Vecākiem ne vienmēr ir viegli ieraudzīt notiekošo... Ko bērns cenšas pateikt bez vārdiem?

Bērna uzvedības pārmaiņas pieaugušajiem ne vienmēr ir viegli pamanīt. Turklāt arī tad, kad tās ir pamanītas, ne vienmēr uzreiz ir saprotams, ko tās nozīmē. Bērns kļūst noslēgtāks, atsakās no agrāk svarīgiem hobijiem, vairs nevēlas satikt draugus, sāk biežāk dusmoties vai sūdzas par miega traucējumiem. Pieaugušajam var šķist, ka tā ir vecuma īpatnība, slikts garastāvoklis vai vienkārši nevēlēšanās ievērot noteikumus, tomēr reizēm izmaiņas uzvedībā var liecināt par to, ka bērnam vajadzīgs papildu atbalsts.

“Ja uzvedības pārmaiņas ir intensīvas, ilgstošas un sāk radīt sekas ikdienā, tām jāpievērš pastiprināta uzmanība. Tas var būt tad, kad bērns pamet agrāk tik ļoti svarīgas nodarbības, hobijus vai sporta aktivitātes, norobežojas no vecākiem un draugiem, krasi pasliktinās sekmes vai motivācija mācīties. Arī miega traucējumi un dažādas fiziskas sūdzības var būt signāls,” skaidro psihiatrs Gunārs Trimda.

Viena no uzvedības izpausmēm, ko pieaugušie visbiežāk var uztvert kā problēmu, ir agresija. Taču arī aiz tās var slēpties pavisam citas emocijas un vajadzības. Agresija var rasties, ja bērnam nav piepildītas kādas būtiskas vajadzības, piemēram, trūkst draugu vai citu tuvinieku. Tā var būt saistīta arī ar bailēm, piemēram, bailēm uzsākt ko jaunu, iepazīties vai tikt atraidītam.

Līdzīgi ir ar noslēgšanos – tā var būt saistīta ar spēku izsīkumu un nomāktību, kad bērnam zūd interese par apkārtējo pasauli. Šādā situācijā virtuālā pasaule var kļūt par veidu, kā no tās “aizbēgt”. Tādējādi bērnam var rasties atkarība no viedierīcēm, izmantojot to kā veidu, lai mazinātu reālās pasaules radīto diskomfortu.

Trauksme un nomāktība var liecināt par iekšējiem konfliktiem. Tie var rasties, piemēram, situācijās, kad ģimenē ir ļoti daudz kontroles, pārmērīgi stingras robežas un noteikumi vai bērnam tiek uzliktas vecāku nepiepildītās ambīcijas. Tad bērns var arvien vairāk dzīvot nevis savu, bet vecāku dzīvi.

Šādās situācijās atkarību izraisošas vielas vai cita atkarību izraisoša uzvedība var kļūt par veidu, kā mazināt spriedzi un psiholoģiskās sāpes. Atkarība pati par sevi parasti nav izolēta problēma – tai var būt līdzās citi signāli, piemēram, depresija, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi, fiziski traucējumi. Tāpēc svarīgi ir ne tikai cīnīties ar konkrēto bērna uzvedību, bet mēģināt saprast, kas ir tas, kas šos signālus izraisa.

Kad pieaugušais pamana satraucošas pārmaiņas, pirmais impulss var būt rīkoties nekavējoties – aizliegt internetu, piemērot sodu, pārmest vai pieprasīt paskaidrojumu. Taču sods pats par sevi nemaina iemeslu, kura dēļ bērns jūtas slikti. Svarīgi arī saprast, ka vecākiem pašiem ne vienmēr ir viegli ieraudzīt notiekošo. 

Vecāki mēdz “domāt to labāko” par savu bērnu – nevis tāpēc, ka apzināti ignorētu problēmu, bet tāpēc, ka pieņemt, ka bērnam ir grūti, var būt emocionāli ļoti smagi.

Ir svarīgi runāt arī ar cilvēkiem, kuri bērnu satiek ikdienā – skolotājiem, skolas psihologu vai sociālo pedagogu, tuviniekiem vai citiem pieaugušajiem, kuri var palīdzēt ieraudzīt kopainu. Savlaicīgs atbalsts nozīmē nevis izdarīt visu bērna vietā, bet būt viņam blakus un kopā meklēt risinājumu. Tas var nozīmēt sadarbību ar speciālistiem, lai sniegtu piemērotāko atbalstu.

Pirmais solis nav būt ideālam vecākam – pirmais solis ir pamanīt signālus, ko bērns mēģina pateikt ar savu uzvedību.

Lai ikvienam vecākam un līdzcilvēkam sniegtu papildu informāciju par bērnu pirmajiem signāliem, ir izstrādāts digitālais tests, kurā ir iespēja noskaidrot, vai signālus spēj pamanīt un izprast: https://pirmiesignali.atbalstsberniem.lv/