Pazušanas, pašnāvības, bēgšanas no mājām – kā pasargāt savas pusaudžu vecuma meitas

Pati biju problemātiska pusaudze – vai mācēšu nosargāt savas meitas

Ar portālu mammamuntetiem.lv sazinājās kāda divu meitu mamma (sauksim viņu par Annu). Annas meitas ir deviņus un divpadsmit gadus vecas, un sieviete ir nopietni nobažījusies, vai spēs meitas pasargāt no visiem tiem pārdzīvojumiem, kas nāk līdzi tik sarežģītajam pusaudžu vecumam. Lielās bažas radušās galvenokārt tāpēc, ka Annai vēl aizvien spilgtā atmiņā ir pašas pusaudžu vecumā pārdzīvotais.

Anna stāsta: “Es ļoti mīlu savas meitas, no sirds vēlu viņām visu to labāko. Esmu tiešām daudz ieguldījusi viņu audzināšanā. Daudz lasījusi dažādu literatūru, kā izaudzināt stiprus, laimīgus un pašapzinīgus bērnus. Bet ik pa laikam tāpat uznāk bailes – vai ar to būs gana? Atceros savus pusaudža gadus – es taču darīju visu to, ko pilnīgi noteikti nevajadzēja darīt – bēgu no mājām, lai staigātu pa naksnīgām ballītēm, lietoju alkoholu, smēķēju, pārlieku agri uzsāku seksuālas attiecības. Tāpat arī vienmēr ļoti pārdzīvoju visus strīdus ar draudzenēm un puišiem. 

Bieži jutos nomākta. Visa pasaule man likās kaut kāda bēdu ieleja. Es gana regulāri mēdzu domāt par pašnāvību. Paldies Dievam, tālāk par domām gan netiku. Bet samācījos griezt rokas. Ne tā, lai pārgrieztu vēnas, bet pietiekami, lai nodarītu sev sāpes. 

Protams, ka esmu daudz domājusi – kāpēc es tā uzvedos? Nebija jau tā, ka es nāktu no nelabvēlīgas ģimenes. Bija gan mamma, gan tētis. Tiesa gan – šķīrušies. Bet laikam jau man tomēr trūka tās mīlestības, uzmanības. Un es to meklēju ārpus mājas un pie draugiem. Kas varbūt patiesībā nekādi draugi nemaz nebija. Tas posms manā dzīvē tiešām bija pilns izmisuma un milzum daudz bīstamu situāciju. Vai vecāki to neredzēja – redzēja un nemitīgi nosodīja, bet nesaprata. Manā situācijā viss beidzās labi, es pieaugu, un par laimi izrādījās, ka pasaule var būt skaista un es pati laimīga. Tomēr mēs regulāri redzam situācijas, kuras nebūt nebeidzas tik veiksmīgi kā manējā. Un tiešām ir ļoti, ļoti bail par savām meitenēm, jo – ja nu es arī viņas nesapratīšu?”

Pēc pašnāvības mēģinājumiem vai paškaitējuma Bērnu slimnīcā biežāk nonāk tieši meitenes

Kā pasargāt savu bērnu un kā viņam vajadzības gadījumā palīdzēt, vaicāju Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra virsārstei un bērnu psihiatrei Lienei Vītolai. Pieredzējusī ārste ikdienā saskaras ar bērniem un jauniešiem ar dažādām psihiskām problēmām, tai skaitā arī ar smagām depresijām un situācijām pēc pašnāvības mēģinājumiem. Lai arī statistika apstiprina, ka pusaudžu vidū pašnāvības lielākoties izdara zēni, 70–80 procenti bērnu, kas nonāk slimnīcas uzņemšanā pēc pašnāvības mēģinājuma, ir tieši meitenes. Kāpēc? Jo puiši izvēlas letālākus pašnāvības veidus. Arī ar paškaitējumu (piemēram, roku graizīšanu, lai nodarītu sev sāpes) lielākoties nodarbojas tieši meitenes. 

Abiem dzimumiem ir kopīgi faktori, kuri saistās ar augstāku risku paškaitējuma veikšanai, piemēram, grūtības mācību procesā un piedzīvoti negatīvi dzīves notikumi. 

Pētījumi norāda, ka meitenēm, kurām ir sliktas attiecības ar vecākiem, grūtības veidot draudzības un neesot labu draudzeņu, ir zems pašvērtējums, kā arī pārmērīga sociālo mediju izmantošana, ir augstāks risks veikt paškaitējumu. 

Tāpat jāņem vērā, ka meitenes pusaudžu vecumā attīstās straujāk, arī psiholoģiski ir jāpierod pie šīm ķermeniskajām izmaiņām. Nereti vizuālās atšķirības noved pie apsmiešanas no vienaudžu puses un samazina pašvērtējumu. Un šajā brīdī ir ļoti svarīgi būt blakus, saprast, uzklausīt, atbalstīt, pēc nepieciešamības iesaistīties situācijas risināšanā. 

Svarīgākais – ir jāatrod meitai piemērots pozitīvs emociju pašregulēšanas veids

Liene Vītola apstiprina, ka pusaudžu garastāvokļa svārstības ir gluži dabisks process, svarīgākais ir iemācīties šīs emocijas regulēt. Kā vēlamus emociju regulēšanas veidus psihiatre min atpūtu, sportu, sarunas, grāmatu lasīšanu, kaut vai seriāla skatīšanos, bet šāds sev piemērots veids, kā atbrīvoties no spriedzes un atjaunoties, ir nepieciešams, jo, ja netiek atrasts sabiedrībā pieņemams veids, visdrīzāk tiks meklēts tāds, kuram būs negatīvas sekas. Un tas jau būs strīds, kautiņš, konfliktēšana, alkohola lietošana, smēķēšana, paškaitējums vai pat pašnāvības mēģinājums. Un reizēm tieši vecākiem ir jābūt tiem, kas savam bērnam palīdz šo emociju regulācijas veidu atrast un māca to jau kopš bērnības. Liene Vītola gan uzsver, ka vecākiem nevajadzētu bērniem uzspiest savus emociju regulēšanas mehānismus. Piemēram, ja vecākam patīk skriet, lai nomierinātos, nevajag domāt, ka precīzi tas pats var palīdzēt arī bērnam. Bērnam ir jāatrod tas, kas der tieši viņam, un, ja vien emociju regulācijas veids nav kaitīgs vai ar negatīvām sekām, vecākiem tas būtu jāpieņem un jārespektē. Jācenšas domāt, ka nav pozitīvo un negatīvo emociju, ir patīkamās un nepatīkamās emocijas; visas emocijas mums ir vajadzīgas, jo pasaka mums par savu pašsajūtu un ka kaut ko nepieciešams mainīt, ja atkal gribam justies labi. Attiecīgi arī par emociju regulāciju runājam kā par vēlamiem un nevēlamiem veidiem. 

Kā saprast, ka bērnam ir tiešām problēmas

Nereti vecāki uzskata – ai, nu pusaudžiem jau tās hormonu svārstības, un gan jau pāries. Arī Liene Vītola zina stāstīt, ka nereti vecāki bērniem par viņu problēmām saka: “Tās vispār tev nav nekādas problēmas. Tu vēl īstas problēmas neesi redzējis.” L. Vītola gan ļoti iesaka tā nedarīt, jo bērnam šī viņa problēma ir svarīga un aktuāla. Tā viņam sāp arī tad, ja tā šķiet maznozīmīga no pieaugušā skata punkta. Vecākiem vajadzētu šo problēmu pieņemt, piekrist bērnam, ka šī problēma pastāv, un kopā mēģināt to atrisināt. Ir ļoti svarīgi uzklausīt bērnu un akceptēt viņa teikto. Pretējā gadījumā bērns var justies ne tikai nesaprasts, bet pat aizvainots vai izsmiets. Un tas situāciju tikai strauji padarīs sliktāku.

Strauja uzvedības maiņa var būt liels sarkanais karogs

Ir svarīgi apzināties, ka reizēm bērns var nespēt pats tikt galā ar savām problēmām, un šādos gadījumos jo ātrāk, jo labāk ir nepieciešama kompetenta speciālista palīdzība. Kā saprast, ka ar pusaudzi nu jau tiešām kaut kas nav labi? L. Vītola iesaka ļoti rūpīgi vērot, vai bērns nesāk strauji mainīt savus ieradumus. Piemēram, samazināta vai paaugstināta apetīte, bezmiegs vai vēlme tikai gulēt, iepriekš mīļu hobiju pamešana, pēkšņa skolas kavēšana liecina, ka bērnam ir grūtības šajā brīdi. Tad jāmēģina par šīm problēmām runāt, bet, ja situācija nemainās vai arī bērns kategoriski atsakās ar vecākiem runāt, jāmeklē speciālista palīdzība.

 Ja bērns saka, ka jūtas nomākts un neredz dzīvei jēgu, šo ir svarīgi ņemt vērā un nevajadzētu jaunietim pārmest, ka viņa izjūtas nav patiesas vai nosaukt tās par muļķībām".

 Un jāmeklē palīdzība. L. Vītola atklāj, ka mūsdienu pusaudži absolūti nemaz nav pret psihiskās veselības speciālistiem tik noraidoši kā vecākās paaudzes. Bet, ja tomēr bērns pie speciālista iet atsakās, psihiatre aicina stāstīt, ka tas nerisinās tikai viņa problēmas, bet palīdzēs uzlabot attiecības un komunikāciju starp bērniem un vecākiem, vidi mājās un kopīgo ģimenes noskaņojumu.

Ļoti svarīgi palīdzēt bērnam celt pašapziņu

Pusaudžiem un īpaši jau meitenēm ir ļoti svarīgi veidot veselīgu pašapziņu, kā arī iemācīt veselīgu dzīves uztveri. Kā to izdarīt? L. Vītola stāsta, ka patiesībā jau vecākiem jāsāk ar pašiem savas uzvedības izvērtēšanu. Atgriežoties pie emociju regulēšanas – ja vecāki regulēs savas emocijas nevēlamos veidos, bērns to ņems par piemēru. Principā jau no agras bērnības vecākiem būtu bērniem jārāda, ka viņi prot saregulēt savas emocijas un cieņpilni izturas pret bērna emocijām.

Runājot par pašapziņu pusaudžu vecumā, L. Vītola aicina visus vecākus atcerēties, ka bērns šajā vecumā ir sevis meklējumos. Viņš meklē nodarbes, ar ko sevi pierādīt. Un, ja vien šīs nodarbes nav bērnam kaitīgas, vecākiem tās vajadzētu atbalstīt. Ja pēkšņi meitene vēlas no balerīnas kļūt par BMX riteņbraucēju – ir jāļauj viņai to darīt. Jārespektē viņas viedoklis. Jāļauj meklēt savas personības šķautnes. Tāpat arī ir ļoti būtiski bērnam dot ģimenes piederības sajūtu. Sajūtu, ka viņš ir svarīgs un vajadzīgs. Un novērtēts, jo galu galā tā vēlas justies katrs no mums.