Mihails Labkovskis par mīlestību un laulību: "Ja vīrietis tiešām grib to sievieti, tad pieņems arī viņas bērnus"

Ko maina laulības reģistrācijas zīmogs un sakārtoti dokumenti vīrieša un sievietes attiecībās? Vai nereģistrētas attiecības ietekmē pāra bērnu psiholoģisko veselību? Kā apprecēt ar sievieti ar bērnu un ar šo situāciju sadzīvot? Ko darīt, ja bērni ir pret mātes jauno draugu?

FOTO: Pexels.com

Par laulību, šķiršanos, mīlestību un bērniem ģimenē intervija ar psihologu Mihailu Labkovski.


Vai attiecības pārī pēc oficiālas laulības noslēgšanas mainās? 
Ja pirms tam līgava un līgavainis vienkārši mīlēja viens otru, neviens nevienam neko neuzspieda, tad pastāv liela varbūtība, ka zīmoga parādīšanās pasē neviens neuztver kaut kā īpaši. Bet ir daudz pāru, kas ir kļuvuši par vīru un sievu ne visai veselīgā veidā.

Vai varat minēt piemērus?
Piemēram, sievietei nekad konkrētais vīrietis nav īsti paticis, bet viņš bija ļoti uzstājīgs un ilgi centās iegūt viņas uzmanību un simpātijas.  Savukārt sieviete ilgu laiku neviens cits vīrietis uzmanību nepievērsa. Sakrita virkne apstākļu, pēc kuriem sieviete izlēma, ka gan jau viņa iemīlēs šo vīrieti, vai vismaz varēs mierīgi sadzīvot. Tā viņi apprecējās.
Vai arī pāris visu laiku te strīdējās un šķīrās, te salaba… Kādā no izlīgšanas reizēm abi nolēma apprecēties.  
Vēl viena izplatīta situācija, kad pirms laulībām pārim bija konflikti, bet tie netika risināti, bet “aizlāpīti” ar labu seksu vai klusēšanu. Visos šādos gadījumos situācija pēc kāzām ir neparedzams, un attiecības pēc papīru nokārtošanas visdrīzāk mainīsies.


Kāpēc? 
Kamēr vīrietis iekaroja sievieti, viņš centās.  Kad viņi apprecējās, sieviete kļuva par viņa sieva. Vīrietis atslāba un attiecības kļuva sliktākas. Arī piemērā, kad pāris daudz strīdas, bet tomēr apprecas, konflikti netiek atrisināti, tie turpinās un situācija tikai pasliktinās. Zīmogs pasē ir katalizators pārmaiņām pārī, bet šādās reizēs parasti uz sliktāko pusi.


Vai ir kāda veiksmes formula, kā apprecēties un laimīgi dzīvot laulībā?
Nav vienotas receptes. Kādam pirms oficiālās attiecību reģistrācijas būtu nepieciešama personīgā terapija, kādam – ģimenes un pāru terapija. Bet skaidrs ir viens, ja pirms laulībām ir bažas, nav prieka un viegluma sajūtas, tad veiksmīga laulības dzīve nebūs! Kopā saiet cilvēki ar dažādiem personības defektiem, konfliktējoši, ar kompleksiem nelaimīgi. Vispirms jāsāk ar sevi, tikai tad ir jēga precēties.


Varbūt vismaz ir padoms, kā ātri neizšķirties, ja jau cilvēki ir apprecējušies? 
Atkārtoju vēlreiz, ka diviem cilvēkiem, kas nolēmuši precēties, vispirms jātiek galā ar tiem tarakāniem, kas dzīvo viņu galvās. Ja vispār ir šaubas par to, vai vajag precēties, tad visdrīzāk nevajag.

Ja attiecībās neesat laimīgi, ir problēmas, vispirms ir jāatrisina tās, tikai pēc tam ir vērts runāt par precēšanos. Atrisinot savas personīgās problēmas, iespējams,  jums pat negribēsies precēties.


Bet ko tad tagad darīt tiem, kas ir apprecējušies un ir nelaimīgi? 
Pieņemsim, ka cilvēki stājās laulībā vieglā mīlestības alkohola reibumā (smejas) un nu ir saskāries ar dzīves prozu. Palūkojamies apkārt un redzam, ka tādu pāru apkārt ir daudz. Tātad viss jau ir izdarīts. Jums vienmēr būs laiks izšķirties. Pamēģiniet esošās problēmas risināt!


Attiecībās ir problēmas, bet partneris ar visu apmierināts. Ko darīt?
Šis ir hrestomātisks piemērs. Pie manis uz konsultāciju parasti atnāk viens  no pāra, reti kad uzreiz nāk abi kopā. Pat tad, ja atnāk abi kopā, tad vīrietis visbiežāk saka: "Man viss ir normāli, bet, ja jau viņa grib, tad labi, es arī nākšu!". Tāpēc es uz šo skatos tā - ja partneris ar visu ir apmierināts, tad problēmas ir tikai vienam. Tātad tad ir neapmierinātās puses uzdevums nākt un risināt savas problēmas pašam.

Visbiežāk sieviete ir tā, kas gatava vērsties pie speciālistiem, lai uzlabotu un glābtu attiecības. Jūs pats to nupat apstiprinājāt. Vai vīriešiem nevajadzētu sākt mainīt šo tendenci? 
Protams, ka tā ir! Daudzi vīrieši diemžēl uzskata, ka runāt par savām problēmām ir vājuma izpausme. Bet, mīļie, jūs taču apmeklējat citus ārstus - endokrinologu, urologu, kardiologu un pat proktologu! Tieši tāpat jūs varat doties pie psihologa. Ja vēlaties dzīvot laimīgi un ir svarīga dzīves kvalitāte, psihologs jums palīdzēs.


Vai ir pāri, kuriem laimīga kopdzīve iespējama tikai situācijā, kamēr viņi nav reģistrējuši laulību? Un, tiklīdz zīmogs dokumentos iespiest, viss sabrūk?
- Nē! Protams, gadās, ka attiecības ir balstītas tikai uz adrenalīnu, bailēm zaudēt otru, uz sajūtu, ka otrs cilvēks tagad nekur vairs neliksies. Bet patiesībā tas viss nav saistīts ar laulību, bet ar paša iekšējām bailēm.


Un jūs pats par kādu laulību – oficiālu vai kopdzīvi?
Oficiālu, protams! Tādas attiecības dod lielāku uzticēšanos.


Vai bērnam ir psiholoģiski svarīgi, vai viņš ir dzimis reģistrētā laulībā vai nē?
Nedomāju, ka viņam tas ir spēlē lielu lomu. Vecākiem ir svarīga situācija "mēs neesam precējušies". Jebkādu problēmu gadījumā, piemēram, ja viens no pāra mirst, tad otrs paliek bez nekā. Toties bērni saņems visu.

Reklāma
Reklāma


Vai ir saistība ar to, vai bērns ir dzimis oficiālā laulībā vai nē, un kā viņš nākotnē veido savu ģimenes dzīvi?
Ja bērns piedzima ģimenē, kur mamma un tētis savas attiecības nav reģistrējuši dzimtsarakstu nodaļā, bet vienkārši dzīvo kopā mīlestībā, tad līdz zināmam vecumam viņš pat nedomās par to, vai viņu vecākiem ir laulību apliecība vai nav. Bērnam tas ir pilnīgi vienalga. 
Vēlāk vecākiem būs viņam jāpaskaidro, kas ir "reģistrēta laulība" un "nereģistrēta", ja viņam ir šāds jautājums pirmsskolas vai agrīnā skolas vecumā radīsies. Bet, ja bērnu tas neinteresē, tad viņu vispār neuztrauc, kā tiek dokumentēts viņa vecāku attiecību statuss.
Bet, ja bērns ir dzimis ārlaulībā, proti, vecāki nedzīvo kopā vai tēvam ir cita ģimene, tad, protams, šī situācija ietekmē viņa izpratni par attiecībām.


Vai viņš varētu atkārtot šo scenāriju savā dzīvē?
Ne vienmēr.


Kas jāņem vērā vīrietim, kas grib precēt sievieti, kurai ir bērns?
Es neteiktu, ka sievietei ar bērnu vai bērniem ir grūtāk apprecēties nekā tām, kurām bērnu nav.  Ja vīrietis patiešām grib šo sievieti, tad bērni nav šķērslis. Jāatzīst, ka grūtāk būs, ja sievietei ir pieci vai septiņi bērni. Bet ne vienmēr vajag uzstāt uz laulības reģistrāciju. Var taču saprast arī vīrieti – uzreiz kļūt par ģimenes tēvu tik kuplam bērnu pulciņam. Ja tas ir iespējams, jūtieties laimīgi arī bez oficiāliem zīmogiem!


Vai ir vērts precēties, ja bērns nepieņem mammas jauno draugu?
Protams, ka nē! It īpaši ne tad, ja tie ir pusaudži. Ir vēl viena smalka nianse, kurā sievietes pieļauj kļūdu. Viņas uzstāj, ka jaunas vīrs kļūst par bērna tēvu, lai gan bērna bioloģiskais tētis ir dzīvs. Un tad sākas: "Nāc un parunā ar viņu! Viņš mani neklausa, nemaz nemācās... bet tu esi vīrietis, viņš tevi klausīs!". Tas nozīmē, ka pilnīgs svešinieks, kuram līdz šim nav bijis nekāds sakars ar bērnu, tiek mudināts ne tikai audzināt svešu bērnu, bet dažreiz pat viņam atļauj šo bērnu fiziski sodīt. Tādos gadījumos es gribu jautāt: "Ko jūs domātu, ka kāds cits svešs cilvēks nāktu klāt jūsu bērnam uz ielas un sāktu audzināt?” Mātes vīrs ir mātes vīrs. Kāds tam sakars ar bērnu? Tas nav bērna tēvs!


Es arī bieži dzirdu no vīriešiem, kuri apprecējuši sievieti ar bērnu, ka viņi cenšas, bet nepateicīgais bērns viņu nemaz negrib ne klausīt, ne mīlēt! Mans viedoklis: neviens no jums neprasa mīlēt šo bērnu. Varat izturēties pret viņu, kā vien vēlaties – kā pret savu vai kā pret svešu. Galvenais ir rēķināties ar bērnu un uztvert viņu kā atsevišķu personību un cienīt.


Un, ja attiecības starp jauno vīru un sievietes bērniem ir izveidojušās tik labas, ka bērni viņu grib saukt par tēti? 
- Tā jau par pavisam cita situācija. Bērnu tādā gadījumā var pat adoptēt.  Bet, ja bērns nevēlas saukt mammas jauno vīru par tēti, tad nekādā gadījumā to nevajadzētu uzspiest.


Jūs teicāt, ka nevajag precēties, ja ģimenes pusaudzi ir pret jauno vīrieti. Bet ko darīt, ja sieviete vīrietī ir iemīlējusies?
Jāmēģina runāt.  Ja varat vienoties ar bērnu, tad meklējiet kompromisu. Ja nevarat, uz brīdi ieturiet pauzi attiecībās. Bērns ir šķirto vecāku ķīlnieks - viņš nevar aiziet no mājām, jo viņš nepilngadīgs un atkarīgs no mammas. Bet "tēvocis Jānis" ir greizsirdības objekts bērnam, jo viņš saņem mazāk no mammas mīlestības. Dažreiz bērns pat nav tik daudz pret mammas jauno vīrieti cik apvainojies uz mammu. 
Ja bērnam ir pusaudžu vecuma pārejas problēmas, viņš var kļūt histērisks un nevaldāms. Daudz biežāk tieši pieaugušie ir tie, kuriem ir grūtības pieņemt otra partneru bērnus. Katrā ziņā jārēķinās, ka precoties ar cilvēku, kuram jau ir bērni, būs daudz zemūdens akmeņu.