Pretruna: bērnam māca ielu šķērsot pie zaļās gaismas, kamēr pieaugušie paši iet pie sarkanās

Tieši šādās šķietami mazās ikdienas situācijās veidojas bērna izpratne par drošību. Tā neaprobežojas ar ceļu satiksmes noteikumu iemācīšanos bērnudārzā vai skolā. Bērns mācās, atkārtojot pieaugušo rīcību, pārrunājot piedzīvotās situācijas un vērojot apkārtējos. Tas, ko viņš redz un piedzīvo agrā vecumā, vēlāk kļūst par viņa paša uzvedības modeli. Atsākoties mācību gadam, šie jautājumi kļūst vēl aktuālāki.

Šogad satiksmes negadījumos cietuši 352 bērni līdz 17 gadu vecumam, bet 2025.gadā cietis 351 bērns. Šie skaitļi liecina, ka darbs pie bērnu izglītošanas ir aktīvi jāturpina, pievēršot tam uzmanību ne tikai izglītības iestādēs, bet arī ģimenes lokā. 

Drošības paradumu veidošanā būtiska nozīme ir tam, lai bērnam dažādās vidēs būtu līdzīga izpratne par drošu rīcību. Skola bērnam sniedz zināšanas un palīdz izprast noteikumus, savukārt ģimene ir vide, kurā šīs zināšanas ikdienā tiek pārbaudītas un nostiprinātas. Bērnam redzot, ka pieaugušie paši ievēro to, ko māca, noteikumu ievērošana kļūst saprotamāka un vieglāk pārņemama. Pieaugušo piemērs īpaši nozīmīgs ir brīžos, kad bērns sāk pārvietoties patstāvīgāk. Ceļā uz skolu, dodoties uz pulciņiem vai rotaļu laukumu, bērnam arvien biežāk pašam jāspēj novērtēt situāciju un pieņemt lēmumus. Tāpēc nepietiek bērnam pateikt: „Šķērso ielu tikai pa gājēju pāreju” vai „neaizmirsti pielikt atstarotāju.” Bērnam ir jāsaprot arī, kāpēc tas ir svarīgi un kā rīkoties situācijā, kas neatbilst iegaumētam piemēram.

Vislielākās pretrunas ir ar aizsargķiveru lietošanu, pārvietojoties ar velo vai elektroskrejriteni. Bērniem tas ir obligāti līdz 17 gadu vecumam, pieaugušajiem – ieteicams. Ne visi vecāki, dodoties kopīgā velo izbraucienā velk ķiveres un neapšaubāmi bērnam rodas jautājumus, kāpēc tad viņam vispār aizsargķivere ir jāliek. 

Praktiskā pieredze veidojas pakāpeniski, tāpēc bērnu drošības jautājumus nevajadzētu atstāt tikai mācību stundām vai atsevišķām sarunām par ceļu satiksmes noteikumiem. Sarunas par drošību var kļūt par dabisku ikdienas daļu. Kopā ejot uz skolu, var pārrunāt, kurā vietā ielu šķērsot ir drošāk un kam jāpievērš uzmanība. Braucot automašīnā, var paskaidrot, kāpēc piesprādzējas arī pieaugušie. Savukārt, gatavojoties doties ārā tumšajā laikā, kopā var pārbaudīt, vai bērns būs labi pamanāms. Šādas situācijas palīdz sasaistīt skolā apgūto ar reālo dzīvi. Turklāt bērns redz, ka drošības noteikumi nav kaut kas, ko pieaugušie pieprasa tikai no viņa, bet tos ievēro visi.

Vislabāko rezultātu iespējams sasniegt, vecākiem un pedagogiem sadarbojoties un bērnam saņemot līdzīgu vēstījumu gan ģimenē, gan skolā. Tādējādi zināšanas pakāpeniski pārtop paradumos, kas ietekmēs arī to, kāds satiksmes dalībnieks bērns būs nākotnē. Turklāt satiksmes drošība māca ko vairāk par noteikumu ievērošanu. Rūpējoties par savu drošību, bērns mācās pamanīt apkārtējos, paredzēt savas rīcības sekas un cienīt citus satiksmes dalībniekus. Droša uzvedība uz ceļa tādējādi kļūst par daļu no plašākas atbildīgas attieksmes.

Jaunā mācību gada sākums ir piemērots brīdis, lai šīs sarunas aktualizētu. Bērni atgriežas ierastajā ikdienas ritmā, daudzi jau patstāvīgi dodas uz skolu un pulciņiem, bet, tuvojoties gada tumšākajam laikam, arvien būtiskāka kļūst arī redzamība uz ceļa.

Lai palīdzētu par drošību runāt bērniem saprotamā un saistošā veidā, Satiksmes ministrija ar Ceļu satiksmes drošības padomes atbalstu ir izstrādājusi digitālu mācību materiālu 1.–4. klašu skolēniem par būtiskākajiem ceļu satiksmes drošības jautājumiem. Tajā bērniem saprotamā un saistošā veidā tiek skaidrots, kā droši iekļauties satiksmē - kas ir jāzina un kas jādara. Vecāki un pedagogi šo materiālu var izmantot kā sākumpunktu tālākām sarunām par situācijām, ar kurām bērns sastopas ikdienā.

Plašāka informācija: https://asvaltera-tests.lv/macibu-materials/