Svarīgi ir ne tikai tas, vai bērnudārzā ir vietas, bet no kāda vecuma tās pieejamas

Daudzus gadus Latvijā pirmsskolu kontekstā galvenokārt runājām par bērnudārzu rindām un vietu trūkumu. Šobrīd, samazinoties bērnu skaitam, situācija mainās, taču tas nenozīmē, ka pirmsskolas pieejamības jautājums ir atrisināts. Drīzāk ir pienācis laiks uz to paskatīties no cita skatpunkta – nevis tikai, vai vieta bērnudārzā ir pieejama, bet arī no kāda vecuma tā ģimenei reāli ir pieejama. Latvijā esam pieraduši runāt par pirmsskolas izglītības pieejamību no pusotra gada vecuma, taču ģimenes dzīve ne vienmēr iekļaujas šādā administratīvi noteiktā robežā. Vecākiem darbā jāatgriežas tad, kad to nosaka viņu konkrētā situācija, un privāto pirmsskolu pieredze liecina, ka ir daudz bērnu, kuri bērnudārza gaitas sāk jau gada vecumā. Citām ģimenēm šajā pārejas periodā jāalgo aukle vai jāmeklē citi risinājumi.

Ģimenei nevajadzētu maksāt par sistēmas noteikto robežu

Šobrīd veidojas situācija, kurā pakalpojums faktiski ir pieejams – privātās pirmsskolas ir gatavas uzņemt arī jaunākus bērnus, taču ģimenei par to jāmaksā pašai. Tieši šeit valsts varētu spert ļoti konkrētu soli ģimeņu atbalstam: pirmsskolas līdzfinansējumam vajadzētu būt pieejamam no brīža, kad ģimenei objektīvi nepieciešams bērnudārza pakalpojums, nevis tikai no brīža, kad bērns sasniedzis noteiktu vecumu. Tas, protams, nenozīmē, ka visiem bērniem gada vecumā būtu jāsāk apmeklēt bērnudārzu. Ģimenes ir dažādas, un vieniem vecākiem būs iespēja un vēlme ilgāk palikt mājās, citi izvēlēsies aukli vai izmantos vecvecāku palīdzību. Taču tiem vecākiem, kuri vēlas vai kuriem nepieciešams atgriezties darba tirgū, izvēlei nevajadzētu būt atkarīgai no tā, vai viņi var atļauties vairākus mēnešus pilnībā apmaksāt privāto pirmsskolu.

Citās valstīs atbalsts sākas agrāk

Citu Eiropas valstu pieredze rāda, ka pusotra gada vecums nebūt nav pašsaprotama robeža, no kuras ģimenei kļūst pieejama pirmsskola vai bērnu aprūpe. Piemēram, Zviedrijā pirmsskolas izglītībā ir 51% viengadīgo bērnu, Somijā – aptuveni 43%, bet Norvēģijā – 84%. Divu gadu vecumā pirmsskolu apmeklē jau 91% bērnu Zviedrijā, gandrīz 78% Somijā un 80% Igaunijā. Protams, valstu sistēmas atšķiras, tāpēc tās nevar salīdzināt mehāniski, taču šie dati skaidri parāda, ka daudzviet ģimenēm bērnu aprūpes un pirmsskolas pakalpojumi reāli ir pieejami agrāk nekā Latvijā. 

Atšķiras arī finansēšanas modeļi – Ziemeļvalstīs pirmsskolas pieejamības nodrošināšanā būtiska ir arī sadarbība ar privāto sektoru, savukārt Nīderlandē bērnu aprūpe tiek subsidēta un plānotās reformas mērķis ir sasniegt 96% līdzfinansējumu. Atsevišķās Vācijas teritorijās, tostarp Berlīnē un Hamburgā, pirmsskolas izglītība vecākiem ir bez maksas jau no bērna dzimšanas. Latvijai nav jāpārņem kādas citas valsts modelis viens pret vienu, taču šī pieredze parāda, ka atbalstu iespējams organizēt elastīgāk, pielāgojot to ģimenes faktiskajām vajadzībām.

Atbalsts nav tikai pabalsts

Runājot par demogrāfiju, nereti mēģinām atrast vienu instrumentu, kas mainīs cilvēku lēmumu, taču ģimenēm nepieciešama ne tikai lielāka naudas summa konkrētā brīdī, bet arī paredzamība. Ja cilvēki, domājot par ģimenes pieaugumu, zina, ka pēc bērna kopšanas atvaļinājuma varēs atgriezties darbā un viņu bērnam būs pieejama kvalitatīva aprūpe par samērīgām izmaksām, tas rada drošības sajūtu.

Pirmsskolas pieejamība, protams, viena pati neatrisinās Latvijas demogrāfijas problēmas, taču tas ir viens no tiem jautājumiem, kurā valsts var izdarīt kaut ko ļoti konkrētu ģimeņu labā. Turklāt nav jāgaida, kamēr tiks radīts pilnīgi jauns modelis – privātais sektors jau šobrīd praksē apliecina, ka bērnus iespējams uzņemt agrāk, ja ģimenei tas ir nepieciešams. Ja ģimene zina, ka bērnudārzs būs pieejams tad, kad tas patiešām būs vajadzīgs, viens būtisks nezināmais no tās ikdienas tiek noņemts. Un šāda drošības sajūta ir svarīga ne tikai pēc pirmā bērna piedzimšanas, bet arī tad, kad ģimene domā par nākamo.