Bērns smiltīs veido cietoksni, rok bedri vai spēlējas tikai kastes stūrī: Ko patiesībā var atklāt smilšu terapija?

Taču tas nenozīmē, ka bērnam nav, ko pastāstīt. Viņa pārdzīvojumi var izpausties rotaļās, zīmējumos un pat šķietami nejaušās izvēlēs. Viens no veidiem, kā palīdzēt bērnam iepazīt un paust savu iekšējo pasauli, ir smilšu terapija – psihoterapeitiska metode, kurā smiltis, ūdens un miniatūras figūriņas kļūst par īpašu izteiksmes valodu.

Kāpēc bērns smilšu kastē izvēlas vilku, briesmoni vai mazu, vientuļu cilvēciņu? Vai nozīme ir tam, kurā vietā viņš novieto figūriņas, un ko var atklāt tukša vai gluži pretēji – pārpildīta smilšu kaste? Vai vecākiem pašiem vajadzētu mēģināt iztulkot bērna veidoto pasauli? 

Par to, kā darbojas smilšu terapija, ko speciālists var novērot bērna rotaļā un kā vecāki var palīdzēt bērnam labāk izprast savas emocijas, Mammamuntetiem.lv stāsta psiholoģe un smilšu terapijas metodes praktizētāja Nataļja Eida.

Kas īsti ir smilšu terapija, un kāpēc bērniem tā var būt vieglāk izteikt savas emocijas nekā sarunā?

Nataļja: Smilšu terapija ir īpašs psihoterapeitisks veids, kurā cilvēks ar smilšu, ūdens un dažādu miniatūru priekšmetu un simbolu palīdzību var izpaust savas domas, emocijas un iekšējos pārdzīvojumus, arī tos, kas atrodas dziļākā, ne vienmēr apzinātā psihes līmenī. Smilšu kaste kļūst par sava veida psihes spoguli – telpu, kurā bērns var simboliski atspoguļot savu iekšējo pasauli un justies droši. Viņam nav obligāti jāstāsta par savām grūtībām vai jāatrod pareizie vārdi, lai izskaidrotu savas izjūtas. Dažkārt bērnam vēl nav pietiekami attīstīts vārdu krājums un emocionālā pieredze, lai aprakstītu to, ko viņš jūt. 

Citreiz pārdzīvojumi var būt tik spēcīgi un sāpīgi, ka tos ir grūti ietērpt vārdos. Šādos brīžos smiltis, simboli un pati darbošanās kļūst par citu izteiksmes valodu. Bērns var parādīt to, ko vēl nespēj pateikt. Smilšu terapija ne tikai palīdz izpaust iekšējos pārdzīvojumus, bet arī dod iespēju tos ieraudzīt, sajust un pakāpeniski labāk izprast.

Kas notiek bērna prātā un emocijās, kad viņš sāk veidot savu pasauli smiltīs?

Nataļja: Es nevaru viennozīmīgi pateikt, kas tieši notiek bērna prātā un emocijās, kad viņš sāk veidot savu pasauli smiltīs. Katrs bērns šo procesu piedzīvo ļoti individuāli. Vienam bērnam smiltis uzreiz izraisa lielu interesi un vēlmi darboties, citam sākumā ir nepieciešams laiks, lai tās iepazītu. Ir bērni, kuri labprāt darbojas ar smiltīm, bet citi sākumā izvēlas tikai figūriņas, nepieskaroties pašām smiltīm. Tomēr, darbojoties smiltīs, bērnam rodas iespēja caur spēli un simboliem iepazīt savu iekšējo pasauli, labāk izprast sevi un izpaust savas emocijas. Tas ir dabisks un veselīgs veids, kā bērns var paust savu emocionālo pieredzi.

Vai bērns pats apzinās, ko viņš “pasaka” ar savu veidojumu?

Nataļja: Tas lielā mērā ir atkarīgs no bērna vecuma un emocionālās attīstības. Piecgadīgs bērns un piecpadsmitgadīgs pusaudzis savu iekšējo pasauli un pārdzīvojumus uztver un izprot atšķirīgi. Bērns ne vienmēr apzinās, kādu emocionālo vēstījumu pauž ar savu smilšu veidojumu. Dažkārt viņš intuitīvi izvēlas tēlus un veido ainas, kas atspoguļo viņa iekšējos pārdzīvojumus, pat nespējot tos izskaidrot vārdos. Smilšu terapijas vērtība ir arī tajā, ka šis process palīdz bērnam pakāpeniski labāk iepazīt sevi, atpazīt un saprast savas emocijas. Tādējādi tiek attīstīta arī emocionālā inteliģence – spēja izprast ne tikai savas, bet arī citu cilvēku izjūtas. Svarīgi, lai pieaugušais nesteigtos bērna vietā izskaidrot viņa veidoto pasauli, bet dotu iespēju pašam bērnam to iepazīt un atklāt.

Kā terapeits vēro bērna darbošanos – ko tieši jūs skatāties?

Nataļja: Smilšu terapeita darbā ļoti svarīga ir novērošanas prasme. Es vēroju ne tikai to, ko bērns veido smiltīs un kādas figūriņas izvēlas, bet arī to, kā viņš uzvedas kopumā. Pievēršam uzmanību tam, kā bērns ienāk kabinetā, kā veido pirmo kontaktu, vai jūtas droši, kā komunicē, kā izvēlas un ņem figūriņas, kā darbojas ar smiltīm un ko stāsta par savu veidojumu. Nozīme var būt arī viņa kustībām, reakcijām un tam, kā viņš izjūt savas un citu cilvēku robežas. Tomēr svarīgi saprast, ka pirmajā tikšanās reizē terapeits nesteidzas izdarīt dziļus secinājumus. Bērnam ir nepieciešams laiks, lai pierastu pie jaunās vides un cilvēka, kuru viņš vēl nepazīst. Vispirms mēs veidojam drošu kontaktu un uzticēšanos, jo tikai tad bērns var pakāpeniski justies brīvi un atklātāk izpaust savu iekšējo pasauli.

Ko nozīmē tas, kādus tēlus un priekšmetus bērns izvēlas?

Nataļja: Katram simbolam var būt sava nozīme, turklāt tā bieži vien nav viennozīmīga. Simbolu nozīmes var būt saistītas gan ar kolektīviem, arhetipiskiem priekšstatiem, gan ar paša bērna individuālo pieredzi un asociācijām. Tāpēc terapeitam ir svarīgi ne tikai vērot, kādus tēlus un priekšmetus bērns izvēlas, bet arī interesēties, ko šis tēls nozīmē tieši viņam. Kāpēc viņš to izvēlējās? Kas viņam tajā patīk? Kādu lomu šis tēls ieņem viņa izveidotajā pasaulē? Protams, simbolu izvēle un to savstarpējā mijiedarbība var sniegt terapeitam svarīgu informāciju par bērna emocionālo pasauli un iekšējiem pārdzīvojumiem. Tomēr nevienu simbolu nevajadzētu interpretēt atrauti no bērna personības, pieredzes un kopējā smilšu terapijas procesa.

Vai nozīme ir arī tam, kur tieši smilšu kastē bērns kaut ko novieto – centrā, malā, stūrī?

Nataļja: Jā, arī tam var būt nozīme. Smilšu terapijas metodes praktizētāja pievērš uzmanību ne tikai izvēlētajiem tēliem un priekšmetiem, bet arī tam, kur tie tiek novietoti un kā tiek organizēta visa smilšu kastes telpa. Piemēram, bērns var izvēlēties tikai vienu mazu figūriņu un novietot to pašā smilšu kastes stūrī, atstājot pārējo telpu tukšu. Savukārt cits bērns var izvēlēties lielu, spilgtu tēlu un novietot to pašā centrā. Šādas kompozīcijas rada atšķirīgu kopējo iespaidu un var sniegt speciālistam vērtīgu informāciju. Es pievēršu uzmanību centram, malām, stūriem, diagonālēm un tam, kā tēli savstarpēji izvietoti. Arī telpas organizācija ir viens no veidiem, kā labāk izprast bērna iekšējo pasauli un emocionālo pieredzi. Tomēr nevienu izvietojumu nevar interpretēt atrauti no pārējās smilšu ainas. Svarīgs ir viss kopums, bērna individuālā pieredze un kopējais terapijas process.

Ko var liecināt ļoti maza vai gluži pretēji – pārpildīta smilšu pasaule?

Nataļja: Ļoti pārpildīta smilšu pasaule dažkārt var liecināt par lielu iekšējo emocionālo spriedzi, uzkrātām izjūtām, kurām bērnam ir grūti atrast vārdus. Tā var atspoguļot arī iekšēju haosu, konfliktus, grūtības ar robežām vai neskaidrību attiecībās ar sevi un apkārtējiem, tostarp ģimenē. Dažkārt tā var būt arī bērna vēlme kontrolēt un aizpildīt visu pieejamo telpu. Savukārt ļoti maza vai gandrīz tukša smilšu pasaule var rosināt jautājumus par vientulības izjūtu, nedrošību, grūtībām izpaust sevi vai atrast savu vietu apkārtējā pasaulē. Iespējams, bērnam vienkārši nepieciešams vairāk laika, lai iepazītu vidi, izvēlētos figūriņas un sāktu darboties. Tomēr svarīgi atcerēties, ka ne pārpildīta, ne tukša smilšu kaste pati par sevi nenorāda uz konkrētu emocionālu problēmu. Terapeits vērtē visu kopainu – bērna uzvedību, izvēles, stāstu, emocionālās reakcijas un to, kā smilšu pasaules veidošana mainās terapijas procesā.

Vai dzīvnieku izvēle var kaut ko pastāstīt par bērna sajūtām?

Nataļja: Jā, dzīvnieku izvēle var sniegt zināmu informāciju par bērna emocionālo pasauli. Katram dzīvniekam piemīt savas īpašības un simboliskās asociācijas. Piemēram, plēsējs var asociēties ar spēku, agresiju vai vēlmi aizsargāties, mazs dzīvnieks – ar ievainojamību, bailēm vai nepieciešamību paslēpties, savukārt putns var simbolizēt brīvību, vieglumu vai vēlmi aizlidot. Tomēr dzīvnieku simbolika nav viennozīmīga. Ļoti svarīgi ir saprast, ko konkrētais dzīvnieks nozīmē pašam bērnam. Viens bērns var izvēlēties vilku, jo viņš no tā baidās, bet cits – tāpēc, ka vilks viņam asociējas ar spēku un aizsardzību. Tāpēc terapeits pievērš uzmanību gan dzīvnieka simboliskajai nozīmei, gan bērna personīgajām asociācijām, stāstam un kopējam smilšu terapijas procesam.

Ko var nozīmēt agresīvas ainas – cīņas, ieroči, briesmoņi, nāve?

Nataļja: Agresīvas ainas smilšu kastē var atspoguļot bērna iekšējo emocionālo stāvokli un pārdzīvojumus. Iespējams, bērns piedzīvo iekšēju konfliktu, nesaprot līdz galam to, kas ar viņu notiek, vai nespēj vārdos izteikt savas dusmas un citas spēcīgas emocijas. Smilšu pasaule kļūst par veidu, kā šīs izjūtas paust. Dažkārt šādas ainas var būt saistītas arī ar bērna pieredzi – piemēram, redzētām vardarbīgām situācijām vai vidi, kurā ir daudz spriedzes un konfliktu. Svarīgi atcerēties, ka agresijai ir arī aizsargājoša funkcija. Tā ne vienmēr ir kaut kas negatīvs – dusmas var palīdzēt cilvēkam aizstāvēt savas robežas un pasargāt sevi. 

Savukārt nāves tēma var būt saistīta ar zaudējuma pārdzīvojumu, bailēm, pārmaiņām vai bērna pārdomām par dzīvi un nāvi. Lai to saprastu, ir svarīgi noskaidrot, ko konkrētie tēli un notikumi nozīmē pašam bērnam.Tāpēc nevajadzētu steigties ar interpretācijām. Svarīgi ir izprast bērna personīgo pieredzi, viņa stāstu un emocionālo stāvokli, vērtējot visu smilšu terapijas procesu kopumā.

Vai svarīgāks ir konkrētais objekts vai stāsts, ko bērns par to izveido?

Nataļja: Tas ir līdzīgi jautājumam par to, kas bija pirmais – ola vai vista. Nav viennozīmīgas atbildes, jo nozīme ir gan izvēlētajam objektam, gan stāstam, ko bērns par to veido. Tomēr vissvarīgākais ir pats process un attiecības, kas veidojas starp speciālistu un klientu – gan bērnu, gan pieaugušo. Tieši drošā un uzticamā kontaktā cilvēkam rodas iespēja brīvi izpaust sevi, atklāt savu iekšējo pasauli un pakāpeniski labāk izprast savus pārdzīvojumus.

Ko terapeitam pasaka pats process – piemēram, tas…

Nataļja: Pats process ir ļoti nozīmīgs, jo tas sniedz speciālistam daudz informācijas par bērna emocionālo pasauli. Vērojot, kā bērns darbojas, mēs varam pamanīt ne tikai iespējamās grūtības un iekšējos konfliktus, bet arī viņa resursus, stiprās puses un spējas tikt galā ar dažādām situācijām. Dažkārt šajā procesā kļūst redzamas arī bērna vajadzības, kuras vecāki ikdienā ne vienmēr pamana vai apzinās. Tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību ne tikai tam, kas tiek izveidots smiltīs, bet arī tam, kā bērns šo pasauli veido.

Vai vecāki drīkst paši mēģināt interpretēt bērna veidoto smilšu pasauli?

Nataļja: Protams, vecākiem var rasties savas asociācijas un interpretācijas, vērojot bērna veidoto smilšu pasauli. Tomēr ir svarīgi nesteigties ar secinājumiem un neuzspiest bērnam savu redzējumu. Ja bērns vēlas parādīt vecākiem savu smilšu ainu, speciālists parasti vispirms izskaidro, kā to vislabāk darīt. Vecākiem ieteicams nesteigties ar komentāriem un ļaut bērnam pašam pastāstīt par savu veidojumu, ja viņš to vēlas. Personīgā interpretācija var būt kļūdaina, jo dažkārt mēs bērna veidotajā pasaulē neapzināti projicējam savu pieredzi un pārdzīvojumus. Ja vecākiem rodas jautājumi vai konkrētas asociācijas, labāk tās pārrunāt ar speciālistu individuālā konsultācijā, bez bērna klātbūtnes.

Kādas ir izplatītākās kļūdas, ko pieaugušie pieļauj, mēģinot “iztulkot” bērna zīmējumus vai spēles?

Nataļja: Bez atbilstošām zināšanām un profesionālas sagatavotības vecākiem var būt grūti korekti interpretēt bērna zīmējumus vai spēli. Viena no biežākajām kļūdām ir savu pieņēmumu un interpretāciju uzspiešana bērnam, neiedziļinoties tajā, ko viņš pats vēlas paust. Daudz vērtīgāk ir vienkārši un ar patiesu interesi pajautāt bērnam: “Ko tu esi uzzīmējis?”, “Kas šeit notiek?”, “Ko tas tev nozīmē?”. Svarīgi ir klausīties bērna atbildēs, nevis piedāvāt viņam gatavus skaidrojumus. Jāatceras arī, ka smilšu terapijā bērna veidotā smilšu pasaule ir viņa personīgā telpa, un vecāki ne vienmēr tiek aicināti to aplūkot. Bērnam ir svarīgi saglabāt drošības un privātuma sajūtu.

Kādas pazīmes bērna uzvedībā var liecināt, ka viņam būtu vērts izmēģināt smilšu terapiju?

Nataļja: Manuprāt, smilšu terapija ir ļoti saudzīga un bērnam droša metode, tāpēc to var ieteikt izmēģināt arī tad, ja bērnam nav izteiktu grūtību. Tā var palīdzēt labāk iepazīt sevi, izprast savas emocijas un attīstīt emocionālo līdzsvaru. Šī metode var būt noderīga ļoti dažādu grūtību gadījumā – ja bērns bieži izjūt trauksmi, piedzīvo spēcīgas emocijas, saskaras ar uzvedības grūtībām, grūtībām attiecībās ar vienaudžiem, adaptācijas problēmām vai psihosomatiskām grūtībām. Smilšu terapiju var izmantot arī kā papildinošu atbalstu līdztekus citai nepieciešamajai palīdzībai. Ja bērnam ir veselības vai uzvedības grūtības, svarīgi tās izvērtēt kopā ar atbilstošiem speciālistiem.

Ar kādām grūtībām bērni visbiežāk nonāk pie smilšu terapijas metodes praktizētāja?

Nataļja: Ir grūti izdalīt vienu konkrētu grūtību kategoriju, jo bērni pie speciālista nonāk ar ļoti dažādiem jautājumiem. Dažkārt tās ir uzvedības grūtības vai izteikta emocionalitāte, citreiz – gluži pretēji, bērns ir noslēgts un savas emocijas patur sevī. Bērni var nākt arī sarežģītu dzīves pārmaiņu un ģimenes situāciju laikā, piemēram, vecāku šķiršanās gadījumā, kad smilšu terapija var kļūt par atbalstu savu emociju izpausmei un pārdzīvojumu pārstrādei. Šī metode piedāvā plašas iespējas darbam ar bērna iekšējo pasauli, tomēr tā nav piemērota pilnīgi visiem. Katrs bērns ir individuāls, un ir svarīgi ņemt vērā viņa vajadzības, raksturu un gatavību šādam darba veidam.

Cik ilgā laikā parasti var pamanīt izmaiņas?

Nataļja: Tas ir ļoti individuāli un lielā mērā atkarīgs no tā, kā veidojas bērna un speciālista savstarpējais kontakts, kā arī no grūtībām, ar kurām bērns saskaras. Pēc kāda laika ir svarīgi organizēt atsevišķu tikšanos ar vecākiem, kurā speciālists dalās savos novērojumos, uzklausa vecākus un kopīgi ar viņiem pārrunā, kā vislabāk palīdzēt bērnam. Jo darbs ar bērna grūtībām bieži vien ir arī darbs ar visu ģimeni. Dažkārt vecākiem ir nepieciešams mainīt savu pieeju vai attieksmi, lai palīdzētu bērnam pārvarēt grūtības. Pirmās pozitīvās izmaiņas var parādīties salīdzinoši ātri, taču tas vēl nenozīmē, ka rezultāts ir nostiprinājies. Tāpēc ir svarīgi nepārtraukt terapiju uzreiz pēc pirmā uzlabojuma, bet turpināt darbu, lai pārmaiņas kļūtu noturīgas.

Ko vecāks var darīt, lai mājās bērnam būtu vieglāk runāt par savām emocijām – pat ja viņš to nedara tieši?

Nataļja: Pirmkārt, vecākiem pašiem ir jāmācās atpazīt un nosaukt savas emocijas, rādot bērnam piemēru. Bērns vēl ne vienmēr prot saprast, ko viņš jūt, un ietērpt to vārdos, tāpēc vecāki var palīdzēt viņam šajā procesā. Piemēram, ja bērns raud, var teikt: “Es redzu, ka tu esi noskumis. Vai vēlies man pastāstīt, kas noticis?” Ja bērns ir ļoti satraukts, var palīdzēt viņam atpazīt šo stāvokli: “Es redzu, ka tev šobrīd ir ļoti daudz enerģijas.” Svarīgi ir ne tikai ļaut bērnam paust emocijas, bet arī pakāpeniski mācīt, kā tās izpaust, nepārkāpjot citu cilvēku robežas.

Vēl viens ļoti vērtīgs veids, kā stiprināt saikni ar bērnu, ir individuāli pavadīts laiks kopā ar viņu. Pat pusstunda vai stunda nedēļā, kas veltīta tikai konkrētajam bērnam, bez telefona un citiem traucēkļiem, var palīdzēt viņam sajust, ka viņš ir svarīgs, sadzirdēts un pieņemts. Tieši drošās un uzticamās attiecībās bērnam pakāpeniski rodas drosme runāt par savām izjūtām – arī tad, ja sākumā viņš to dara nevis vārdos, bet ar uzvedību, spēli vai citām izpausmēm.