Mamma un tētis – kāda ir katra vecāka loma

Mūsdienās nevienu vairs neizbrīna tēti, kas pin meitām bizes un gatavo ģimenei ēst un mammas, kas iet ar bērniem uz karatē pulciņu. Vai specifiskās mammas un tēta lomas bērnu dzīvē ir izzudušas?

FOTO: Shutterstock.com

Būt vecākam nozīmē pildīt lomu, kurā ir svarīgas rūpes un dominēšana, tomēr tēva un mammas lomas ir atšķirīgas.

Skaidro bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.

 

Ko nozīmē – būt vecākam

Būt vecākam nozīmē pildīt lomu, kurā ir svarīgas rūpes un dominēšana. Rūpes bez sajušanas un sapratnes, kas bērnam nepieciešams, kļūst par hiperaprūpi un kontroli. Rūpes bez dominējošā stāvokļa ieņemšanas atgādina nevajadzīgu sevis upurēšanu, tādu kā sava veida izkalpošanos, iztapšanu otram. Dominēšana bez samērīgām rūpēm pāraug vardarbībā. Savukārt, ja nav ne dominēšanas, ne rūpju, – bērnam rodas psiholoģiskā bāreņa jeb nevajadzīguma izjūta.

 

Tēva loma:

– likums,

– nosacījumu mīlestība,

– aktivitāte, 

– mērķtiecīgums, 

– kustība, 

– kaut kādā mērā saistība ar risku,

– dod spēku dzīvot,

– robežas,

– atdalīšanās, individuācija,

– vektors, virziens,

– sociālā komunikācija.

 Arī spermatozoīdam līdz olšūnai ir jāveic pavisam ne viegls ceļš, kurā ir daudz barjeru. Ir jāiztur konkurence ar citiem spermatozoīdiem.

 

Mātes loma:

– beznosacījumu mīlestība,

– stabilitāte,

– aizsargātības izjūta,

– barošana, 

– atšķirīgā pieņemšana,

– dzīvības došana,

Reklāma
Reklāma

– saikne, kontakts,

– personīgais, iekšējā pasaule,

– aizsargā, saglabā, rūpējas.

 

Tēvs savu lomu pilda jau sievietes grūtniecības laikā. Mātei ir svarīgi justies pasargātai, drošībā, kā aiz mūra sienas. Var teikt, ka vīrietis pilda tādu kā psiholoģisko dzemdes lomu mammai grūtniecības un arī bērna pirmā dzīves gada laikā.

 

Tēva ietekme uz bērnu atspoguļojas šādās jomās:

  • pārliecība par saviem spēkiem, drošības un aizsargātības izjūta,
  • personīgās robežas – ko drīkst un ko ne, kas attiecībā uz sevi ir labi, kas ne, ko es varu un ko ne,
  • identifikācija, pašvērtība – kas es esmu, kāds es esmu, t.i., sevis pieņemšana vai nepieņemšana,
  • attiecību scenārijs – vīrieša–sievietes un vecāka–bērna,
  • pašrealizācija – spēja rīkoties, parādīt sevi, riskēt, radīt ko jaunu, dzīvot savu dzīvi (pieaugšana un iniciācija), pārvarēt krīzes,
  • sociālās attiecības – ar struktūru, hierarhiju, varu, personīgo atbildību, savu vietu sabiedrībā.

 

Par “pietiekami labu tēvu” liecina bērnības atmiņas:

  • tēvs aizstāvēja, parādīja savu spēku bērnam drošā veidā,
  • noteica robežas, radīja noteikumus, lika uzsvaru uz saviem vērojumiem,
  • slavēja, lepojās ar bērnu, atzina par labu esam,
  • pieprasīja kaut ko izdarīt pareizi,
  • izrādīja maigumu un cieņu pret mammu,
  • priecājās, ka bērns ir meitene/zēns,
  • spēlējās, mācīja, darīja kaut ko kopā,
  • ar viņu varēja lepoties.

Pat ja šī pieredze ir bijusi neliela, tai ir vērtība un tā ir svarīga. Tieši no šiem brīžiem veidojas mūsu resursi – spēks un prieks dzīvot.

 

Lasi vēl: Pietiekami labs tētis – vai bērnam ar to pietiek?

 

Tēva loma grūtniecības laikā 

Kad bērns vēl atrodas dzemdē, tēvs pilda svarīgu lomu – garantē drošību, aizsardzību un atbalstu mātei. No sievietes pašsajūtas grūtniecības laikā tiešā veidā ir atkarīgs tas, kā bērns uztvers apkārtējo pasauli – kā uzticamu, pietiekami drošu vietu un sevi kā gribētu, gaidītu, pietiekami labu vai arī bezpalīdzīgu, nevajadzīgu, atraidītu un pasauli kā agresīvu un apdraudošu. Šī sajūta lielā mērā ir atkarīga no mātes attieksmes pret tēvu. Vai tās ir attiecības, kurās ir uzticēšanās, sapratne, neskatoties uz periodiskām domstarpībām, grūtībām un konfliktiem, vai tās ir brūkošas, agresijas caurvītas attiecības, kad var tikt pieņemts lēmums pārtraukt grūtniecību, – tas viss ietekmē bērnu.

 

Nedrošības, neaizsargātības, mazvērtības izjūtai, bailēm dzīvot ir saistība ar disfunkcionālu tēvu, kurš neatbalsta māti un bērnu, vai destruktīvu tēvu, kurš ņem, nevis dod, uzbrūk, nevis aizsargā. Vēl iemesls šīm izjūtām var būt tas, ka māte atsakās pieņemt tēva atbalstu. Tas var būt traumatisku attiecību dēļ pašai ar savu tēvu vai arī esošo vīri un arī tāpēc, ka tiek izveidota koalīcija ar citiem nozīmīgiem cilvēkiem (piemēram, ar māti). Šo apvienošanos koalīcijā kaut kādā mērā var nosaukt arī par sānsoli, krāpšanu jeb iešanu pa kreisi.

Tad bērni pieauguši konsultāciju laikā saka: “es neko nejūtu,” “kā es varu pret viņu izturēties pēc tā, ko viņš izdarīja?” “man jau sen neko no šī cilvēka nevajag,” vai arī tieši – “man nav tēva”. Fakts, ka pasaulē cilvēks nāk, pateicoties diviem cilvēkiem – tēvam un mātei, tiek noliegts. Tā tiek zaudēta iespēja saņemt palīdzību no tēva spēka un pārliecības veidā. Jo mamma dod dzīvību, bet tēvs – spēku dzīvot.

Prakse rāda, ka, izņemot smagas psihiskas novirzes, tēvi labprāt veido attiecības ar saviem bērniem un gūst savstarpēju gandarījumu no kopābūšanas.

Svarīgi saprast – lai kas dzīvē būtu noticis, pavisam noteikti bija laiks, kad mamma ar tēti bija kopā, mīlēja vai juta simpātijas viens pret otru, un rezultātā pasaulē nāca bērns. Pat ja šī mīlestība, simpātijas nebija ilgas. Var teikt, ka bērns burtiskā nozīmē ir mīlestības vai simpātiju rezultāts, tas ir kā mīlestības turpinājums no paaudzes paaudzē. Šī saikne būs vienmēr, pat ja tēvs nav bijis tas labākais partneris mammai un audzinātājs bērnam.