Stāsts par mazo Raineru. Stāsts, kurš neatstās vienaldzīgu
Rakstniece Linda Šmite dzīvo Ērgļu novadā un ikdienas gaitās ir skolotāja un divu meitu mamma. Viņa raksta kā pieaugušajiem, tā bērniem, un kopš 2009. gada iznākušas desmit viņas grāmatas. Lindas Šmites grāmatām raksturīga sava īpatna tēlainība, varētu pat teikt – nosacītība, tomēr tajās autore stāsta par tuvākā un tālākā apkaimē sastaptu cilvēku likteņiem, bieži vien savijot tos nedalāmā vienotībā ar mūsu tautas vēstures gaitām un galveno varoņu dzimtas saknēm, kā arī liekot lietā iztēli un ikdienā neizmantotas apvidus valodas bagātības. Tās ir grāmatas, kas nevis izlasāmas un noliekamas plauktā, bet gan baudāmas ar visu sirdi un dvēseli.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
“Rainītis” ir dziļi dvēselisks darbs, kurš vēsta par mūslaiku
dzīves visaktuālākajām problēmām. Tas ir stāsts par neparastu
astoņgadīgu zēnu Raineru, kura māte devusies peļņā uz Angliju un ar
mājiniekiem sazinās arvien retāk, bet tēvs nodibinājis jaunu ģimeni
un par dēlu vispār neliekas ne zinis. Rainītis dzīvo kopā ar
vecomāti Mimi – skarbu, dzīves likstas pieredzējušu sievieti, kura
gan cenšas rūpēties par mazdēlu, taču nesaprot mazā zēna jūtīgo
dvēseli un radošo garu.
Lasītākais
Mācībās Rainītim klājas grūti, tomēr viņš nebūt nav uzlūkojams par
dzīves pabērnu, jo Neredzamais Spēks ir apveltījis zēnu ar īpašu
redzējumu un Urdeklis nemitīgi liek radīt – akmenī, domās, uz
papīra lapas... Rainīša spēka avots ir dzimtās mājas un – galvenais
– zeme ar Piecu Priežu kalniņu, kur mitinās viņa draugi
Vāvernieks un Dzen-dzenis. Rainītis jūt akmeņus un
prot sarunāties ar kokiem un dzīvniekiem, taču zēna mazajai sirdij
nepietiek spēka samierināties ar to, ka Anglijas sala nelaiž vaļā
viņa māti Zani, ka jāaizbrauc viņa draugam Valteriņam,
ka...
Grāmatas ieskaņā rakstniece uzrunā lasītāju Rainīša vārdā: “Es esmu
mazs. Diemžēl mazs.
Dievam bija žēl, ka kļūstu lielāks. Liels. Tāpēc jau mazie sunīši
sāpīgi kož, ka Dievs nav gribējis, lai tie izaug par lieliem
suņiem.
Esmu Rainītis un nekad neizaugšu liels. Es vienmēr sāpīgi kodīšu.
Mimim. Maricai. Zanei. Viņai visstiprāk. Vai viņa jutīs? Uģim,
Valteriņam, Vācietim, Zilgastantai, Urgu kaimiņietei. Diezgan
daudziem.
Sīpols arī kož. Mimis raud, kad sīpols kož. Mimis slauka acis
priekšautā, bet sīpols tikai kož. Mimis tāpat raudās, kad es sākšu
kost. Un akmeņi manā istabā raudās. Vienīgi Akmeņnieks neraudās, jo
Akmeņniekam es nekodīšu. Viņam nevar iekost. Viņš reizē ir un nav.
Viņš ir redzams un neredzams. Vairāk redzams nekā neredzams.
Vāverniekam nekodīšu un Dzen-dzenim arī ne. Viņi vairs nav
sakožami. Viņi sakoda mani. Viņi koda pirmie.”
Jā, “Rainītis” noteikti kodīs acīs un sirdī, sirdsapziņā
arī tev, lasītāj, tomēr tas neatstās tumšas mieles dvēselē, bet gan
raisīs pārdomas par to, kas mūsu, mūsu bērnu un mazbērnu dzīvē ir
svarīgākais un kā ieaudzināt mazajos cilvēkos dvēseliskumu un
radošumu, vienlaikus norūdot viņus skarbajai ikdienas
dzīvei.
Pieejama arī e-grāmata.
Ieskaties: www.zvaigzne.lv
