucējumiem vienmēr ir bērns. Bērns, kurš cieš, kuram ir bail un kuram nepieciešama palīdzība. Ar savlaicīgu ārstēšanu, profesionālas komandas atbalstu un ģimenes iesaisti atveseļošanās ir iespējama.

Bērnu slimnīca Latvijā ir vienīgā veselības aprūpes iestāde, kur specializēti ārstē bērnus un jauniešus ar ēšanas traucējumiem gan stacionārā, gan ambulatori, kā arī uzsvērt ka kopā ar ģimeni ārstēšanas procesā iesaistās vairāki speciālisti.

- darbojas Bērnu slimnīcas Ēšanas traucējumu komandas konsultatīvais tālrunis, kur uz jautājumiem par iespējamo palīdzību speciālisti atbild darba dienās no 14.00 – 16.00: 25680022 vai rakstīt uz esanas.traucejumi@bkus.lv https://www.bkus.lv/konsultativais-talrunis-par-esanas-traucejumiem;
- par anoreksiju Bērnu slimnīcas speciālistu veidoti materiāli atrodami Bērnu slimnīcas portālā veselapasaule.lv.

E-apsts: esanas.traucejumi@bkus.lv