Psihiatrs nosauc konkrētas pazīmes, kas liecina, ka pusaudzis slēpj atkarību problēmas

Psihiatrs Gunārs Trimda norāda, ka šobrīd pusaudžu vidū pieaug tā sauktās procesu jeb nodarbošanās atkarības – pārmērīga viedierīču, sociālo tīklu un datorspēļu lietošana. Vienlaikus aktuāli saglabājas arī dažādu nikotīna un tabakas izstrādājumu, piemēram, e-cigarešu, nikotīna spilventiņu un karsējamās tabakas, kā arī alkohola, enerģijas dzērienu un narkotisko vielu lietošanas riski. “Vecākiem palīdzēt atšķirt pusaudža vecumposmam raksturīgu uzvedību no atkarību veidojošas uzvedības var izmaiņu ilgums, intensitāte un tas, cik būtiski tās ietekmē pusaudža ikdienas dzīvi,” skaidro speciālists.

Kad pārmaiņas vairs nav tikai pusaudža vecuma īpatnības?

Vecākiem un līdzcilvēkiem īpaši svarīgi pievērst uzmanību situācijām, kad izmaiņas pusaudža uzvedībā turpinās vairākas nedēļas vai mēnešus, kļūst izteiktākas un sāk ietekmēt viņa ikdienu – mācības, attiecības, miegu, pašaprūpi vai emocionālo pašsajūtu.

Par iespējamiem agrīniem uzvedības vai atkarību riskiem var liecināt:

•     ilgstošas garastāvokļa svārstības, trauksme, nomāktība vai apātija;
•     pēkšņa norobežošanās ne tikai no vecākiem, bet arī no draugiem un vienaudžiem;
•     straujš sekmju kritums, neattaisnoti kavējumi;
•     intereses zudums par iepriekš aktuāliem hobijiem, pulciņiem vai aktivitātēm;
•     nespēja parūpēties par savu higiēnu vai ārējo izskatu;
•     izteikti miega traucējumi, svara izmaiņas, agresijas epizodes;
•     melošana, izvairīšanās runāt par sevi, pēkšņa draugu loka maiņa;
•     situācijas, kad mājās sāk pazust nauda vai mantas;
•    pazīmes, kas var liecināt par vielu lietošanu – acu apsārtums, sašaurinātas vai paplašinātas zīlītes, kustību koordinācijas traucējumi, nesakarīga runa, izteikta miegainība vai bezmiegs.

Īpaši nopietni signāli ir paškaitējums, dzīves jēgas zudums vai izteikta bezcerība. Šādos gadījumos palīdzība jāmeklē nekavējoties.

Kāpēc pusaudži ir īpaši ievainojami?

Pusaudžu vecumā bērns psiholoģiski attālinās no vecākiem un meklē savu identitāti. Tas var izpausties kā pretestība, dusmas, vēlme vairāk laika pavadīt ar vienaudžiem un mazāk dalīties emocijās ar vecākiem. Šis process var būt grūts gan pašam pusaudzim, gan ģimenei.

Psihiatrs skaidro, ka šajā periodā pusaudzim ir svarīgi iegūt emocionālu telpu, lai pakāpeniski kļūtu patstāvīgāks. Ja ģimenē ir neskaidras robežas, pārmērīga kontrole, emocionāla nepieejamība vai grūtības runāt par jūtām, pusaudzis var meklēt citus veidus, kā mazināt trauksmi, tukšuma sajūtu vai vientulību. Dažkārt šādu atbalsta funkciju sāk pildīt vielas, ierīces, spēles vai virtuālā vide.

Tas nenozīmē, ka vecākiem jāuzņemas visa vaina. Savukārt tas nozīmē, ka pieaugušajiem ir būtiska loma – pamanīt pārmaiņas, saglabāt kontaktu un palīdzēt bērnam meklēt drošākus veidus, kā tikt galā ar spriedzi.

Kā vecākiem reaģēt?

Ja vecāki pamana iespējamas atkarību vai uzvedības riska pazīmes, svarīgākais ir nesākt ar kliegšanu, sodīšanu vai pārmetumiem. Pusaudzis, kurš jūt nosodījumu, visbiežāk noslēgsies, melos vai meklēs drošību ārpus mājas.

Sarunai jābūt mierīgai, konkrētai un cieņpilnai. Vecākiem ieteicams runāt no savas pieredzes un novērojumiem, piemēram: “Es pēdējā laikā ievēroju, ka tu izskaties nomākts, slikti guli un biežāk kavē skolu. Es par tevi uztraucos.” Tas būs daudz palīdzošāk nekā apsūdzošs jautājums: “Vai tu kaut ko lieto?”

Būtiski runāt par konkrētiem faktiem, nevis tikai aizdomām. Tikpat svarīgi ir dot pusaudzim iespēju izteikties, nepārtraukt un neizdarīt secinājumus viņa vietā. Ja pusaudzis ir kādas vielas ietekmē, tad nopietnu sarunu labāk atlikt uz brīdi pēc iedarbības beigām. Vecākiem ir svarīgi skaidri pateikt: “Es gribu tev palīdzēt, nevis tevi sodīt vai kaunināt.”

Kad meklēt speciālista palīdzību?

Ja atkarību pazīmes vai uzvedības izmaiņas ir ilgstošas, kļūst intensīvākas vai ietekmē pusaudža ikdienas dzīvi, ir svarīgi vērsties pēc profesionāla atbalsta. Palīdzēt var psihologs, psihoterapeits, psihiatrs, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciālists vai cits bērnu un pusaudžu garīgās veselības jomas speciālists. Meklēt palīdzību atkarību jautājumos var arī pie narkologa un atkarību speciālista, savukārt uzvedības izmaiņas jautājumos var atbalstīt arī sociālais dienests un bērna izglītības iestādes speciālisti.

Ja pazīmes pamana radinieki, skolotāji, treneri vai vecāku draugi, svarīgi vispirms par novērojumiem mierīgi informēt vecākus vai citus bērna likumiskos pārstāvjus. Tālāk pieaugušajiem kopā ar bērnu vai pusaudzi jāmeklē piemērotākais atbalsta veids.

Savlaicīga pamanīšana ir būtiska, jo pusaudžu vecumā atkarību riski var attīstīties strauji. Gunārs Trimda uzsver, ka atkarība šajā vecumā nereti ir izmisīgs sauciens pēc palīdzības. Vecāku uzdevums nav kļūt par izmeklētājiem, bet gan palīdzēt mājām kļūt par drošu vietu, kur pusaudzis var atgūt mieru, spēku un sajūtu, ka viņš nav viens.

Informācija tapusi Eiropas Sociālā fonda Plus līdzfinansētā projekta Nr. 4.3.6.5/1/24/I/001 “Atbalsta pasākumi bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmām un to ģimenēm” ietvaros.