Ko jūt un domā bērns, ja vecāki šķiras?

Šķiršanās neizbēgami notiek katra cilvēka dzīvē. Jau piedzimstot, jaundzimušais atdalās no “paradīzes”, ko sauc par mātes dzemdi. Laikam ritot, bērns šķiras arī no mātes krūts. Pēc tam viņš sāk apmeklēt bērnudārzu. Reizēm, pārceļoties uz citu dzīvesvietu, nākas aiziet prom no saviem vecākiem un draugiem.

FOTO: Shutterstock.com

Psihoterapeiti un psihologi iesaka – šķiršanās gadījumā vecākiem noteikti jāpasaka bērnam, ka viņu mīlēs vienmēr. Tomēr nedrīkst šo ieteikumu izmantot jebkurā situācijā.

Vairāk stāsta bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.

 

Katram šķiršanās procesam ir medaļas divas puses. Kaut gan tas rada sāpes un atstāj rētas, rodas brīva vieta kaut kam jaunam, labam. Tas veicina autonomijas attīstību un ir nepieciešams nosacījums attīstības procesā. Ja mēs dzīves bibliotēkā esam izlasījuši kādu grāmatu, tad to mums vajag nolikt malā, lai būtu vieta jaunai grāmatai.

 

Šķiršanās procesā var izdalīt šādas stadijas:

  1. Latentā šķiršanās (intimitātes zudums, konflikti, ambivalence, šaubas).
  2. Lēmuma pieņemšanas stadija (šķirties vai kādu laiku dzīvot atsevišķi).
  3. Akūta sēru un protesta reakcija.
  4. Zaudējuma apzināšanās un depresija.
  5. Pieņemšanas un adaptācijas stadija.
  6. Zaudējuma integrācija personiskajā pieredzē un atgriešanās “dzīvē”.

 

Ja laulātajiem izdodas izdzīvot visas šīs stadijas, tad viņu  turpmākā dzīve nefiksēsies traumā.

 

Ko jūt un domā bērns, ja vecāki šķiras?

Šķiršanās bērnam rada daudz baiļu:

  • bailes tapt pamestam;
  • bailes nekad neredzēt mammu vai tēti;
  • bailes, ka viņu vairs nemīlēs;
  • bailes no pārmaiņām (kā mēs tagad dzīvosim?);
  • bailes kļūt sliktam (mani pamet, jo nemīl, tātad es esmu slikts, pie kaut kā vainīgs);
  • bailes zaudēt sevi (ja nav tēva, kas bija daļa manis, tad tagad nezinu, kas es esmu – ja nav ģimenes, kas tagad esmu es?);
  • bailes par vecākiem (no tā, ka ar viņiem varētu notikt kas slikts);
  • bailes no turpmākās nodevības;
  • bailes no vecāku agresijas un depresijas.

 

Reklāma
Reklāma

Piemērs. Pēc šķiršanās un tēva aiziešanas no ģimenes mātes un viņas četrpadsmitgadīgās meitas attiecības krasi pasliktinās. Kādā brīdī meitene iziet no mājas un nedēļu slēpjas no mātes. Ģimenes psihoterapijā meitene atzīst, ka pats grūtākais viņai bijis katru vakaru redzēt mammu, kura raudājusi no izmisuma, dienām ilgi gulējusi gultā, skatīdamās griestos, vai arī “piesējusies” un rīkojusi skandālus: “Es nevarēju paskatīties uz viņas bēdu pārpilno seju!” Aiziešana no mājām meitenei bija kā bēgšana no depresijas.


Šķiršanās gadījumā bērnam var rasties: 

  • mazohistiskas personības iezīmes – viņš kļūst par upuri, cenšas rūpēties par otru vairāk nekā par sevi, upurē sevi atzinības dēļ, kas mazina vainu un pārliecību par savu sliktumu;
  • paranoīdas personības iezīmes – nemitīgi vaino citus, ir sajūta, ka neviens viņu nemīl, visi izmanto, māna un nodod (viņam būs nepieciešamība radīt konfliktu ar mērķi parādīt, ka citi ir slikti);
  • izvairīgas personības tipa iezīmes – būs bail no tuvām attiecībām.

 

Mamma un tētis tevi mīl!

Psihoterapeiti un psihologi iesaka – šķiršanās gadījumā vecākiem noteikti jāpasaka bērnam, ka viņu mīlēs vienmēr. Tomēr nedrīkst šo ieteikumu izmantot jebkurā situācijā. Ir jāņem vērā konkrētais gadījums. Bērnam ir jāsaka tas, kas atbilst īstenībai, lai bērnam neradītu patoloģiskas fantāzijas un iekšējo konfliktu.

Piemēram, sieviete šķiras ar vīru, jo viņš ir fiziski vardarbīgs, un dēls to ir redzējis. Nevajag teikt, ka tētis ir labs, viņš tevi mīl un ka vecāki vienkārši strīdējās. Tad tas palīdzēs dēlam identificēties ar agresoru un vainot visā māti. Labāk ir pateikt patiesību: “Es tēvu mīlēju, man bija grūti ar viņu izšķirties, bet vīrietis nedrīkst sist sievu un bērnus. Tas ir aizliegts.”

Vai arī vīrs aiziet pie citas sievietes un aizmirst par bērnu. Reizi pusgadā tēvs parādās ar simboliskām dāvanām un, skatoties bērnam acīs, maigi saka: “Es tevi ļoti mīlu.” Bet ko domās bērns? Radīsies jautājums – ja tētis mani tā mīl, tad kāpēc nenāk, nezvana un nerūpējas par mani? Lai kaut kā mazinātu šīs pretrunas, bērns rod tam skaidrojumu, ka vainīga ir mamma un ka viņa izdarīja kaut ko tādu, ka tēvs viņu pameta.

 

Taču bērnam ir jābūt pārliecinātam ne tikai pat to, ka tēvs un mamma pēc šķiršanās viņu joprojām mīlēs, bet arī to, ka viņam pašam ir tiesības mīlēt abus vecākus.