"Līdz 14 gadiem bija normāla, bet tad sākās...." Par pusaudžu vecuma grūtībām stāsta bērnu psihiatrs G. Trimda

“Kaut kas nesaprotams notiek ar manu piecpadsmitgadīgo meitu. Izgājusi no visiem rāmjiem!

FOTO: Unsplash.com

Pusaudžu personība ir kā mozaīka, kas sastāv gan no bērnišķīgiem, gan no pieaugušā personības aspektiem.

Līdz 14 gadiem bija normāla – paklausīga, labi mācījās, bet pašlaik pilnīgi kā no ķēdes norāvusies! Mājās tikai ēd un guļ. Vakar aizgāja, aiz sevis skaļi aizcērtot durvis, pēc tam piezvanīja pa telefonu un teica, lai viņu nemeklē. Draudēja vispār aiziet no mājām. Viņai taču ir sava istaba! Jā, tur dzīvo arī mūsu vecākā meita Anna, bet viņai ir savs galds, dīvāns un portatīvais dators. Pēdējā laikā viņa sāk slikti izturēties arī pret vecāko māsu. Pārnāk vēlu, bieži pēc pusnakts, slēdz iekšā gaismu, kaut Anna jau guļ. Mēdz skaļi klausīties mūziku tad, kad Annai ir jāmācās. Vienvārdsakot nerēķinās ar viņu. Nerēķinās ne ar vienu no mums. Reiz aizgāja pie draudzenes uz dzimšanas dienu un atgriezās tikai pēc divām dienām.”
 
Par bērnu un vecāku mijiedarbību un pusaudžu vecuma augšanas  grūtībām stāsta ārsts, pieaugušo un bērnu psihiatrs Gunārs Trimda. 
 

Tipisks pusaudžu vecuma apraksts. Vārdu salikums “pusaudžu vecums” (angļu. un latīņu val. adolescence) latīņu valodā nozīmē “augt” vai “kļūt nobriedušam”. Savukārt “pubertātes periods” latīņu valodā nozīmē “ataudzēt matus”. Tas ir kā atrasties krustojumā starp bērnību un pieaugušo dzīvi. Šī pāreja notiek pakāpeniski, un tai nav skaidri definētu robežu.
 

Precīzi definēt pusaudžu vecumu nevar. Ir bioloģiskais (pubertātes iestāšanās) un psiholoģiskais pusaudžu vecuma sākums. Psiholoģiskais vecuma posms agrāk ilga aptuveni no 12 līdz 18 gadiem, tagad no 10 līdz 27 gadu vecumam. Protams, mēdz notikt “iestrēgšana” šajā periodā, nereti – uz mūžu. Mūsdienās šis posms ir kļuvis ilgāks. Kā vienu no iemesliem var minēt to, ka vecāki, kuri ir piedzīvojuši smagus, grūtus dzīves posmus, piemēram, karu, vēlas savus bērnus pasargāt no neizturamajām emocijām, kuras paši bija piedzīvojuši. Tādēļ savu bērnu dzīves ceļu viņi cenšas atvieglot dažādos veidos. Taču iznākumā tas ir tikai traucējoši – šis ceļš tiek noiets lēnāk, ilgāk, sāpīgāk un kļūst sarežģītāks.
 

Psiholoģiskais pusaudžu vecuma posms agrāk ilga aptuveni no 12 līdz 18 gadiem, tagad no 10 līdz 27 gadu vecumam. 


Psihoanalītiķis P. Blos to dēvē kā bērnības krasta pamešanu un došanos uz otru krastu pāri krāčainai upei. Šis ceļš nav viegls, jo pusaudzim gan emocionāli, gan intelektuāli ir jāatdalās no saviem vecākiem, lai viņš spētu izveidot pats savu identitāti un varētu dzīvot patstāvīgi.
 

Pusaudzis uzdod sev jautājumu: “Kas es esmu?” Pusaudžu personība ir kā mozaīka, kas sastāv gan no bērnišķīgiem, gan no pieaugušā personības aspektiem. Tas rada apjukumu ne tikai pusaudzim, bet arī vecākiem, kuriem vienlaikus var rasties gan vēlme atbalstīt neatkarību, gan to ierobežot un kontrolēt.
 

Lai izveidotos stabila identitāte, pusaudžiem jācenšas atrisināt agrāko krīžu konflikti. Svarīgi, vai ir izdevies emocionāli atdalīties no mātes un ir iegūta “atsevišķas pārdomu vietas” pieredze, kad māte ir uzņēmusi sevī (“konteinerējusi” pēc Biona) bērna psihiskos stāvokļus un atspoguļojusi, atdevusi tos bērnam atpakaļ. Svarīgi, vai ir izveidojušās trijstūrveida attiecības ar tēvu un kādas tās ir. Tēvs paņem bērnu no mātes klēpja un saka: “Dosimies iepazīt šo plašo pasauli!”

Tas palīdz mātei radīt sajūtu, ka viņa pati, nevis bērns ir sevis labākā daļa. Tādējādi bērns var sajust un apzināties, ka starp pieaugušajiem arī ir attiecības. Tēvs ir vides radītājs mātei un bērnam, māca bērnu tikt galā ar savu agresivitāti, emocijām, liek robežas, rada struktūru. Teorētiski tēva lomu var pildīt arī māte, bet praktiski dzīvē tas ir ļoti grūti izdarāms.
 

Identitāte (pēc E. Ericson) ir sava “es” nepārtrauktības sajūta laikā. Tas ir apgūts, pieņemts sevis tēls, ar savu attieksmi pret apkārtējiem, spēju veikt katrā attīstības posmā noteiktos uzdevumus. Psihoanalītiskā teorija vēsta, ka identitāte ir bioloģisku, sociālu un ego procesu mijiedarbība. Tie vienlaikus ir novērošanas un atspoguļojuma procesi, kuri notiek visos psihisko procesu līmeņos. Tā ir nemitīgā kustībā esoša konfigurācija, kas rodas bērnībā kā secīgu “es sintēzes” kristalizācijas rezultāts.
 

Psihosociālā identitāte sevī ietver trīs attīstības uzdevumus:

  • “es” apzināšanos laikā no bērnības līdz sevis projekcijai nākotnē;
  • sevis apzināšanos, atdalot sevi no vecāku introjicējamiem tēliem;
  • attīstīt spēju izvēlēties, kas palīdzētu nodrošināt personības viengabalainību, ietver profesijas izvēli, dzimumidentitāti un ideoloģiskās nostādnes.
     


Identitāte ir kā analogs “iekšējai istabai” (pēc V. Woolf) kā psiholoģiskajai telpai. Aktualizējas jautājums, kā to iekārtot, lai tā nebūtu tipiski, standartizēti saplānota.
 

Vecāki vairs nav vienīgie, kurus mīl, tagad tiek meklēti aizvietotāji ārpus ģimenes. Notiek vecāku deidealizācijas process. Pusaudzis sāk kritiski skatīties uz autoritātēm, klausās, ko vecāki saka, un salīdzina ar to, ko viņi dara. Rodas vēlme dzīvot nevis tā, kā vecāks saka, bet tā, kā viņš dara. Vecāku sniegtās vērtības pavisam netiek aizmirstas. Izturēšanās modelis vienam pret otru, piedzīvotā attiecību pieredze tiek atnesta līdz pusaudžu vecumam.
 

Metaforiski var teikt, ka 14–15 gadu vecumā tiek atskaņota kasete, kurā ir bijusi ierakstīta iepriekš piedzīvotā pieredze. Ar šo ceļasomu pusaudzis dodas tālāk.


Simboliski tas notiek arī skolā, kur skolēni līdz 5. klasei paklausīgi seko savai sākumskolas skolotājai, bet vēlāk ir pāreja uz priekšmetu mācīšanās sistēmu.

Pusaudzim ir nepieciešams izzināt, pieņemt un nostiprināt savas un citu ārējās un iekšējās robežas. Par stabilu identitāti liecina:

  • rakstura homogēnums (rakstura iezīmes sakrīt, tās nav pretrunīgas);
  • stabila vēsturiskuma un pašatbilstības izjūta (šodien esmu tas pats un tāds pats cilvēks kā vakar);
  • esmu mierā ar savu ķermeni;
  • iekšējā piepildītības sajūta ( noturīgas vērtības, pastāvīgi nozīmīgi cilvēki, mērķi, plāni);
  • konkrēta dzimumidentifikācija;
  • dziļi ētiski un morāli standarti (to izveidošanās liecina par pusaudžu laika beigām);
  • spēja izveidot emocionāli nozīmīgas attiecības, piesaistes;
  • spēja saglabāt un pārdzīvot paaudžu pēctecīgumu izjūtu.


Ja pusaudžu perioda attīstības uzdevumi netiks izpildīti, tad var izveidoties difūza identitāte un iestrēgšana pusaudžu vecumā, par ko liecina (pēc O. Kernberg):

  • pretrunīgas rakstura iezīmes, kuras cilvēks pats nespēj apjēgt un atpazīt;
  • nespēja integrēti uztvert un interpretēt citus cilvēkus;
  • rakstura pretrunīgums, maģiska domāšana, pusaudžu ilūzijas, nesecīgums uzvedībā, kas pašos pretrunas neizraisa;
  • antivēsturiskums, pātrauktība laikā (katru dienu esmu citāds, pagātne, tagadne, nākotne ir dažādas lietas, laiku mēra ar notikumiem, nespēja veidot nākotnes mērķus, nodarbošanās mainīšana);
  • autentiskuma trūkums (nav oriģinalitātes, kopē citus, jūtas nav īstas, morāle ir selektīva);
  • sīki ķermeņa shēmas kropļojumi (nespēj pareizi traktēt vecumu, transseksuālisms, anoreksija);
  • tukšuma sajūta un nespēja palikt vienam, ko kompensē ar kompulsīvu aktivitāti, manipulācijām, nespēja saglabāt intimitāti saskarsmē);
  • neapmierinātība ar dzimumpiederību;
  • etniska un morāla relativitāte (viegli atmet vienas un pieņem citas vērtības, nav stabilas piederības izjūtas).


Te svarīgi ir nošķirt normāli noritošu pusaudžu vecuma krīzi, kurā pusaudzis virzās uz stabilu identitātes izjūtu, no identitātes difūzijas sindroma izpausmēm.
 

Psiholoģiskie faktori, kas kombinējas ar uzvedības traucējumiem pusaudžu vecumā:

  • difūzas identitātes sindroma izpausmes;
  • emocionāla labilitāte, nespēja sevi nomierināt, vāja impulsu (īpaši agresivitātes kontrole un vāja spēja paredzēt uzvedības sekas, tendence uz risku):
  • nestabils, neadekvāts pašvērtējums (depresīva vai grandioza pašizjūta);
  • gribas, motivācijas defekts (nespēja aizkavēt tūlītēju gratifikācijas gūšanu, veidot mērķus, plānot, piepūlēties);
  • neadekvāta savu un citu robežu izjūta;
  • nespēja tolerēt atteikumu un separāciju (tukšuma, bezjēdzīguma sajuta);
  • zemas pašrefleksijas, mentalizācijas spējas (nespēja veidot cēloņsakarību analīzi starp savu raksturu, tā izpausmēm un uzvedību, līdz ar to nespēja uzņemties personīgo atbildību).


Pusaudžu uzvedības traucējumu izpausmes var būt:

  • augsts agresijas līmenis pret citiem vai pašdestruktīvas tendences;
  • nenoturīgas, pārāk tuvas vai distancētas, taču vienmēr destruktīvas savstarpējās attiecības;
  • konkurējoša, opozicionāra, pasīvi agresīva uzvedība komunikācijā ar autoritātēm;
  • manipulācijas, melošana, šantāža, citu ekspluatācija kā noteicošais komunikācijas veids (veidojas narcistiska personības struktūra);
  • iesaistīšanās antisociālās aktivitātēs bez vainas, kauna sajūtas (antisociāla personība);
  • nespēja ievērot normas, likumus, noteikumus;
  • neadekvāti seksualizēta uzvedība;
  • psihoaktīvu vielu pārmērīga, kaitīga lietošana;
  • nespēja iesaistīties mācību procesā;
  • klaiņošana;
  • anoreksija.
     
Reklāma
Reklāma

Pusaudzim ir svarīgi sajust, ka viņš var pateikt nē un ka vecāki to pieņem. Pusaudzis saka nē, bet ir jābūt vietai, kur viņš var pateikt jā. Vecāks bērnam 10 gadu vecumā varēja pateikt: “Apēd zupu, citādi no galda neaiziesi!” Bērns ar nepatiku šo zupu apēda, taču 14 gadu vecumā vairs nav nekādu cerību, ka zupa tiks apēsta. Pusaudzis vienkārši pieceļas un aiziet, un vecāks apjucis ar šausmām nodomā: “Kas tagad notika, vai viņš pie galda vispār kaut kad atgriezīsies?”’

Tas vecākiem mēdz radīt šķiršanās trauksmi, bailes palikt vieniem. Un tas notiek, ja paši vecāki nav pietiekami emocionāli atdalījušies no saviem vecākiem. To sistēmiski var novērot uzreiz trijās paaudzēs. Jo prasīgāks vai noraidošāks pusaudzis ir pret vecākiem, attiecīgi arī viņa vecāki kļūst noraidošāki vai prasīgāki pret saviem vecākiem. Ja vecāki nav emocionāli atdalījušies no saviem vecākiem, tad viņi ieaudzinās bērnos atkarību, jo redzēs bērnus kā daļu no sevis vai arī pārnesīs savu vecāku, brāļu vai māsu “tēlus” uz bērnu. Tas traucē ieraudzīt pusaudzi tādu, kāds viņš ir. Vecāki, neieraugot pusaudža vajadzības, rada situāciju, kad pusaudzis iemācās tās ignorēt tikai tādēļ, lai saglabātu vecāku labvēlību. Tad pusaudzis var apvienoties ar kādu no vecākiem, lai iegūtu kaut nedaudz brīvības, vai arī iznākumā viņam rodas depresija, jo pusaudzis apmierina vecāku, nevis savas vajadzības. Savukārt, ja starp vecākiem ir kāds neatrisināts konflikts, tad pusaudzis mēdz izveidot koalīciju ar vienu no vecākiem, tādējādi cenšoties iegūt sev vairāk brīvības.
 

Reizēm vecāki, mēģinot viņu ietekmēt, saka pusaudzim: “Es par tevi atbildu!” Rodas jautājums: kā priekšā tiek nesta atbildība, un kā vecāki to saprot? Parasti tas notiek ģimenēs, kur valda stingri noteikumi, kontrole, hiperaprūpe. 
 

Reizēm vecāki, mēģinot viņu ietekmēt, saka pusaudzim: “Es par tevi atbildu!” Rodas jautājums: kā priekšā tiek nesta atbildība, un kā vecāki to saprot? Parasti tas notiek ģimenēs, kur valda stingri noteikumi, kontrole, hiperaprūpe. Vecāku atbildība ir iemācīt šo atbildības sajūtu, bet rezultāts ir pretējs.
Šīs ciešās saiknes dēļ pusaudzis attālinās un vecākiem rodas trauksme.

Savukārt trauksme mazinās, ja jaunietis paziņo, ka viņam ir grūtības. Tas ir tādēļ, ka vecāki savas attiecības vērtē zemāk par attiecībām ar pusaudzi vai arī pilnīgi savas attiecības ir atstājuši novārtā. Tad mēdz rasties t. s. tukšās ligzdas sindroms, kad, vienam otru beidzot ieraugot, rodas apjukums, neziņa un spriedze.

Ģimenēs, kur ir simbiotisks attiecību modelis, pusaudzis samierināšanās vietā var arī sākt protestēt, izvirzīt pretenzijas, būt noliegumā. Izteikts pusaudžu protests ir kā kliedziens pēc palīdzības, viņš it kā vēsta: “Iemīliet mani melnu, ja baltu mani tāpat mīlēs!” Ja vecāki mēģina salauzt šo protestu, salūzt arī patstāvība, spēja domāt par notiekošo, spēja izrādīt iniciatīvu, pieņemt lēmumus.
 

Ja pusaudzis ir kļuvis patstāvīgs, sekmīgi izgājis cauri pieaugšanas procesiem, nav ticis pārmērīgi iesaistīts vecāku savstarpējās attiecības vai nav kādu viņam piešķirto lomu (piemēram, aizvietojošā partnera lomu šķirtajās ģimenēs), tad arī pusaudžu vecuma posms nebūs tik ļoti krāčains un ceļā viņš nedabūs daudz punu.
 

Konflikti starp vecākiem un pusaudžiem var rasties vairāku iemeslu dēļ.

  • Pusaudzim ir emocionāls bads (t. s. psihosomatiskajās, aleksitīmajās ģimenēs), kad apzināti vai neapzināti ir aizliegts izrādīt emocijas. Attiecības tad ir tikai funkcionālas, tiek pildīti tikai pienākumi. Pusaudzim pietrūkst pozitīvo emociju, viņš galvenokārt saņem tikai kritiku, pārmetumus un aizrādījumus.
  • Ja vecāki pārāk ātri pēc kādas konfliktsituācijas sarunā ar bērnu sākuši viņu apvainot, izteikt savu viedokli, netikuši skaidrībā, kāpēc bērns ir darījis tā un ne citādi, nav pārliecinājušies, vai bērns redz un saprot savas rīcības iemeslus un sekas, viņš pusaudžu vecumā rīkojas “slikti”, jo vienkārši nesaprot savas rīcības turpmāko attīstības perspektīvu.
  • Ja bērnam ir uzlikti zīmogi: “egoists”, “melis”, “muļķis”, viņš sapratīs labāk, ja sadzirdēs “aizmirsi par citiem”, “piemānīji”, “kārtīgi nepadomāji”. Ir svarīgi sajust, ka vecāki vēršas pret izdarīto, nevis pret bērna personību. Nepieciešams, lai bērnu uzrunātu situācija, pateikto vārdu jēga, nevis radītais emocionālais spiediens. Augstprātīgs tonis, pazemojošas piezīmes traucē pusaudzim uztvert un saprast pateikto vārdu saturu. Rezultātā akcents no “es pats esmu atbildīgs par savas rīcības sekām” pāriet uz “vajag darīt tā, lai vecāki nedusmotos”.


Ja vecāks runā par savām emocijām, piemēram, “es jūtu bailes, kad tu...”, tas rada sadarbības, nevis konfrontācijas gaisotni. Iedomāsimies situāciju, kad meita, pārnākot pusnaktī pēc balles, atver mājas durvis un dzird, ka tēvs dusmīgā tonī skaļi kliedz: “Tagad divas nedēļas būs mājas arests!” Viņš sagrābj meitu aiz drēbēm un iestumj istabā. Un tagad iedomāsimies tādu pašu situāciju, taču, meitai atverot durvis, tēvs viegli trīcošā balsī saka: “Mīļo meitiņ, es jutos ļoti izmisis un nobijies, kad tu divas stundas pēc norunātā ierašanās laika nebiji mājās. Es uztraucos un bažījos, vai ar tevi nav noticis kaut kas slikts. Lūdzu, nākamreiz piezvani, ja kavēsies!”

Protams, nav garantiju, ka tagad meita vienmēr ieradīsies precīzi norunātajā laikā, tomēr tēva teikto viņa pavisam noteikti atcerēsies.

  • Vecāku vienaldzība ir ļoti traumatiska bērnam, jo viņš var sākt šaubīties par eksistenci uz šīs pasaules. Tad nekas cits neatliek kā “slikti uzvesties”, lai iegūtu vismaz negatīvu uzmanību. Arī tas bieži noved pie pusaudžu depresijas, var pilnīgi zust interese par dzīvi.
  • Ja vecāki vēl nav gatavi savai lomai, grib “dzīvot savu dzīvi”, pamet bērnu novārtā, bērns visādi cenšas “aizklauvēties” līdz vecākiem, bet nespēj. Tad 14. gadu vecumā ir t. s. šķēru periods, kad vecāku un pusaudžu vajadzības mainās vietām. Ja pirmos desmit bērna gadus, kad bērnam ir ļoti nepieciešams pieaugušais, vecāki to palaiž garām, tad bērni pieaugušo vecumā nezinās, kā “tikt no vecākiem vaļā”. Pusaudžu vecumā vecāku centieni ar aizliegumiem atjaunot attiecības agri vai vēlu cieš neveiksmi. Pastāv sakarība – jo vairāk bērns vecākiem bijis par nastu, jo noraidošāk bērni pieaugot attieksies pret saviem vecākiem.
  • Neuzticēšanās bērnam nodara lielu postu. Pieaugušie bērna darbībās redz to sliktāko, no sērijas “lai ko es darītu, vecmāmiņai vienmēr azotē ir kāds stāsts, kur cilvēks, darot to pašu, ir nomiris”. Bērni piedzimst atvērti un ar spējām uzticēties, taču melot bērnu iemāca paši pieaugušie. Kontrole ieliek bērnu situācijā, kur viņam nav izvēles iespēju, nav “manevrēšanas” iespēju. Tad vecāki un mājas pārvēršas par tādu kontroles–caurlaides punktu.
     

Pusaudžu perioda simboliskā un nepieciešamā vecāku “iznīcināšana” rada tukšumu, ko pusaudži kompensē ar citām attiecībām. Tāpēc vecāki tiek padarīti par sliktiem, jo no labiem vecākiem jau aiziet nevar. Vecākiem šīs dusmas ir ļoti grūti pieņemt, bet, ja vecāki apzināsies, ka šīs dusmas nav par viņiem, bet gan tikai kā vienīgais veids, kā pusaudzis var iegūt distanci, novilkt robežu, varētu sajust pats sevi un izveidot savu identitāti. Bez šīs distances pusaudzis nevar ieraudzīt un izveidot sevi.
 

Vecāki tiek padarīti par sliktiem, jo no labiem vecākiem jau aiziet nevar. Vecākiem šīs dusmas ir ļoti grūti pieņemt


Vajadzība pēc separācijas ir tikpat stipra kā vajadzība piederēt.

Būtiska loma identitātes veidošanās procesā ir komunikācijai ar vienaudžiem. Lielākā daļa pusaudžu daudz laika pavada sev līdzīgo kompānijā. Svarīgu lomu spēlē tuvi draugi. Lai pusaudzis spētu pieņemt savu identitāti, viņam ir jājūt, ka arī citi to pieņem un atzīst par labu. Tas nav vienkāršs uzdevums. Lai uz laiku atbrīvotos no diskomforta un nenoteiktības sajūtas, pusaudži izveido grupas un stereotipizē paši sevi, savus ideālus un ienaidniekus. Viņi arī nepārtraukti pārbauda savu spēju saglabāt uzticību neizbēgošu vērtību konfliktu situācijās. Grūtības rada dažādi lomu konflikti, piemēram, starp vienaudžu fanātisko grupu un labā skolnieka lomu vai arī brāļa/māsas un romantiskā partnera lomu.

Pusaudžu vecumā tiek izdarītas ne mazums pašnāvību. Tas var notikt, ja pusaudzis ir depresijā, bijusi ilgstoša vardarbība vai zudušas visas iespējas “aizklauvēties līdz vecākiem”. Suicīda iespējamību pastiprina arī fakts, ka rīcību motivējošās emocijas ir spēcīgas, bet prāts, kas regulē izturēšanos veidu, vēl nav pietiekami nobriedis.
 

Atdalīties no ģimenes var divējādi:

  • bez vainas sajūtas, izvēloties to darīt pašam,
  • ārēju apstākļu dēļ, bet saglabājoties atkarīgam uzvedības modelim.

Tad partnerī tiks meklēta mamma vai tētis. Vai arī vecāki tiks meklēti atkarībās.

Nav gluži tā, ka vecākiem atliek tikai no krasta noraudzīties, kā viņu pusaudzis dreifē pa krāčaino upi, cenšoties tikt otrā krastā. Der atcerēties savu pusaudžu vecumu, jo arī vecākiem aktualizējas viņu pašu pusaudžu vecuma neatrisinātie konflikti. To labāk apzināties, sajust var palīdzēt ģimenes psihoterapija.

Jānostājas attiecībā pret pusaudzi no “virs” uz “blakus” pozīciju. Šādi sarunājoties, apspriežot ikdienu, pienākumus un vēlmes, pieaugs pusaudža vērtības sajūta.

Pieņemiet pusaudzi tādu, kāds viņš ir. Atgādiniet sev, ka atrodaties kopā ar mīļoto cilvēku, kuram pašlaik sāp. Atcerieties Hansa Kristiana Andersena pasaku par nāriņu, kad katrs viņas solis izraisīja sāpes. Pat ja pusaudzis guļ gultā, skatās griestos un neko nedara. Varbūt noder atcerēties periodu, kad bijāt iemīlējies. Tad jums bija svarīgi, kas otram cilvēkam patīk, kas nepatīk, kādas filmas viņš skatās, par ko sapņo. Un, ja mīļotais cilvēks vienkārši gulēja gultā un skatījās griestos, tad jums bija sajūta, ka viņš vislabāk no visiem citiem cilvēkiem uz šīs pasaules prot gulēt gultā un skatīties griestos.

Stāstiet par sevi, pat ja šķiet, ka tas viņu neinteresē. Stāstiet, kā pagāja diena, kas izdevās, kas ne, no kā baidījāties. Šajā vecumā vairs nederēs prasīt: “Kā tev gāja skolā, kā pagāja diena?” Viņš to jau ir pastāstījis tam, kam vajag. Viss, kas atliek, ir tikai pastāstīt par sevi. Tad, iespējams, kādā brīdī pusaudzis pastāstīs arī par sevi. Vai zinās, ka tad, kad viņš sagribēs parunāties, būs kāds, kurš uzklausīs.

Atcerieties, ka pusaudzim rodas jaunas intereses. Bezjēdzīgi ir piedāvāt kādas vecās. Ja jums patīk makšķerēt un līdz 12 gadu vecumam viņš nav ar to aizrāvies, tad diez vai viņam tas tagad iepatiksies. Bet gadījumā, ja viņam rodas interese par šķēpmešanu, tad jums radīsies iespēja darīt to kopā. Atcerieties, ka blakus jums ir patstāvīga personība, ar kuru var iepazīties atkal no jauna. Ir interesanti zināt, ka blakus ir krāšņa, jauna un arī nepazīstama personība.

Cīņa pusaudžu vecumā nav viegla. Izveidojiet viņam “frontes aizmuguri”, drošu, uzticamu vietu, kur varētu justies vājš un, ja gribas, paklusēt. 
 


Un, visbeidzot, ir iespēja pievērsties pašiem sev, dzīvot savu dzīvi – darīt to, kas patīk, vai pamēģināt ko jaunu – apmeklēt deju kursus vai sporta zāli, nodarboties ar jogu, lasīt grāmatas, iet pastaigās, ciemos pie draugiem. Pretējā gadījumā būs vēlme meklēt iemeslus, lai piesaistītu savu uzmanību pusaudzim.
Cīņa pusaudžu vecumā nav viegla. Izveidojiet viņam “frontes aizmuguri”, drošu, uzticamu vietu, kur varētu justies vājš un, ja gribas, paklusēt. Izveidojiet viņam vietu, kur vienkārši atpūsties. Mājas ir tā vieta, kur var novilkt maskas un būt tāds, kāds esi. “Frontes priekša” jau ir pilna arī bez jums. Ja mājas kļūs par “frontes priekšu”, kur māte ir konkurente, bet no tēva ir bail, tad pusaudzis no tām bēgs.

Katrs no mums meklē tādu patvērumu. Tas var būt kāds cilvēks, kompānija, darbs vai dažādas atkarības. Viss ir vienkārši – mēs parasti ejam prom no tiem, ar kuriem jūtamies slikti, un vēlamies būt ar tiem, ar kuriem mums ir labi.