Patēvs – svešinieks vai savējais? Kad pēc šķiršanās veidot jaunas attiecības

Izrādās – pēc šķiršanās palikt mūžīgi vienam un neveidot jaunas attiecības nemaz nav labākais, ko darīt. Ja vecāki pēc šķiršanās izveido pietiekami labas jaunas attiecības, tad bērnam rodas cerība, ka būs labvēlīgāki apstākļi, kuros viņš varēs veselīgi attīstīties un tikt galā ar konfliktiem un psihisko traumu, kas tika piedzīvota iepriekš.

FOTO: Shutterstock.com

Ja bērnam un jaunajam partnerim izdosies vienam otru pieņemt un iepatikties, tad no bērna pozīcijas šādas jaunās partnerattiecības var nosaukt par veiksmīgām. Bet tas ne vienmēr izdodas.

Vairāk stāsta bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.

 

Jaunas ģimenes izveidošana ir daudz vairāk nekā jebkura cita veida darbība, jo tā var sniegt bērnam to, ko viņš caur ciešanām ir zaudējis, piemēram:

  • tēvu, kuru viņš varētu mīlēt un arī pats tiktu mīlēts,
  • identifikācijas objektu, īpaši zēniem, un mīlas objektu (meitenēm), no kura varētu ņemt piemēru, tā iegūstot jaunu attiecību pieredzi,
  • pieejamu “trešo objektu” ar visām no tām izrietošajām funkcijām triangulācijas attiecību sistēmā,
  • pieredzi, kas pierāda, ka vienmēr ir iespējams jauns sākums, ka var izveidot jaunas, savādākas partnerattiecības.

 

Protams, ka šo visu tikpat labi var attiecināt arī uz tēvu, kurš rūpējas par bērnu.

 

Ja bērnam un jaunajam partnerim izdosies vienam otru pieņemt un iepatikties, tad no bērna pozīcijas šādas jaunās partnerattiecības var nosaukt par veiksmīgām. Bet tas ne vienmēr izdodas.

 

Jaunā ģimene sastāv kā minimums no četriem cilvēkiem, bērna, patēva, mātes un tēva (kurš kaut kādā mērā nav pieejams), kas nes sevī dažādas grūtības. Tēva funkcijas nevar atdalīt no tēva personības. Mīlas un identifikācijas objekti nevar vienkārši tikt aizvietoti ar citiem objektiem. Ja tas būtu iespējams, tad nebūtu šķiršanās sāpju arī pieaugušajiem. Mātes mēdz teikt: “Tā, tagad tev ir Andris, tā kā tētis tev vairs nebūs vajadzīgs!” Tas mēdz notikt tad, kad mātes vēlas pavisam “izsvītrot no dzīves” bijušo vīru. Lojalitātes konflikta ietekmē arī bērni tad mēdz mazināt tēva nozīmīgumu vai arī atteikties no tēva. Tas, ko var darīt, – dot iespēju bērnam atkal iemīlēt savu tēvu. Pāru konsultācijās ģimenes psihoterapijā vecāki savus savstarpējos konfliktus pedagoģizē un racionalizē, sakot, ka tas ir “bērna labā”. Lai cik daudz laba nedotu patēvs, attiecību izbeigšana ar tēvu tāpat aktivēs šķiršanās traumas sekas.

Reklāma
Reklāma

 

Patēvs – svešinieks vai savējais?

Tēvam ir svarīga loma arī bērna un patēva attiecību izveidošanā. Pat ja arī bērns prasa mātei “atvest ģimenē jaunu tēti”, bērna sākotnējo entuziasmu pret patēvu nomaina skepse, distancēšanās un nepieņemšana. Tad māte kļūst par tādu kā nodevēju, jo viņa ģimenē ir ievedusi svešinieku. Bērns ir neizpratnē, jo māte patēvu acīmredzot mīl (vai vairāk nekā mani?) Kur šajā situācijā bērns var rast atvieglojumu, atbalstu? Te atkal var pieminēt tēva triangulācijas funkciju. Laikā, kad bērns veic emocionālu bēgšanu pie tēva, notiekošais mājās maina nozīmīgumu. Bērns domās: “Viņi var darīt, ko grib, jo man ir tētis, un ja būs nepieciešams, es arī pavisam aiziešu dzīvot pie viņa!” Tad mammas jaunais draugs bērnam nerada tik izteiktu apdraudējuma sajūtu un vairs nerada nepieciešamību ar viņu tik ļoti cīnīties.

 

Atslābstot šim konfliktam, bērnam ir izveidojusies telpa, kur viņš var iegūt jaunu pieredzi. Tā bērns var sajust, ka Andris nav nemaz tik dumjš, kā likās sākumā, kad ar viņu var arī nodoties tādām spēlēm, kuras līdz šim ne mamma, ne tētis nav gribējuši spēlēt. Tad bērns var sajust to brīnišķīgo sajūtu, kad tiek darīts kaut kas trijatā, kad tevi tur gan no labās, gan no kreisās puses un mēs atkal esam “īsta ģimene”. Ir labi atkal blakus ir sajust spēcīgu vīrieti, kurš atbalsta tevi arī nelielos strīdos ar mammu. Mamma sākumā tam pretojas, bet pēc tam pasmaidot piekāpjas, un tas nenoved pie skandāla. Tad arī mēdz ataust atmiņas, kad  tētis savulaik viņu atbalstīja nesaskaņās ar mammu. Tādējādi tikai ar vienu pašu eksistenci tēvs bērnam kļūst par sava veida “terapeitu”, kurš palīdz pāriet citās, jaunās attiecībās.

 

Tēvs saglabā arī savu nozīmi tad, kad starp patēvu un bērnu ir izveidojušās labas attiecības. Tas bērnam nodrošina ticību mīlošu, draudzīgu attiecību noturībai. Tēvs pirmais rada bērna attieksmi pret vīrieti, ietekmē bērna apzinātos un neapzinātos priekšstatus par to, kas ir mīlošas attiecības. Tāpēc ir tik svarīgi, ka tēvs paliek bērna dzīvē un šīs attiecības ir noturīgas.