Citāds dzīvesstāsts: savu mīlestību satiku laikā, kad biju stāvoklī no cita vīrieša

Ir pieņemts uzskatīt, ka pēdējais, par ko vajadzētu domāt grūtniecības laikā, ir jaunas attiecības. Tāpat arī sabiedrībā nereti valda uzskats, ka nevienam normālam vīrietim jau nevar interesēt sieviete, kura gaida sveša vīrieša bērnu. Kā tur ir patiesībā, ļauju stāstīt nu jau trīs meitu māmiņai Evai (visu iesaistīto personu vārdi mainīti).

Evas stāsts

Ar pirmo meitu paliku stāvoklī 24 gadu vecumā. It kā jau vairs nebiju tik jauna, lai nesaprastu, ko daru, bet tagad, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka dzīves pieredzes man tomēr ļoti, ļoti trūka. Ar pirmās meitas bioloģisko tēvu bijām kopā aptuveni divus gadus. Un tie nebūt nebija slikti gadi. Kā jau jaunu cilvēku attiecībās pienākas, baudījām dzīvi uz nebēdu un par nākotni īpaši daudz neraizējāmies.

Lielākais pagrieziena punkts mūsu attiecībās bija kopīga dzīvokļa īrēšana, un neko vairāk mums nemaz arī nevajadzēja. Samantiņa pieteicās absolūti negaidīti. Par bērniem mēs nekad nebijām pat runājuši. Tas bija pamatīgs šoks mums abiem. Tika pārrunāta iespēja arī pārtraukt grūtniecību, bet es visai ātri sapratu, ka to izdarīt gluži vienkārši nespēšu.

Sākumā mana tā brīža otra puse bija diezgan sapūtusies par faktu, ka bērnu tomēr vēlos paturēt, bet ar laiku samierinājās, un kādu īsu laika sprīdi pat šķita, ka mums varbūt tiešām izdosies izveidot jaunu ģimeni. Neizdevās. Biju knapi ceturtajā grūtniecības mēnesī, kad mana gaidāmā mazuļa tēvs arvien biežāk sāka pārnākt mājās vēlu naktīs un citreiz nepārnākt vispār.

Mani uzmanīgu darīja arī fakts, ka viņš ne saviem draugiem, nedz arī ģimenei par gaidāmo bērnu nebija pat ieminējies. Tad vienā dienā viņš paziņoja, ka braukšot uz Franciju paslēpot. Un tad es nolēmu: “Es tev, vecīt, tā paslēpošu!” Man tomēr arī bija kaut kāda sievietes pašcieņa.

Jāsaka, paldies Dievam, ka es tajā laikā ļoti daudz strādāju un attiecīgi man nebija arī finansiālu problēmu. Noīrēju sev citu dzīvokli, savācu visas savas mantas un aizgāju. Kādas trīs nedēļas viņš mani cītīgi meklēja, pēc tam lika mierā. Es sāku gatavoties savam vientuļās mātes ceļam.

Mīlestība no pirmā acu uzmetiena varbūt pat ļoti, ļoti akla

Droši vien tas bija jaunības maksimālisma vai grūtniecības hormonu dēļ, bet es par savu jauno statusu nesatraucos ne vienu mirkli un jutos tīri vai laimīga arī viena. Arī draugi mani ļoti uzmanīja un tā īsti neļāva ļauties kaut kādām apcerīgām skumjām.

Sestajā grūtniecības mēnesī es jutos spirgta un enerģijas pārpilna. Bija parādījies arī grūtnieces vēderiņš, bet jāsaka, ka tas pilnīgi noteikti nebija ļoti izteikts. Es mierīgi baudīju dzīvi un apmeklēju draugu ballītes.

Vienā no tādām mani uzrunāja Arnolds. Parunājām, pakoķetējām, viņš jautāja manu telefona numuru, un es arī iedevu. Par grūtniecību neko neteicu, jo neuzskatīju, ka man visiem pēc kārtas tas būtu jāstāsta. Un galu galā – vai tad viņam acu nav pierē?

Arnolds zvanīja jau nākamajā dienā un aicināja vakariņās. Protams, es drusku tā kā šaubījos, bet vīrietis bija simpātisks. Kāpēc gan man pavadīt visu vakaru vienai, ja varu darīt ko izklaidējošāku?

Satikāmies, un vakars bija brīnišķīgs – bijām no sirds izsmējušies un izrunājušies par visu iespējamo un neiespējamo. Izņemot manu grūtniecību. Šoreiz laikam tāpēc, ka es nobijos. Nobijos, ka attiecības ar to pašu arī būs cauri, jo nu jau mums abiem bija radušās savstarpējas simpātijas.

Nākamais randiņš sekoja jau pēc pāris dienām, un es drosmi tomēr saņēmu. Apzināti uzvilku apspīlētu krekliņu, un tad jau arī vārdi bija lieki. Pateikt, ka Arnolds bija absolūti uz pauzes, būtu nepateikt neko.

Tad mēs pavadījām vienu no atklātākajām naktīm manā mūžā. Runājām, runājām un runājām. Neiztika arī bez asarām. Arnolds devās prom ar solījumu, ka piezvanīs, bet man tajā brīdī nebija ne jausmas, vai tie nav tikai tukši solījumi.

Kam mums vedeklu ar svešu bērnu zem sirds

Kad jau gandrīz biju atmetusi visas cerības, Arnolds tomēr piezvanīja gan. Sarežģītas skaidrošanās vietā izskanēja viens vienīgs teksts: “Tu man ļoti patīc, un gan jau tavs bērns man arī patiks.”

Diez ko romantiski neizklausījās, bet mēs turpinājām tikties, attiecības ar katru dienu kļuva arvien tuvākas, mēs sākām dzīvot kopā, un Arnolds lūdza manu roku. Es tad biju astotajā grūtniecības mēnesī.

Mēs vēl pat nepazinām viens otra vecākus, lai gan savējos biju informējusi par jaunajām attiecībām. Protams, es kā kārtīga latviešu sieviete iespītējos un teicu: “Tev pret mani nav nekāda pienākuma, un mani nevajag žēlot.”

Arnolds gan savā kārtējā mierpilnajā tonī paziņoja, ka viņam neesot nekādas vajadzības mani žēlot – precēties viņš gribot.

Ja Arnolda draugi jau bija lietas kursā par mūsu savdabīgo attiecību stāvokli un neko sliktu neteica, vismaz līdz manām ausīm tas nenonāca, tad ar vecākiem tik viegli negāja.

Arnolds laikam zināja, ka nebūs viegli, tāpēc sākumā bija izdomājis paziņot vecākiem, ka gaidu viņa bērnu – vienkārši ātrāk neesot sanācis to paziņot un atvest iepazīstināt. Dzīvojot 20 kilometru attālumā?

Es biju kategoriski pret tādiem meliem. Liku izstāstīt visu taisnību, vai arī nekādu kāzu un iepazīšanās vispār nebūs.

Tikai vairākus gadus pēc kāzām Arnolds man atklāja, cik toreiz ļoti šokēti bijuši viņa vecāki. Gan lūgušies, gan draudējuši. Jo ko gan cilvēki teiks? Un kāpēc viņam tāda ar svešu bērnu vajadzīga?

Viņiem gan acīmredzami pietika tolerances to neteikt man pašai. Topošie vīra vecāki pret mani izturējās ļoti vēsi, bet nekādā gadījumā neko pārmetošu neteica. Droši vien bija arī kāds drauds no Arnolda puses.

Īstais tēvs pieprasa savas tiesības

Mazā ceremonijā apprecējāmies divas nedēļas pirms dzemdībām. Arnolds bija klāt, kad Samanta nāca pasaulē, un līdz pat šim brīdim viņš ir vienīgais tētis, ko viņa ir satikusi.

Arī meitas dzimšanas apliecībā ir ierakstīts mana vīra vārds. Bioloģisko tēvu neinformēju pat par meitas dzimšanas faktu.

Viņš pats uzradās, kad meitai bija pusotrs gads. Kad vecvecāki jau sen bija aprakuši kaujas cirvjus un mīlēja Samantu kā miesīgu mazmeitu. Kad Arnolds vispār, šķiet, nemaz neatcerējās, ka nav Samantas bioloģiskais tēvs.

Jā, varbūt no manas puses bija netaisni izslēgt viņu no meitas dzīves. Bet vai no viņa puses nebija netaisni pamest mani un nelikties ne zinis? Ierasties tad, kad beidzot no tiesas baudījām laimīgu ģimenes dzīvi un es jau biju stāvoklī ar otru mazuli?

Viņš draudēja, ka vērsīšoties tiesā, pieprasīšot DNS analīzes. Godīgi sakot, es biju šokā. Tomēr pēc laika viņš tikpat strauji, kā uzradies, atkal pazuda.

Nākamā reize, kad viņš grasījās pieteikt savas tiesības uz Samantu, bija īsi pirms viņas bērnudārza izlaiduma. Scenārijs atkal bija identisks.

Es sapratu, ka man jāizstāsta meitai visa patiesība. Jo līdz tam brīdim Samanta bija pārliecināta, ka Arnolds ir viņas tētis. Saruna bija smaga, meitiņa bija ļoti lielā šokā, bet pamazām viss atkal sakārtojās.

Šobrīd viņai ir jau 12 gadu, un viņa nav ne reizi izteikusi vēlmi satikt savu bioloģisko tēti. Arī viņš pats pēdējos divus gadus ar kārtējo vēlmi tiesāties nav uzradies.