Četri bērni, saimniecība un bizness – uzņēmīgā Katrīna tiek galā ne ar to vien

Klausoties Katrīnā, rodas sajūta, ka diennaktī viņai ir vairāk stundu nekā citiem. Viņa pati gan smejas, ka noslēpums ir pavisam vienkāršs, proti, sekot sarakstam, dienu struktūrai un vērtībām, kas mantotas no vecākiem. “Man vajag dzelžainu ritmu, kad es zinu, cikos ceļos, cikos eju gulēt un cikos sportoju.”

Bērnības viensēta meža vidū

Katrīnas saknes meklējamas Ziemeļvidzemē, Valkas pusē, kas ir trīs stundu braucienā no vietas, kur viņa dzīvo tagad. Tur, viensētā meža vidū, mita liela ģimene – mamma, tētis un desmit bērni. “Mums tuvākais kaimiņš bija aptuveni divu kilometru attālumā, aiz viņa nākamie tuvākie tikai pēc kādiem desmit kilometriem.” Bērnība bija darbīga un vienmēr dabas tuvumā. Katrīna atceras, ka tika daudz strādāts, vasarā ravēts, ogots un vākts siens, bet atradās laiks arī grāmatām. “Daudziem ir bērnības trauma no tā, ka vecāki lika ravēt, tīrīt kūti un vākt sienu, tāpēc, kad viņi izaug, grib pārcelties uz pilsētu, lai laukos nebūtu ne jādzīvo, ne jāstrādā. Mums arī visiem šādi darbi bija jādara. Katram bija sava vadziņa jāizravē, bet mēs zinājām, ka pēc tam varēsim grāmatu lasīt. Man tas radīja laimes izjūtu, jo bija padarīts darbiņš. Līdzīgi ir arī tagad.”

Foto: Privātais arhīvs

Bērnībā Katrīnas ģimene dzīvoja gandrīz pilnīgā pašpietiekamībā. “Man toreiz nebija lielas intereses par ēst gatavošanu, toties par grāmatu lasīšanu gan.” Un tomēr mammas ceptās plātsmaizes un pīrāgi viņai ir spilgti palikuši atmiņā. “Es domāju – nu kā var tik garšīgas mīklas uztaisīt, man nekad tā nesanāks! Bet tagad man pašai arī izdodas ļoti labi.” Bērnībā redzētais ir kā nospiedums arī pašas Katrīnas ģimenē. “Mums bija gotiņa, rukši, savi kartupeļi, dārzeņi, ogas, ļoti daudz kas tiešām nāca no pašu saimniecības. Mūsdienās dzīvesveids tomēr ir citāds, bet man joprojām ir svarīgi, ka liela daļa no tā, ko mana ģimene ēd, rodas tepat. Audzējam dārzeņus, sezonā izmantojam to, kas ir dārzā un siltumnīcā, ziemā audzēju mikrozaļumus. Cepu maizi, plātsmaizi, kūkas, gatavoju saldējumu, ražoju pastu.” Katrīna ir pārliecināta – bērniem ir svarīgi saprast, ka ēdiens nav nopērkams tikai veikalā. Viņi redz, kā kaut kas tiek iesēts, izaudzēts, novākts, kā slauc kazu, kā vistas izdēj olas, kā no pākstīm izloba zirņus.

Laukos ir labi

Pēc skolas Katrīnas ceļš veda uz Jelgavu ar nodomu studēt mežsaimniecību – jo tētis bija mežzinis. Šis lēmums gan, kā viņa pati tagad atzīst, nebija gluži sirdsbalss diktēts. “Vairāk gribēju būt žurnāliste, juriste vai skolotāja. Mežsaimniecību studēt aizgāju tāpēc, ka laikam gribēju būt kaut kā pareizāka. Bet patiesībā es nobijos… Man šķita, ka nebūšu gana laba tām profesijām.”

Taču dzīve visu salika pa plauktiņiem. “Studiju laikā tik daudz foršu cilvēku satiku, pat topošo vīru Kristapu! Tad arī sāku nopietni sportot, un manā turpmākajā dzīvē sports nozīmēja ārkārtīgi daudz.” Pēc bakalaura un maģistra grāda iegūšanas sekoja darbs Rīgā, tad piedzima pirmais bērniņš. Ģimene izlēma pārcelties uz dzīvi laukos un nopirka īpašumu Jēkabpils pusē.

Vietējie ienācējus uzņēma sirsnīgi, turklāt atklājās arī kaut kas negaidīts. “Izrādījās, ka vistuvākais kaimiņš ir attāls vīra radinieks.” Palīdzīgas rokas sniedzās no visām pusēm. “Dzīve šeit izrādījās dikti jauka, jo ikreiz, kad vien bija kāda nepieciešamība, vienmēr kāds varēja palīdzēt – vai nu ar tehniku, vai paša spēku, vai padomu,” Katrīna neslēpj gandarījumu.

Četri bērni un mammas skola

Tagad ģimenē aug četri bērni. “Vecākajai meitai ir desmit gadu, vēl ir gandrīz septiņgadniece, četrgadniece un divgadnieks.” Bērnu audzināšanā Katrīna apzināti seko savas mammas piemēram. “Cenšos bērnus audzināt ar tām vērtībām, ko vecāki iemācīja man. Ja es kaut ko nesaprotu vai nezinu, atliek vienkārši sev pajautāt, kā būtu darījusi mana mamma vai tētis, un viss uzreiz top skaidrs.”

Tomēr Katrīna godīgi atzīst, ka mūsdienās tas nemaz nav viegli. “Mana mamma varēja pateikt kādu stingrāku vārdu. Piemēram, bērnībā pat prātā neienāca, ka mēs pirms pusdienām varētu kaut ko paņemt paši un uzkost. Arī tad, ja ļoti gribējās ēst, mēs gaidījām. Gadās, ka man mājās arī stundu pirms pusdienām visi kliedz, ka grib ēst, un tad viens aiziet pie ledusskapja, arī otrs paņem to, trešais kaut ko citu. Un, kad jāēd pusdienas, ko esmu divas stundas gatavojusi, visiem punči jau pilni.”

Foto: Privātais arhīvs

Katrīna vēlas saviem bērniem nodot tās vērtības, kas pašai ieaudzinātas kopš bērnības. “Man ir svarīgi, lai viņi novērtē ēdienu, lai saprot, ka mantas nav jāpērk bezgalīgi, ka lietas var salabot, pārtiku izaudzēt. Ka mēs paši varam tik daudz ko izdarīt.  Bērniem jāredz, ka darbs nav sods. Un arī, ka nav vienmēr jāizvēlas vieglākais variants tikai tāpēc, ka tas ir ērtāks.”

Dzīves kvalitāte pāri ekonomikai

Ikvienam būtu jāmācās gudrāk izmantot to, kas aug mums apkārt, uzskata Katrīna. “Ar to nedomāju tikai klasiskos kartupeļus, burkānus vai bietes. Mums ir meži, savvaļas augi, ogas, sēnes, dažādi sezonāli produkti. Daudzas lietas mēs pat vairs nepazīstam vai nezinām, kā izmantot. Diemžēl mani bērni uz sēnēm skatās aizdomīgi, lai gan mēs bērnībā sēņu laikā no tām vien pārtikām,” atklāta ir saimniece.

Viņa arī ir pārliecināta Latvijas mazo ražotāju un saimniecību aizstāve. “Latvijā top tik daudz izcilu produktu, taču bieži vien cilvēki izvēlas nevis vietējo ražojumu, bet kaut ko, kas atvests no otra Eiropas gala.” Daudzi atzīst, ka vieglāk ir produktus nopirkt veikalā, nevis audzēt pašiem. “Protams, ka tā ir! Ja skatītos tikai no ērtības viedokļa, diez vai būtu vērts pašam audzēt burkānus vai cept maizi, jo tajā laikā var izdarīt ļoti daudz ko citu. Jo sevišķi to izjūtu pēdējos gados, kad bērnu ir vairāk un arī uzņēmums strauji aug. Nav vairs fokusa uz dārzu, ir sajūta, ka zaļie pirkstiņi novītuši. Vairs nav viegli… Ja vēl gadās lietaina vasara, viss vagās sapūst. Taču mūsu gadījumā tas vairs nav par ekonomisku izdevīgumu, bet gan par dzīves kvalitāti.” Katrīnai ir svarīgi zināt, no kurienes nāk ēdiens un kas tam pievienots, turklāt ir nenovērtējams gandarījums baudīt pašu darba rezultātu. “Reizēm sēžu, skatos uz savu šķīvi, kura saturs ir pašu izaudzēts, un atkal ir tā mazā laimītes izjūta.”

Pret pārtiku Katrīna izturas ārkārtīgi atbildīgi, un viņai pat ir izstrādāta rūpīga shēma. “Plānoju, cik cilvēku būs viesos, cik daudz ēdiena vajadzēs pagatavot un ko varēs izmantot arī nākamajā dienā. Mājās ēdiena pārpalikumi bieži vien pārtop citā ēdienā vai tiek sasaldēti. Arī dārza ražu sezonā cenšamies izmantot pēc iespējas vairāk – pārstrādāt vai saglabāt ziemai, nevis vienkārši izaudzēt vairāk, nekā spējam apēst.”

Daudzbērnu mamma gan neslēpj, ka gudrība izaudzēt tik, cik pietiek, nākusi tikai pēdējos gados, un priecīgi piebilst: “Šogad beidzot gurķu ir tik maz, ka pietiek salātiem un nekas pāri nepaliek. Sāpīgi bija pirms vairākiem gadiem, kad audzēju lielajā siltumnīcā zaļumus realizācijai, bet nevarēju un īsti nemācēju pārdot. Spināti un rukola ātri izziedēja, tāpēc visu nācās raut ārā. Bet cik daudz tika svīsts, to visu sējot un ravējot!” Par savas saimniecības zelta rūķīšiem Katrīna smaidot sauc kazas un vistas – tās ēdot gandrīz visu, tostarp pastas ražošanas atlikumus un to, ko bērni un viesi neapēd. Un pretī dod pienu un olas.

Viena liela kafejnīcas diena visu vasaru

Mājas nosaukumam ir savs stāsts. “Nosaukums Atpūtas sētai jau bija, kad mēs to iegādājāmies. Sākumā likās, ka jāmaina, tomēr tas kaut kā palika. To zemnieku sētu es pieliku klāt, jo bērnībā Valkas pusē bija zemnieku sēta Ielīcas, kur uzņemta filma Pūt, vējiņi!. Mēs neesam gluži riktīgi zemnieki, bet tādi mazi, un tā zemnieku sēta šai vietai piestāv,” pieticīgi saka saimniece.

Vēl pirms diviem gadiem Latvijā iecienītās Mājas kafejnīcu dienas bija vienīgais pasākums gadā, kad Katrīna uzņēma un cienāja viesus, bet tagad viss ir mainījies. “Visa vasara ir viena liela kafejnīcas diena. Trīsreiz nedēļā uzņemu grupas un ciemiņus. Lai arī viss jau ir atstrādāts un zināms, man tāpat ir vajadzīgs plāns, kurā sarakstīts, kas jādara ceturtdien, kas piektdien no rīta, kas pa dienu un kas vakarā.”

Foto: Privātais arhīvs

Viesi saimnieci visbiežāk atrod sociālajos tīklos, taču Katrīna uzsver, ka publicitāte viņai nav pašmērķis. “Sociālos tīklus uzskatu tikai par darba platformu. Man tas nenāk viegli, tāpēc tajos ļoti maz dalos ar savu ikdienu, piemēram, kā bērnus audzinu, kāda ir loģistika vai kā es ģimeni pabaroju. Tomēr mazliet ir jāliek, citādi jau tevi neviens neieraudzīs un neatradīs.”

Viesu iemīļots gardums ir Katrīnas biešu briošmaizītes un kabaču maize. Biešu maize ir bagātīga, ar olām un sviestu, koši sarkanā krāsā. Viņai bieži prasot, vai to var izcept parastā plītī. “Atbildu, ka noteikti, jo man arī nav maizes krāsns. Kad es kukulīti izņemu no cepeškrāsns, visa māja smaržo pēc laimes.”

Katrīna uzsver, ka saimniekošana ir divu cilvēku darbs. Vīram ir savs metālapstrādes uzņēmums un darbnīca lielajā šķūnī, taču bez viņa sēta nebūtu iedomājama. “Kristapam ir zelta rokas. Vienalga, kam viņš ķeras klāt, viss izdodas – var apart laukus, siltumnīcai plēvi uzlikt, izmazgāt grīdu, pirms viesi brauc.” Vienīgais, kā saimniekiem pietrūkst, ir atpūta. “Visu sakārtoju, sētu sapošu, bet nav jau laika, lai pasēdētu un par to papriecātos.” Tāpēc Katrīna gaida rudens rāmumu.

Enerģijas lādiņš

Bez mājas darbiem, maizes cepšanas un bērnu pulciņa Katrīnas dzīvē jau divpadsmit gadu ir vēl viena kaislība – riteņbraukšana. Pirmo velosipēdu viņa nopirka divpadsmit gadu vecumā par naudu, ko sapelnīja, lasot mellenes. Kad paaugās, kopā ar māsām un brāļiem izbrauca Barona taku no Tartu līdz Dundagai, bet nopietni trenēties sāka studiju gados Jelgavā. Arī šeit liktenīga loma izrādījās vīram. “Viņš mani pirmo reizi aizveda uz sacensībām, pastāstīja visu, pamācīja, kā tas ir, kas jādara, kā jābrauc.”

Rezultāti runā paši par sevi – Katrīna ir vairākkārtēja Latvijas čempione. Taču uzvaras vairs nav galvenais. “Man tas vairs nav rezultāta dēļ, es vienkārši daru, ko varu, tāpēc bieži sanāk uzvarēt. Man sports ir kā atpūta un atslēgšanās. Svētdienu nobraucu un tad esmu tā uzlādējusies, ka visai nedēļai pietiek spēka. Pēc kārtīgas izsportošanās, protams, esmu sagurusi, bet pēc tam enerģija atjaunojas un tās ir daudz.”

Sportiskā rūdījuma augļus Katrīna izjutusi arī vissvarīgākajos dzīves brīžos – trīs no četriem bērniem viņa laidusi pasaulē mājdzemdībās uzticamās vecmātes Astrīdas Milleres uzraudzībā. “Es par šo pieredzi esmu ļoti pateicīga. Un tieši sportā gūtā pieredze man palīdz uzlādēties.”

Nu jau Atpūtu saimniece atkal ir aizsteigusies savos ikdienas darbos. Tajos viņa krāj savas mazās laimītes, kas rodas pēc labi padarīta darba, ēdot pašas ceptu maizīti un kopā ar ģimeni apsēžoties pie galda, lai baudītu maltīti, kura gatavota tikai no pašu saimniecības labumiem.

Projektu "Klimata kurss – SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņu par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments.

Tēmas