"Dārgās sievietes, aiciniet vīriešus tikties klātienē!" Vecpuisis atklāj, kāpēc Tinder vairs nekam neder

Autors: Jānis Miņins, žurnāls “Jauns OK”

Trīs iepazīšanās scenāriji vīrieša galvā

Varētu teikt, ka vīrietis un iepazīšanās ir pavisam cita sāga un cita grāmata. Tas nav klasiskais sieviešu romantiskais romāns. Reizēm šķiet, ka no vīrieša skatpunkta iepazīšanās spēle vairāk līdzinās bīstamam labirintam – vietai, kur jāparāda vīrišķība, jāiztur pārbaudījumi, jāiekaro princeses sirds un kaut kā tam visam pa vidu jāizdzīvo. To varētu nosaukt arī par ļoti kompleksu trilleri ar (cerams) labām beigām.

Jāsaka gan, ar vīriešiem viss ir vienkārši, lai gan vienlaikus ļoti komplicēti. Ar sievietēm viss ir sarežģīti, bet ne vienmēr komplicēti. Tāpēc pirmais un svarīgākais jautājums ir saprast, kas tiek meklēts iepazīšanās aplikācijās. No vīrieša skatpunkta patiesībā ir tikai trīs varianti: attiecības, sekss vai emocionālais apstiprinājums. Jā, ar vīriešiem šajā ziņā ir vienkāršāk – šie trīs varianti, nekas daudz vairāk.

Pirmais scenārijs ir šāds: randiņš, attiecības, kāzas. Elementāri, turklāt šis nereti saskan arī ar sieviešu meklēto. Arī otrais ir gana vienkāršs: sekss, tad sekss un pēc tam vēl mazliet seksa. Nekādu lielu zemtekstu, nekādu sarežģītu konstrukciju – vīrieša mērķis ir skaidrs.

Trešais scenārijs ir emocionālais apstiprinājums. Šajā scenārijā vīrietim reizēm pietiek ar vienu match, pāris ziņu un sajūtu, ka viņš vēl joprojām ir spēlē. Viņam nav obligāti jāiet uz randiņu, jāveido saruna līdz galam vai jānoskaidro, vai tur vispār varētu būt kaut kas vairāk. Pietiek ar mazu apstiprinājumu jeb ego masāžu, ka viņš vēl ir pamanāms, iekārojams un spēj izraisīt interesi.

Vai nav izcili? Taču tieši šeit sākas problēma. Ja visi šie scenāriji saplūst kopā un cilvēks pats sev līdz galam nenodefinē, ko īsti meklē, nav brīnums, ka pēc laika parādās tā sauktais Tinder nogurums jeb iepazīšanās izdegšana.

Iet uz reālu randiņu?

Viens no jaunākajiem iepazīšanās trendiem ir īpaši vakari, kuros cilvēki vairs neprezentē sevi paši – to dara viņu draugi. Viņi sagatavo nelielu prezentāciju par savu brīvo draugu vai draudzeni un pasākuma apmeklētājiem izstāsta, kāpēc ar šo cilvēku būtu vērts iepazīties. Šādi pasākumi cenšas risināt aplikāciju lietotāju izdegšanu un atgriezt cilvēkus pie autentiskākām iepazīšanās formām.

Es draugam saku: “Darām tā: es sataisīšu prezentāciju, un iesim uz speed dating vakaru. Tur tu realitātē varēsi ar kādu iepazīties.” Pretī atskan tikai noburkšķēšana: “Tas nozīmē, ka es potenciāli varu satikt sievieti? Hmmm… man jāpadomā.”

Un tieši šeit sākas lielā diferenciācija. It kā gribu iepazīties, bet Tinder man nepatīk. It kā gribu iepazīties klātienē, bet Tinder tomēr ir vieglāk, jo nav uzreiz jāiet uz īstu randiņu un jāsaskaras ar dzīvu cilvēku sev pretī.

Iepazīšanās klātienē šķiet neērta, pārāk tieša un pat mazliet biedējoša. Bet, ja to pamazām praktizē, šī neērtība kļūst mazāka – un realitāte atkal sāk šķist mazliet dabiskāka par aplikāciju. Tas ir līdzīgi kā ar grāmatu lasīšanu. Tu saki, ka gribi sākt lasīt. Pirmajā reizē izlasi divas minūtes un tad paskaties Instagram. Nākamajā reizē jau lasi septiņas minūtes un tikai tad paņem telefonu. Ar laiku tu pierodi pie tā, ka grāmata ir rokās stundu, bet telefons vienkārši stāv blakus. 

Tiesa gan, atgriezties pie reālas cilvēku satikšanās formas ir diezgan sarežģīti. Tur ir īsta komunikācija, un tu nevari iziet no sarunas jebkurā mirklī kā aplikācijā. Ir jāģērbjas, jātaisās, jāmeklē gludeklis, jo ar neizgludinātu kreklu jau neiesi. Un tad vēl jāizdomā, kur iesiet un cikos tiksieties. Vesels process, ko cilvēki pēdējā laikā ir nedaudz aizmirsuši un par kuru negrib iespringt, jo daudz vienkāršāk ir sēdēt mājās pidžamā un sarakstīties bezgalīgi, tajā pašā laikā domājot, kāpēc viss ir tā, kā ir.

Dienas beigās spēja pielikt pūles ir zelts. Un, iespējams, tieši tā ir lieta, kuras iepazīšanās aplikāciju laikmetā pietrūkst visvairāk, – gatavība nevis tikai pāršķirt nākamo profilu, bet patiešām iesaistīties.

Kurš maksā?

“Mīļās sievietes, izlemiet, ko jūs īsti gribat.” Nesenā diskusija ar divām draudzenēm par pirmajiem randiņiem un to, kurš tad īsti maksā restorānā, izvērtās gana karsta. Viena no manām draudzenēm, kura ir inteliģenta sieviete un, jā, arī aktīva “randiņotāja”, kas meklē partneri, vīru un dzīves kompanjonu, minēja, ka pēdējā randiņā aktīvi diskutējusi ar “randiņdžeku” par to, kurš maksās rēķinu. Viņi nespējuši sadalīt, kurš tad īsti vakariņas apmaksās. Tikmēr otra draudzene, precēta madāma un bez aplikāciju pieredzes, uzstājīgi apgalvoja: “Šis ir jādara vīrietim.”

Un te arī saruna ievirzījās citās sliedēs, jo es ieminējos, ka šo uzskatu par visai vecmodīgu pieprasījumu – maksāt par otru cilvēku. Kamēr precētā draudzene noliedzoši vēlreiz atgādināja, ka tas esot vīrieša pienākums – un punkts.

Un te arī parādās vīrieša redzējums. Ja sievietes ir nonākušas līdz vienlīdzībai – vada uzņēmumus, ceļo vienas, pašas pērk sev visu kāroto, piedalās vēlēšanās un pieņem svarīgus lēmumus savā dzīvē –, tad kādēļ joprojām tiek uzturēts tik savāds un, manuprāt, nedaudz muļķīgs pieprasījums – samaksā par mani? Tik ļoti liela vēlme būt neatkarīgai, pašpietiekamai un vienlīdzīgai, bet tajā pašā laikā tik vecmodīgs skatījums. 

Protams, vīrietis arī samaksās, jo daudziem vīriešiem tas joprojām ir goda jautājums un sava veida apliecinājums tam, ka viņi to var atļauties. Taču, ja sieviete vēlas piekopt šādu vecmodīgu modeli, tad viņai būtu jāsēž mājās pie plīts, jāmazgā veļa ar rokām un jāgaida, kamēr vīrietis pārnesīs mājās algu. 

Tomēr realitātē tā nenotiek. Sieviete ir izglītota, strādā, pelna, ceļo, pieņem lēmumus un ir pašpietiekama.

Tāpēc rodas pavisam vienkāršs jautājums – kurš tad maksās tagad? Un vēl svarīgāk – pēc kādiem noteikumiem mēs šo jautājumu vispār vēlamies risināt? Un mūsu kompānijas gadījumā šeit arī diskusija noslēdzās, jo bijām vienisprātis, ka sievietes tomēr vēlas būt neatkarīgas būtnes.

Kur paliek reāla komunikācija?

Pie sarunas ar draugu uzpeld aizdomas, ka iepazīšanās aplikācijas rada viņā kompleksus un pat depresijas iezīmes. Galveno problēmu viņš raksturo kā “nekvalitatīvu” komunikāciju. Kā izrādās, ir bijušas sarakstes ar daiļā dzimuma pārstāvēm, kuru profila aprakstos minēts, ka viņas vēlas nopietnas attiecības, taču komunikācijas procesā vienmēr kaut kas noiet greizi.

Pēc drauga stāstītā pirmās pāris dienas komunikācija ir jauka, viegla un ar jūtamu interesi. Meitene atbild, iesaistās sarunā, uzdod jautājumus. Taču pēc neilga laika uz ziņām tiek atbildēts arvien retāk, komunikācija kļūst vēsāka, tad, protams, seko klasika – pazušana tieši pirms norunātā randiņa. Tiesa, pēc kāda laika šī pati persona atkal uzrodas ar nevainīgu jautājumu: “Kur tad tu pazudi?”

Un es redzu dusmas drauga acīs. Nu kā tā var būt?! Ja interese ir, tad kādēļ ignorēšana parādās ātrāk, nekā rudenī nodzeltē lapas? Šeit arī slēpjas svarīga atziņa – komunikācija ir atslēga uz kaut ko izcilu. Ja komunikācijas nav, tad tās nav. Nav jēgas sev stāstīt pasakas, ka vēlāk viss mainīsies, ka cilvēks pēkšņi kļūs ieinteresētāks vai sāks ieguldīties sarunā. Tieši tā, visdrīzāk nekas nemainīsies un komunikācija vienkārši pazudīs. Tad rodas jautājums, kādēļ tiek sarunāti randiņi, uz kuriem cilvēki nemaz neierodas? Atbilde ir diezgan vienkārša. Nav vēlmes investēt sevi. Daudz vieglāk ir pakomunicēt internetā, saņemt nelielu uzmanības devu, uzlabot savu pašvērtējumu un pēc tam pazust. Un šī, manuprāt, ir viena no lielākajām problēmām gan vīriešu, gan sieviešu vidū. Vēlme saņemt emocijas bez vēlmes ieguldīties procesā.

Beigās cilvēki iekrīt vilšanās sajūtā, izdeg un dažkārt pat nonāk līdz depresīvam noskaņojumam, jo nevēlēšanās izkāpt no komforta zonas – šajā gadījumā burtiskā nozīmē no sava dīvāna – noved pie tā, ko varētu saukt par randiņu izdegšanu.

Kad palūdzu draugam parādīt saraksti, pēc tās izlasīšanas saprotu, ka komunikācija pieklibo abām pusēm. Gan draugam, gan šai jaunkundzei, kura, šķiet, pat strādā mārketingā, kas nozīmē, ka viņa ļoti labi zina, kā pārdot. Šajā gadījumā – sevi, protams, ne burtiskā nozīmē.

Sarakste no sākuma līdz beigām ir diezgan frivola un virspusēja. Tad man rodas jautājums - kāpēc viņš neuzdod kādu nopietnāku jautājumu, lai saprastu, cik ļoti viņa ir ieinteresēta atbildēt uz kaut ko reālu un saturīgu? Nevis tikai runāt par to, ko viņa dara ikdienā, kur dzīvo vai cik liels ir dzīvoklis. 

Drauga atbilde ir vienkārša: “Es viņu nobiedēšu.”

Un te arī slēpjas interesantākais, jo mans viedoklis ir pavisam pretējs. Labāk nobiedēt ar laikmetīgu, jēgpilnu jautājumu, nekā mūžīgi runāt par laikapstākļiem, automašīnām un citām tēmām, kurās nav nekādas dziļākas būtības. Ja cilvēku aizbiedē jautājums par vērtībām, dzīves redzējumu vai nākotnes plāniem, tad varbūt problēma nav jautājumā?

Tāpēc es viņam saku - uzdod jautājumus. Prasi to, kas tevi patiešām interesē. Noskaidro, kādas vērtības ir šai meitenei, ko viņa uzskata par svarīgu dzīvē un kā viņa redz sevi pēc divdesmit gadiem. Galu galā, attiecības neveidojas no jautājuma par to, kādu auto cilvēks vada, bet gan no sapratnes, kas viņš ir un kurp dodas.

Iepazīšanās spēlē izdzīvo skaistākais

Šķiet, ka iepazīšanās aplikācijas kļūst par spēli, kurā izdzīvo skaistākais, muskuļotākais vai tas, kurš ieliek bildi ar šī gada BMW X5. Lai cik paradoksāli tas nebūtu, šis joprojām ir tipiskais āķis, ar kuru piesaistīt uzmanību.

Turpinot sarunu, saprotu, ka drauga pašvērtējums pamazām sarūk, jo viņš sāk uzskatīt, ka viņa vēdera presīte nav pietiekami definēta un viņa Audi ir pārāk vienkāršs, lai nocopētu kādu adekvātu meiteni. Diezgan banāli, vai ne? Taču izrādās, ka tieši šādas domas nereti kļūst par šķērsli komunikācijai online vidē.

Jo, lūk, ar “krāniņiem” mērās ne tikai vīrieši. Arī sievietes reizēm iesaistās līdzīgā sacensībā – paskaties, nocopēju džeku ar sešpaku un G klasi. Lai gan tajā pašā laikā viņa, iespējams, vēlētos, lai šis džeks ne tikai aizved viņu vakariņās, bet arī atnāk līdzi uz Kautkaili koncertu, parunā par dzīvi un izrādās interesants arī ārpus sava automobiļa un sporta zāles sasniegumiem. Sievietes grib pilnu komplektu – bez izņēmumiem. Vīrieti, kurš ir interesants, klātesošs, emocionāli pieejams, ar ambīcijām, labu humora izjūtu, savu dzīvi un vēl arī spēju aizvest vakariņās.Un tā nu katrs otrais vīrietis savā galvā nodomā: es šai jaunkundzei nebūšu gana labs. Es neesmu pietiekami sportisks, pietiekami turīgs, pietiekami veiksmīgs vai pietiekami interesants. Tieši šeit arī sākas problēma. 

Sociālā salīdzināšanās ir viena no lielākajām online vides sērgām, un iepazīšanās aplikācijās tā ir īpaši izteikta. Cilvēki nepārtraukti salīdzina sevi ar citiem, bieži vien salīdzinot savu ikdienu ar rūpīgi atlasītām un apstrādātām svešinieku fotogrāfijām. Turpinot sarunu par šo tēmu, nonākam pie pavisam vienkārša secinājuma – kāpēc kādam ir jāizdabā un jāparāda Facetune apstrādāta bilde, ja būt autentiskam un patiesam ir labākais, ko cilvēks savā labā var paveikt?

Tieši tāpēc būt īstam ir daudz svarīgāk nekā censties atbilst kāda cita priekšstatiem. Arī spēja pateikt “nē” ir vērtība, nevis zaudējums. Jo mazāka nepieciešamība izlikties, jo mazāka iespējamība vēlāk vilties. Galu galā, viens patiess “jā” ir vērtīgāks par simts kompromisiem un vēlmi izpatikt visiem. Labāk saņemt vienu īstu “jā” pēc simts pateiktiem “nē”, nekā simts tukšus “jā”, kas neved nekur.

Ko darīt tālāk?

Finišējot sarunu ar draugu un domājot par to, kā vīrieša galvā darbojas iepazīšanās algoritms, var teikt, vīrietis bieži vien jau sākotnēji ir nodefinējis, ko viņš īsti grib – attiecības vai tikai izklaidi. Vīrieši komunicē vienkāršākā un saprotamākā valodā nekā sievietes, līdz ar to bieži vien var ātri saprast, ko viņš no šīs iepazīšanās patiesībā vēlas. Saprotams, ka šeit sievietēm gadās ne viena vien vilšanās, jo abu meklētais mēdz atšķirties.

Tāpat jāatzīst – arī vīriešiem ir problēmas ar pašvērtējumu, un večiem sava mentālā veselība ir jāsargā tikpat nopietni kā jebkuram citam. Sociālā salīdzināšana, perfekta tēla būvēšana un nemitīgā vēlme atbilst kāda cita standartiem ļoti ātri sāk grauzt pašapziņu un rada sajūtu, ka ar tevi vienkārši nepietiek. Tieši tāpēc ir svarīgi sev ik pa laikam atgādināt: cilvēka vērtību nenosaka ne iepazīšanās profils, ne automašīna, ne sporta zāles rezultāti un pat ne perfekti atlasītas fotogrāfijas.

Dienas beigās tomēr viss atgriežas pie reālas komunikācijas – intereses par otru cilvēku, klātbūtnes un gatavības izkāpt no komforta zonas. Jo aiziet uz randiņu, satikt cilvēku dzīvē un patiešām būt tur klātesošam – tas ir īstais zelts. Nevis ideālā bilde vai perfekts profils, bet vēlme runāt, klausīties un iepazīt otru cilvēku.

Dārgās sievietes, aiciniet vīriešus tikties klātienē. Atcerieties, arī vīrieši iet cauri tādam pašam iepazīšanās procesam kā jūs. Arī viņi šaubās, kļūdās, piedzīvo atraidījumu un reizēm pārvērtē savus trūkumus. Un galvenais, izbaudiet iespēju iepazīties, jo neviena aplikācija nespēs aizvietot divu cilvēku īstu sarunu pie kafijas krūzes vai šampanieša glāzes pludmalē.