Tas nav bērns ar sliktu uzvedību, tie ir neiroattīstības traucējumi! Kā atpazīt UDHT?

Ikdienā tas var izskatīties ļoti dažādi: bērns ātri novēršas, aizmirst norādījumus, daudz kustas, pārtrauc citus, strauji reaģē uz neveiksmēm vai pēc intensīvas dienas "sabrūk" mājās. Svarīgi atcerēties: bērns bieži zina, ko vajadzētu darīt, bet viņam vēl trūkst prasmju, lai to izdarītu patstāvīgi, konsekventi un mierīgi. Tāpēc vecāku uzdevums nav panākt ideālu mierīgumu, bet izveidot vidi, kas palīdz bērnam regulēties, mācīties un piedalīties ģimenes dzīvē.

Grūtības plānot un organizēt ikdienu var veicināt neregulāru ēšanas režīmu un ēdienreižu izlaišanu, impulsivitāte — biežāku našķošanos, spontānu ēdiena izvēli un grūtības regulēt apēstā ēdiena daudzumu savukārt izteikta hiperaktivitāte dažiem bērniem var traucēt mierīgi ieturēt maltīti un uzņemt nepieciešamo ēdiena daudzumu. 

UDHT katram bērnam var izpausties ar atšķirīgu simptomu kombināciju un to izteiktības pakāpi, tādēļ arī ar uzturu saistītās grūtības var būt ļoti dažādas — vienam bērnam var būt tendence uz svara pieaugumu, savukārt citam — nepietiekama uztura uzņemšana un vecumam neatbilstoša svara dinamika. Tādēļ ēšanas paradumi, uztura kvalitāte un augšanas dinamika jāvērtē individuāli, atbilstoši pielāgojot arī uztura rekomendācijas.

Pēdējo gadu pētījumi rāda, ka UDHT atbalstā vislabāk darbojas daudz komponentu pieeja: vecāku izglītošana un uzvedības atbalsts, pozitīvais pastiprinājums, strukturēta vide, organizēšanas prasmju trenēšana, miega un kustību paradumu sakārtošana, kā arī sociālo prasmju praktizēšana ikdienas situācijās.

Mājas vide: mazāk haosa, vairāk skaidrības

Ja vide ir pārskatāma, bērnam mazāk jāpaļaujas uz darba atmiņu, kas UDHT gadījumā bieži ir vājāka. Praktiski tas nozīmē: samazināt liekus stimulus, īpaši vietās, kur bērnam jāmācās, jāēd vai jāgatavojas gulēt. Ne vienmēr vajadzīgs minimālisms, bet vēlams, lai uz galda ir tikai konkrētajam uzdevumam nepieciešamais, rotaļlietām ir noteiktas vietas, bet biežāk lietotās lietas atrodas redzamās un viegli sasniedzamās zonās. Organizācijas un laika plānošanas prasmju atbalsts tiek uzskatīts par būtisku ikdienas funkcionēšanai bērniem ar UDHT.

Ļoti noderīgi ir vizuālie atbalsti: dienas plāns pie sienas, krāsu kodi mācību priekšmetiem, attēlu secība "no rīta", "pēc skolas", "pirms miega", kontrolsaraksts somas kārtošanai vai ģērbšanās soļiem. Vizuālie dienas plāni palīdz bērnam saprast, kas sekos tālāk, un var mazināt problemātisku uzvedību, īpaši pārejas brīžos. Pusaudži atbalsta plāniem var izmantot viedierīces.

Mājās vēlams paredzēt arī "mierīgo vietu" — nevis soda stūri, bet drošu vietu, kur bērns var atslābināties pēc pārmērīgas stimulācijas. Tā var būt neliela zona ar spilvenu, grāmatu, austiņām, smagāku segu vai citu bērnam piemērotu nomierinošu palīglīdzekli. Vecākiem ieteicams vērot, vai bērnam vairāk palīdz klusums, kustība, dziļāks spiediens, ritmiska aktivitāte vai vizuāla vienkāršība. Sensorās vajadzības atšķiras, tāpēc svarīgākais nav viena universāla metode, bet bērna novērošana un pielāgošana.

Dienas režīms: prognozējamība samazina konfliktus

Tāpēc palīdz prognozējams ritms: līdzīgs celšanās, ēšanas, mācību, kustību, brīvā laika un gulētiešanas laiks. Tas nenozīmē, ka dienai jābūt izplānotai līdz pēdējai minūtei, bet bērnam jāzina galvenie pieturas punkti. Pētījumi par ikdienas rutīnām UDHT gadījumā rāda, ka īpaši nozīmīgas ir miega higiēna, fiziskās aktivitātes, ēšanas paradumi un mazkustīgas uzvedības strukturēšana.

Vecākiem ieteicams pārejas paziņot iepriekš: "Pēc 10 minūtēm beidzam spēli", pēc tam "vēl 5 minūtes", un tikai tad "tagad pēdējā darbība". Lielus uzdevumus vajag sadalīt mazos soļos. "Sakārto istabu" var būt par plašu; "ieliec klučus kastē", "noliec grāmatas plauktā", "aiznes krūzi uz virtuvi" ir daudz saprotamāk. Šāda ārēja strukturēšana samazina bērna kognitīvo slodzi un palīdz stiprināt pārliecību par savām spējām.

Ieteicams mācīt pašefektivitāti aktivitāšu veidošanā — izvēlieties kādu ikdienas aktivitāti, strukturējiet un apmāciet bērnu plānot savas aktivitātes:

• Izvirzi mērķi (ko es vēlos darīt),
• Plāno (kā es to izdarīšu),
• Dari to (izpildi plānu),
• Pārbaudi (cik veiksmīgs bija mans
  plāns).

Īpaša uzmanība jāpievērš miegam. Regulārs gulētiešanas laiks, mierīga vakara rutīna un ekrānu ierobežošana pirms miega nav tikai labs paradums, bet tieši ietekmē uzmanību un pašregulāciju nākamajā dienā. Ekrāna laiku labāk strukturēt, nevis tikai aizliegt: iepriekš vienoties par sākumu un beigām, izmantot taimeri un piedāvāt skaidru un interesantu nākamo aktivitāti, piemēram, būvēšanu, pastaigu, zīmēšanu vai kopīgu galda spēli.

Aktivitātes un kustība: regulācijas instruments, nevis tikai balva

Fiziskās aktivitātes bērnam ar UDHT nav tikai enerģijas izlādēšana. Sistemātiski pārskati un metaanalīzes pēdējos gados norāda, ka fiziskās aktivitātes var būt noderīgs nemedikamentozs atbalsts UDHT simptomu mazināšanā un sociālās funkcionēšanas uzlabošanā. Praktiski tas nozīmē, ka kustībai jābūt plānotai dienas daļai, nevis atlīdzībai tikai pēc labas uzvedības. Nav vienas visiem piemērota darba un atpūtas attiecības.

Īsas un iepriekš paredzētas kustību pauzes starp mācību uzdevumiem bieži ir efektīvākas nekā prasība ilgi sēdēt mierīgi. Pirms mājasdarbiem var palīdzēt 10–20 minūšu pastaiga, lēkāšana, riteņbraukšana, šķēršļu josla, dejošana vai bumbas spēle. Vakarā labāk izvēlēties mierīgākas aktivitātes — pastaigu, stiepšanos, mierīgu rotaļu, lai nepārslogotu bērnu pirms miega. Skolas vecuma bērniem un pusaudžiem kopumā ieteicamas vidēji vismaz 60 minūtes fizisko aktivitāšu dienā, pielāgojot slodzi bērna veselībai un iespējām.

Aktivitātes jāizvēlas pēc bērna vecuma, interesēm, veselības, temperamenta un sensorajām vajadzībām. Dažiem bērniem patīk komandu sports, citiem labāk der peldēšana, cīņas māksla, dejošana, skriešana, kāpšana, riteņbraukšana vai individuālas kustību aktivitātes. Ja bērnam ir grūti gaidīt kārtu vai ievērot sarežģītus noteikumus, sākumā labāk izvēlēties individuālas vai pāru aktivitātes un tikai pakāpeniski pāriet uz lielākām grupām.

Socializācija: nevis izvairīties, bet pielāgot

Bērniem ar UDHT nereti ir grūtības sociālajās situācijās: viņi pārtrauc citus, pārāk strauji reaģē, negaida kārtu vai impulsīvi iesaistās konfliktos. Tas var novest pie vienaudžu noraidījuma un zemas pašcieņas. Drīzāk jāizvēlas vide, kur noteikumi ir skaidri, pieaugušais ir atbalstošs un bērns var piedzīvot savas kompetences sajūtu.

Noder regulāras un paredzamas socializēšanās iespējas: pulciņi, sports, galda spēļu vakari, kopīgi pārgājieni, dejošana, peldēšana, nelielas spēļu tikšanās ar vienu vai diviem bērniem. Jātrenē konkrētas prasmes, nevis jādod vispārīgs norādījums "uzvedies labi". Piemēram: "tagad praktizējam gaidīt savu kārtu", "mācāmies zaudēt spēlē", "treniņā mēģinām nepārtraukt treneri", "pirms ņem mantu, pajautā".

Pusaudžiem īpaši svarīga ir piederības sajūta un iespēja būt labam kādā jomā. Tas var būt sports, mūzika, tehnoloģijas, dzīvnieku aprūpe, brīvprātīgais darbs, māksla vai cita praktiska interese. Vecāku atbalsts nozīmē palīdzēt atrast vidi, kur pusaudzis var piedzīvot ne tikai aizrādījumus, bet arī panākumus, attiecības un uzticēšanos.

Materiālu sagatavojis Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) Pasaules psihiskās veselības dienas ietvaros. Digitālā žurnāla speciālizlaidums par bērnu un pusaudžu psihisko veselību pieejams ŠEIT!

Raksta autore Anita Bērziņa, ergoterapeite. Karina Berseņeva, uztura speciāliste.