Pietiekami labs tētis – vai bērnam ar to pietiek?

Katrā no mums dzīvo mūsu vecāku – tēva un mātes – tēls jeb priekšstats. Tas, kāds tas ir, ietekmē mūs, un šī ietekme parādās katra dzīves vērtībās, attiecību scenārijos, vēlmēs un cerībās.

FOTO: Shutterstock.com

Nav nepieciešams censties būt ideālam tētim.

Tēva lomas nozīmi skaidro Gunārs Trimda, bērnu psihiatrs.

 

Par tēvu un tā lomu sāka runāt salīdzinoši nesen, un kā galveno iemeslu tam var minēt karus. Pēc kara pieaugušajiem nav pilnas ģimenes pieredzes, tātad nav iespējas nodot šo “satikšanos ar tēvu” pieredzi tālāk saviem bērniem. Tas rada grūtības izveidot ģimeni, vai arī tajā tiek izspēlēts beztēva scenārijs – sievietes atstumj partneri no bērnu audzināšanas, kā rezultātā vīrieši nododas darbam vai citā veidā norobežojas no ģimenes.

 

Psiholoģiskais bārenis 

“Mamma bieži dusmojās uz tēti, jo viņš nepalīdzēja. Tētis reti kad nāca uz vecāku sapulcēm, jo pēc darba bija ļoti noguris. Man bija daudz rotaļlietu, ko pirka tētis, bet nebija blakus paša tēta.”

Lai kaut kā mazinātu stresu, talkā nāk alkohols un sociāli pieņemamais veids, kā bēgt no attiecībām, – darbaholisms.

“Tētis bija labs darbinieks, ieņēma augstu amatu, brauca komandējumos un labi pelnīja. Tajos laikos mēs labi dzīvojām. Man bija modernas kleitas un augstpapēžu kurpes. Viss bija labi, tikai tētis daudz dzēra. Nereti kaimiņienes teica mammai: “Tavējais tur guļ – aizmidzis.” Un tad es – skaistā kleitā un augstpapēžu kurpēs – skrēju tēti vilkt laukā no dubļiem. “Liec viņu vienreiz mierā!” teica mamma, bet es nevarēju, jo tas taču ir mans tētis. Piedzēries viņš kliedza, ka viss ir apnicis, ka izdarīs pašnāvību. Jutos ļoti nobijusies, raudāju, lūdzu tā nerunāt. Un reiz, kad manis mājās nebija, viņš iedzēra etiķa esenci… tā arī nevarēja saprast, vai reibumā sajauca pudeles vai arī…”

Tēva un mātes loma tika novienādota, un tam tika ieviests arī īpašs vārds – “vecāks”. Bērns nokļuva situācijā, kad tēvam domātā vieta paliek neaizpildīta arī tad, kad tēvs ir blakus, un tas pats attiecību scenārijs atkārtojas atkal un atkal. Tādējādi tiek izjaukta ģimenes hierarhija, kad galvenie ir vecāki – tētis un mamma, un bērns attiecīgi to arī pieņem. 

 

Ja tēva un mātes lomas ģimenē tiek sajauktas, tad par galveno kļūst bērns. Tas rada milzīgu slodzi. 

 

Bērns vairs nejūt, ka var meklēt atbalstu vecākos. Viņš ir kļuvis par psiholoģisku bāreni, jo vecāki vairs nepilda savu lomu – nevada, neatbalsta, nenosaka atbilstošas robežas, nerada izjūtu, ka otram var uzticēties un ka pasaule ir droša.

 

Bērns – vienīgā vecāku jēga?

Otrs greizas ģimenes hierarhijas sistēmas variants ir balstīts principā “bērnam – visu to labāko”. Tad bērns kļūst par vecāku vienīgo dzīves jēgu. Viņš izspēlē daudzas un dažādas lomas, jo vecāki, nespēdami savā starpā izveidot attiecības, visu enerģiju velta viņam. Vecāki dzīvo bērna vietā dzīvi, tā atņemot viņam iespēju pieaugt, kļūt patstāvīgam un izveidot savu ģimeni.

“Būt bērnam” mūsdienu sabiedrībā ir izdevīgi, tas dod savus bonusus. Pieaugšana nozīmē zaudēt daļu privilēģiju, uzņemties pienākumus, atbildību, veikt uzdevumus, kam bērns vēl nav īsti gatavs. Jo bērnam ir grūti izveidot ilgstošas, noturīgas, pietiekami labas attiecības kā partnerim un kā vecākam. Agrāk vīrieša un sievietes attiecības bija izdzīvošanas jautājums, bet mūsdienās tiek izdarīta izvēle būt neatkarīgam, kas pēc būtības ir infantils mēģinājums izvairīties no attiecību veidošanas. 

 

Ģimenes psihoterapijas kabinetā biežāk nonāk sievietes (nevis vīrieši) – skaistas, gudras, materiāli nodrošinātas. Pēc iemīlēšanās stadijas konflikti un dabiskās krīzes, kas parādās, satuvinoties vienam ar otru, tiek uztvertas kā katastrofa, un rodas iemesls teikt: “Mēs neesam radīti viens otram.” Un cilvēki turpina meklēt kādu, kurš “ir piemērots vairāk” un spēs “labāk apmierināt vēlmes un vajadzības”.

Grūtības parādās, jo visbiežāk šīs “apmierināt vēlmes un vajadzības” ir vecāku, nevis partneru funkcija. Ja bērns no vecākiem nav saņēmis pietiekami daudz atbalsta, uzmanības, tad “tētis” un “mamma” tiks meklēti jau pieaugušā partnerī. Tādējādi izveidojas tēva–meitas vai mātes–dēla modeļa attiecības, kuras var būt diezgan ilgstošas un noturīgas, neskatoties uz ciešanām, kas rodas  šajos attiecību modeļos.

Psiholoģiski nobrieduši pieaugušie paši spēj “apmierināt vēlmes un vajadzības”, noteikt ar otru robežas, izveidot balansu starp ņemt un dot. 

 

Attiecības ar bērnu bez hierarhijas

Vēl ir attiecību variants, kurā nav hierarhijas, t.i., vecāki pret bērnu izturas kā pret līdzīgu. Protams, bērns ir jāuztver kā unikāla personība, kuru vajag cienīt, ņemt vērā viņa uzskatus un rakstura iezīmes. Bet, ja tas notiek pāragri, tad šāda novienādošana bērnam tāpat radīs vecāku atbalsta trūkuma izjūtu. 

Jāņem vērā, ka nelielai cilvēku grupai (šajā gadījumā runa ir par tēvu, māti un bērnu) ir kāda īpatnība, un tā ir vēlme radīt koalīcijas – divu cilvēku apvienību. Atceramies, ka “trešais ir lieks”. Ja vadošo lomu ģimenes hierarhijā ieņem vecāki, tad viņiem nav nepieciešamības konkurēt par bērna uzmanību, gaidīt no bērna atbalstu un to resursu, kas meklējams partnerī.

 

Ģimenes psihoterapijas kabinetā bieži var dzirdēt pieaugušo stāstītās atmiņas:

  • bija jāuzņemas vidutāja loma starp mammu un tēti;
  • vajadzēja būt par zibensnovedēju, mierināt, kad vecāki strīdējās;
  • viens vecāks sūtīja bērnu ar kādu ziņu pie otra vecāka, jo “tev jau tētis neatteiks”;
  • viens vecāks lūdza bērnu kaut ko nestāstīt otram vecākam, un mazais bija spiests kļūt par tādu kā noslēpuma glabātāju;
  • pēc vecāku šķiršanās mamma teica: “Tagad tu ģimenē esi galvenais vīrietis”;
  • māte mazai meitai allaž stāstīja par savām pieaugušo grūtībām, tādējādi meitai piešķirot draudzenes lomu;
  • bērns vairs nepastāstīja pats par savām grūtībām, jo tad “mamma satrauksies arī par mani”.

 

Reklāma
Reklāma

Dažādi modeļi reālajā dzīvē

Tēva statusu ietekmē ne tikai tas, kāds ir tēvs, bet arī mātes attieksme pret viņu. Jau grūtniecības laikā auglis spēj uztvert, kā mamma izturas pret tēvu. Te nereti atspoguļojas frāzes būtība “sievietei vienmēr ir par vienu bērnu vairāk”, kad māte ir galvenā ģimenē. Ja mātei bērns ir svarīgāks par vīru, tad bērns jutīs tēva deficītu, t.i., it kā jau tētis ir, bet viņš ir tāds “švakiņš”, “ne tāds” vai “nekāds”.

Mātes attieksme pret savu vīru ietekmē bērnu, tas ir paliekošs uztveres filtrs, kas bērnam sagroza realitāti, neskatoties uz to, ko attiecībās ar tēvu piedzīvo viņš pats.

 

Zanes ģimenē tēvs skaitījās neveiksminieks. Padomju laikā viņš nespēja kļūt par biznesmeni, un arī savā specialitātē vīrietim neizdevās iekārtoties tik labi kā kolēģiem. Zane ar siltu maigumu atceras, kad tēvs pacietīgi palīdzēja viņai mācīties apgūt klavierspēli, kā kopā klausījās skaņuplates, gāja uz koncertiem. 

Tajā pašā laikā Zane it kā kautrējas no savām simpātijām pret mūziku un maigajām jūtām pret tēvu. Parādoties šai kautrībai, balss pēkšņi krasi mainās, un stāsts turpinās jau ierastā tonī ar noniecinājuma pieskaņu, ko viņa ir paņēmusi, iemācījusies no savas mammas un vecmāmiņas. Zanei ir grūtības izveidot attiecības, jo mierīgi un maigi vīrieši viņai izraisa nicinājumu, bet veiksmīgie un uzņēmīgie biedē un atgrūž ar savu “bezjūtīgumu”.

Scenārija “visu labāko bērnam” gadījumā bērnam būs grūti atdalīties no vecākiem. Pieaugušā vecumā satiekot otru cilvēku – jaunu ģimeni izveidot nebūs iespējams. Tas ir tāpēc, ka šim otram partnerim tiek piešķirta loma jau esošā vecāku–bērna ģimenes modelī, tikai šoreiz tā ir otra – jaunākā – bērna loma. Jaunajam partnerim būs grūti ieņemt vietu blakus kā pieaugušajam, jo vecāki nemitīgi centīsies šo savu nu jau pieaugušo atgriezt bērna pozīcijā. Šādā situācijā abiem “bērniem” nav pietiekami daudz resursu, lai ieņemtu un noturētu savu pieaugušā pozīciju.

 

Jānis un Emma dzīvo Emmas vecāku dzīvoklī, bet Emmas vecāki dzīvo turpat, pāri ceļam. Emma bieži iet pie viņiem – apēd kādu našķi, ved pastaigā suņus, brauc kopā pa veikaliem. Vecāki, kā vien var, palīdz – uzdāvināja Emmai dzīvokli, nopirka automašīnu, dod naudu izklaides braucieniem. Kā gan var nepalīdzēt, ja Jānis, jauns speciālists, nespēj atļauties tik dārgus pirkumus, bet Emma vēl mācās augstskolā? Par bērnu arī nevar būt ne runas, vēl taču jauni, ir jābauda dzīve!

Jānim nepatīk, ka jebkura konflikta gadījumā vainīgs izrādās viņš. Abi jaunie nespēj savā starpā atrisināt domstarpības, jo Emma tad dodas pie vecākiem pēc atbalsta. Turklāt Jānis jūtas mazvērtīgs un pazemots, kad Emma lielīdamās izrāda dārgās dāvanas, ko sagādājuši vecāki. 

Līdzīga situācija rodas, ja jaunais pāris dzīvo pie kāda no vecākiem, visbiežāk pie mātes. Tad pieaugušais dēls vai meita uzņemas mātes partnera lomu, izveidojot koalīciju ar viņu. Tādējādi agri vai vēlu īstais partneris no ģimenes tiek izspiests. Kā saka, vienā virtuvē divas saimnieces nevar būt.

 

Marta ar vīru Pēteri dzīvo pie viņa mammas, kura dēlu ir izaudzinājusi viena pati. Starp Martu un vīramāti ir spriedze, grūti atrast kopīgu valodu. Martu visvairāk aizvaino un sadusmo tas, ka strīdos Pēteris ir savas mammas pusē, jo viņai ir “slikta veselība” un “viņa nedrīkst uztraukties”. Katru vakaru pie vakariņu galda mamma ar Pēteri ilgi sarunājas, kopā mēdz skatīties virtuvē televizoru. Sarunu laikā māte mēdz sūdzēties par Martu. Marta jūtas ļoti slikti, viņa pēc iespējas ātrāk vēlas izbeigt šādas ģimenes sanākšanas. Pēdējā laikā attiecībās ir daudz aizvainojuma un dusmu, un laulība ir uz šķiršanās robežas.

 

Liene dzīvo ar mammu un zina, ka viņa otro reizi neapprecējās “meitas dēļ”. Par tēvu ģimenē runāt nemēdz, viņš bija “nodevējs”. Māte vēlas, lai Liene “sakārtotu savu dzīvi”, tajā pašā laikā ļoti satraucas, ja meita nedaudz aizkavējas darbā, bieži zvana, prasa detalizētu atskaiti par visu notiekošo. Tā māte izrāda savas rūpes, lai “viņas meitiņas” dzīve beidzot sakārtotos.

Liene cītīgi un daudz strādā, regulāri apmeklē fitnesa zāli, izskatās satriecoši labi. Tikai laika “sakārtot dzīvi” atliek gaužām maz, pielūdzēji gadās “ne tie” un visi kā viens nepatīk mammai.

Pēdējā laikā Lienes mamma runā par mazbērniem. Lienei pamazām rodas vēlme dzemdēt pašai sev, tāpēc ka laiks iet un viņai neredz apkārt sev atbilstošu vīrieti.

 

Edgars dzīvo ar māti un vecmāmiņu, kuras ir nobažījušās, ka viņš “neko negrib” – nemeklē darbu, nevēlas dibināt ģimeni, pēdējā laikā bieži lieto alkoholu. Turklāt, tikko saruna ir par iepazīšanos ar kādu sievieti, mamma zibenīgi sāk stāstīt, cik gan sievietes tagad ir vieglprātīgas un “viegli iegūstamas”. Izdzirdot ieteikumu dot dēlam vairāk patstāvības, saka: “Jūs ko, viņš taču pats zeķes sev veikalā nespēj izvēlēties!” Mammai un vecmammai liekas – ja abas mazāk kontrolēs Edgara dzīvi, tad puika “beigs tāpat kā viņa tēvs”. Tā arī turpinās dzīve smacējoši līdzatkarīgās attiecībās, kurās katra Edgara vēlme atdalīties tiek iznīcināta saknē. Un rādās, ka arī Edgars ir padevies šai neatlaidīgajai prasībai nepieaugt, un ir atradis mierinājumu alkoholā.

 

Par to, kāda ir katra vecāka loma, lasi šeit.

 

Vai esmu pietiekami labs tētis?

Par “pietiekami labu tēvu” liecina šādas bērnības atmiņas:

  • tēvs aizstāvēja, parādīja savu spēku bērnam drošā veidā,
  • noteica robežas, radīja noteikumus, lika uzsvaru uz saviem vērojumiem,
  • slavēja, lepojās ar bērnu, atzina par labu esam,
  • pieprasīja kaut ko izdarīt pareizi,
  • izrādīja maigumu un cieņu pret mammu,
  • priecājās, ka bērns ir meitene/ zēns,
  • spēlējās, mācīja, darīja kaut ko kopā,
  • ar viņu varēja lepoties.

 

Pat ja šī pieredze ir bijusi neliela, tai ir vērtība un tā ir svarīga. Tieši no šiem brīžiem veidojas mūsu resursi – spēks un prieks dzīvot.