Viņš bija ģimenes centrs. Viņa — tā, kura tiek galā pati. Kā atšķirīga mīlestība pret bērniem ietekmē viņu dzīvi

Viens bērns ir ģimenes luteklītis — aprūpēts, saudzēts un apčubināts. Otrs ir tas, kurš vienmēr tiek galā pats. Un ar laiku tieši viņa patstāvība kļūst par iemeslu, kāpēc par viņu aizmirst parūpēties. Tieši meita bieži kļūst par šādu bērnu. Viņa ir pieradusi būt stipra. 

Bet viņa arī gribēja, lai kāds viņu samīļo. Varbūt arī viņa gribēja kaut ko skaistu, nevis tikai to, kas palicis pāri vai ko ģimene var atļauties. Varbūt viņa arī gribēja dzirdēt: “Atpūties, es atnesīšu ēdienu!” Taču viņa agri iemācījās neprasīt. Jo bija taču stiprā meitene. Saprātīgā. Patstāvīgā. Tā, kura saprot, ka nauda kokos neaug, kura zina, ka vecākiem ir daudz pienākumu un kura negrib radīt papildu problēmas.

Tikmēr brālis ir ģimenes centrā. Par viņu rūpējas, viņš ir svarīgs. Ja viņš vēlas jaunas drēbes, tās tiek nopirktas, kaut arī naudas tikko nebija, kad viņa sev lūdza kaut ko. Ja viņam vajag naudu, to iedod. Meita skatās uz to un nesaprot: ko viņa dara nepareizi? Varbūt visskumjākais ir tas, ka viņa pati nemaz nezina, kad iemācījusies negaidīt palīdzību. Varbūt tas notika brīdī, kad mamma nopirka brālim jaunu jaku, jo viņš to ļoti gribēja, bet viņai pateica, ka vecā vēl ir pietiekami laba.

Varbūt tad, kad brālis saņēma kabatas naudu, bet viņa dzirdēja, ka pašai jāiemācās taupīt. Varbūt tad, kad viņa atnāca mājās ar labām sekmēm un neviens īpaši nepajautāja, kā viņai gājis, jo ģimenē bija svarīgākas problēmas, kas saistījās ar brāli.

Tik daudz to “varbūt”…

Kad mamma klausās, bet saruna atkal ir par brāli

Arī meita nāk pie mammas, lai pastāstītu par savu dzīvi. Par labām sekmēm, sasniegumiem mācībās vai darbā, veiksmīgi paveiktu uzdevumu vai kādu ieceri, kas beidzot izdevusies. Viņa vēlas dalīties priekā, sajust mammas interesi, siltumu, mīlestību un dzirdēt kaut ko tik vienkāršu kā: “Malacis, man ir prieks par tevi!” Viņai šķiet, ka šoreiz mamma patiešām klausās. Mamma pamāj ar galvu, uzdod kādu jautājumu, un meita turpina stāstīt. Taču pēc brīža saruna nemanāmi maina virzienu. “Starp citu, brālim vajadzētu nopirkt jaunus apavus. Vecie jau galīgi nolietojušies. Piedod, tev nopirksim zābakus vēlāk.” Vai arī: “Šodien viņš nav labā omā. Tu, lūdzu, runā klusāk, netrokšņo, lai viņu nesadusmotu.” Un meita apklust. Viņas stāsts paliek nepabeigts. Viņas prieks, kas vēl pirms brīža šķita tik svarīgs, kaut kur pazūd starp brāļa apaviem, garastāvokli un vajadzībām.

Neviens viņai tieši nepasaka, ka viņas sasniegumi nav svarīgi. Neviens nesaka, ka brālis ir vērtīgāks. Taču meita atkal un atkal saņem vienu un to pašu vēstījumu: par brāli ir jādomā, viņa vajadzības jāņem vērā, viņa garastāvoklim jāpielāgojas. Bet ar tevi viss kārtībā. 

Ar laiku viņa sāk stāstīt mazāk. Ne tāpēc, ka viņas dzīvē vairs nenotiktu nekas interesants, bet tāpēc, ka viņa vairs nav pārliecināta, vai kādam tas patiešām interesē. Viņa iemācās paturēt savus priekus pie sevis, pati sevi paslavēt un pati sev pateikt, ka ir paveikusi labu darbu.

Varbūt mamma pat nenojauš, cik ļoti šie šķietami sīkumi sāpina meitu. Mammai šķiet, ka viņa vienkārši stāsta par ikdienas rūpēm, ka brālim patiešām vajag jaunus apavus vai ka viņš šodien ir sliktā omā. Taču meitai šie brīži parāda, ģimenes uzmanības centrā tik un tā nonāk brālis.

Meita nevēlas sacensties ar brāli par mammas uzmanību. Viņa vienkārši vēlas zināt, ka arī viņai ir vieta mammas domās — ne tikai tad, kad vajadzīga palīdzība, bet arī tad, kad viņai ir, ar ko dalīties. Jo bērnam ir svarīgi ne tikai tas, ko vecāki viņam nopērk vai cik daudz naudas viņam iedod. Tikpat svarīgi ir tas, vai vecāki viņu patiešām ierauga, samīļo.

Paaugoties meitene sāk vairāk laika pavadīt ārpus mājām. Viņa meklē draugus, vietu, kur justies pieņemtai, un cilvēkus, kuri viņa arī eksistē, nevis tikai brālis. Meitene sāk kavēt mājās, pasliktinās sekmes, parādās uzvedības problēmas un iespējams, kādā brīdī viņa patiešām aiziet neceļos. Taču tā vietā meita dzird pārmetumus. “Vai tev nepietiek ar mūsu problēmām? Brālim jau tā ir grūti! Tu nevari vienreiz būt normāls bērns?”

Un tad meita atgriežas pie savas ierastās dzīves, atkal tiek galā ar savām grūtībām un vairs nesagādā ģimenei nekādas problēmas. Viņa atkal ir tā, uz kuru var paļauties, kura neprasa pārāk daudz un kurai it kā nekas nav vajadzīgs. Un ģimene atkal var pievērsties dēlam, jo meita taču pati tiek galā.Brāļa grūtības ir atzītas par nopietnām un pelnījušām uzmanību, savukārt meitas grūtības tiek uztvertas kā traucēklis. Brālim ir atļauts būt vājam, apjukušam, dusmīgam un atkarīgam no citu palīdzības. Meitai ir jābūt saprātīgai, iejūtīgai un saprotošai. 

Bērna grūtības nepazūd tikai tāpēc, ka ģimenei nav laika vai spēka tās risināt. Bērns, kurš vislabāk prot tikt galā pats, reizēm saņem vismazāk palīdzības.

Brālis, kuram nekad nebija jāiemācās

Zēns aug kā siltumnīcā, kurā viņam viss tiek sagādāts un kur viņš reti saskaras ar reālās dzīves prasībām un grūtībām. Viņam nav jāiemācās pašam risināt problēmas, uzņemties atbildību vai rēķināties ar savas rīcības sekām.

Arī attiecības ar māsu neveidojas tuvas, jo bērni aug it kā paralēlās pasaulēs. Māsai nemitīgi jāpielāgojas brālim — viņu nedrīkst kaitināt, traucēt vai sadusmot, jāņem vērā viņa garastāvoklis un vajadzības. Tikmēr brālis pamazām pierod pie tā, ka māsa ir kaut kur blakus, taču pats viņu īsti nepamana. Viņš neinteresējas par māsas izjūtām, vajadzībām un pārdzīvojumiem, jo ģimenē vienmēr galvenā uzmanība tiek pievērsta viņam. Dēls izaug, bet mamma joprojām saka, ka viņam ir grūti, viņš pārdzīvo un nevar atrast darbu. Kāpēc gan meklēt darbu, ja iztiku var nodrošināt ģimene? Kāpēc mainīt ieradumus, ja ģimene uztur tādu dzīvesveidu, kas viņu apmierina?

Un tad pienāk brīdis, kad mamma vairs nevar palīdzēt tik daudz kā agrāk. Viņa noveco, nogurst, un arī viņai pašai sāk būt nepieciešams atbalsts. Taču dēls joprojām ir pieradis saņemt, nevis dot. Un tad ģimenes acis pievēršas meitai.

Meita kļūst vajadzīga, kad jāmaksā rēķini

Viņa ir tā, kura strādā. Kura saprot, ka par elektrību, ūdeni, īri un pārtiku ir jāmaksā. Kad brālim atkal trūkst naudas, kad viņam jāsamaksā rēķini vai draud citas nepatikšanas, pēkšņi atceras par māsu. Viņai taču ir ienākumi. Vai tad grūti palīdzēt?

Sākumā viņa palīdz. Varbūt tāpēc, ka žēl mammas, kura uztraucas. Varbūt tāpēc, ka negrib mocīties ar sirdsapziņas pārmetumiem par to, ka viņai ir iespēja palīdzēt, bet viņa to nedara. Viņa samaksā vienu rēķinu. Tad vēl vienu. Pārskaita naudu, nopērk pārtiku, palīdz segt kārtējos izdevumus. Un katru reizi sev saka, ka tas ir tikai uz laiku.

Taču pagaidu risinājums kļūst par ieradumu. Brālis joprojām nedara it neko, lai mainītu savu situāciju, jo viņu jaut tā viss apmierina. Vecāki turpina viņu aizstāvēt, jo viņš taču ir viņu bērns. Bet meitas dzīvē šī palīdzība kļūst par vēl vienu pienākumu, kuru neviens nav viņai oficiāli uzlicis, tomēr visi klusībā sagaida. Viņa strādā, lai nodrošinātu savu dzīvi, bet daļa viņas nopelnītās naudas aiziet brāļa uzturēšanai. Viņa plāno savus izdevumus, taču nevar vienmēr paredzēt neplānotos tēriņus, kas saistīti ar citu pieaugušu cilvēku. Viņa grib rūpēties par vecākiem, bet pamazām kļūst par cilvēku, kurš rūpējas arī par brāli, kurš pats varētu strādāt, pelnīt un uzņemties atbildību. Un vissāpīgākais ir tas, ka viņa nejūtas brīva atteikties. Kā gan var atteikt mammai, kura lūdz palīdzību? Kā var noskatīties, ka vecākiem ir grūti? Kā var ļaut brālim nonākt nepatikšanās, ja ir iespēja viņu izglābt?

Sāp tas, ka tieši meita ir tā, kura brauc pie mammas, kad viņai nepieciešama palīdzība, ved pārtiku un zāles, organizē vizītes pie ārsta un rūpējas par viņas ikdienas vajadzībām. Taču mammas acis iemirdzas un sejā parādās prieks tieši tad, kad piezvana dēls. Meita jūtas tā, it kā mamma būtu ļoti tālu no viņas emocionāli, lai gan fiziski viņa tajā brīdī atrodas pavisam tuvu. Tā visi paliek savās lomās. Mamma glābj dēlu. Dēls gaida palīdzību. Meita nodrošina, lai ģimenes ikdiena nesabruktu. Un neviens īsti neizkļūst no šī apburtā loka.

Pieaugusi sieviete, kura vecāku mājās atkal kļūst par mazu meiteni

Savukārt meita maksā par šo ģimenes līdzsvaru ne tikai ar savu naudu, bet arī ar emocionālo labsajūtu. Jo katru reizi, kad viņa atgriežas vecāku mājās, notiek kaut kas savāds. Ārpus šīm mājām viņa ir pieaugusi sieviete, kurai ir laba izglītība, atbildīgs amats, profesionāli sasniegumi un pašas nopelnīta nauda. Taču, tiklīdz viņa pārkāpj vecāku mājas slieksni, šķiet, ka viss šis dzīves laikā paveiktais uz brīdi pazūd. Viņa atkal kļūst par to meiteni, kurai jāsaprot, ka brālim ir grūti. To, kurai jābūt klusākai, jo viņš nav labā omā. To, kurai jāpalīdz, jo mamma uztraucas. To, kura nedrīkst pārāk daudz prasīt, jo ģimenē jau tā ir pietiekami daudz problēmu. Viņas izglītība, amats, sasniegumi un neatkarība pēkšņi vairs neko nenozīmē un nevienam neinteresē. Vecāku acīs viņa atkal ir tā pati meita, kura spēj tikt galā pati un kurai nav nekādu problēmu.

Tāpēc dažkārt pieaugušai meitai ir tik grūti doties pie vecākiem, lai gan viņa viņus mīl. Viņa ne vienmēr baidās no strīdiem vai pārmetumiem. Dažreiz viņa vienkārši nevēlas atkal sajusties maza, mazsvarīga un atbildīga par visu, ko pati nav radījusi. Arī viņa ir pelnījusi, lai vecāku mājas būtu vieta, kur viņa drīkst atgriezties un vienkārši būt meita. Nevis vieta, kur visi viņas sasniegumi tiek aizmirsti, tiklīdz atkal nepieciešams kādu glābt.

Kādreiz viņa tomēr uzdrošinās pajautāt vecākiem: „Kāpēc brāļa vajadzības vienmēr ir svarīgākas par manējām? Kāpēc man jāuzņemas atbildība par cilvēku, kurš ir fiziski vesels un spēj pats sevi uzturēt? Kāpēc jūs man zvanāt tikai tad, kad jums vajadzīga nauda vai cita palīdzība?” Taču vecākiem bieži vien nav, ko atbildēt. Vai arī viņi apgalvo, ka meita visu ir pārpratusi un pārāk saasināti uztver notiekošo, jo viņi taču viņu mīl. Viņi nesaprot, kāpēc meita jūtas sāpināta, un nespēj ieraudzīt pretrunu starp saviem vārdiem un rīcību. Dažreiz visgrūtākā mīlestības forma ir pateikt: “Es tevi mīlu, bet šo tev būs jāatrisina pašam.”

Vai drīkst pateikt: “Es vairs nevaru”?

Pieaugušai meitai nav pienākuma pierādīt savu mīlestību, maksājot par citu cilvēku dzīvi. Viņa drīkst palīdzēt vecākiem atbilstoši savām iespējām. Viņa drīkst apciemot viņus, rūpēties par viņu labsajūtu, palīdzēt ar ikdienas jautājumiem un būt līdzās, kad tas patiešām nepieciešams. Taču viņa drīkst arī noteikt robežas. Piemēram, pateikt, ka turpmāk varēs palīdzēt tikai ar konkrētiem izdevumiem vai noteiktā apmērā. Viņa var atteikties segt brāļa personīgos tēriņus un skaidri pateikt, ka viņa ienākumi un izdevumi ir viņa paša atbildība.

Šādas sarunas var būt nepatīkamas. Vecāki var apvainoties, pārprast viņas nostāju vai atgādināt, ka ģimenei jāpalīdz citam citam. Varbūt viņi teiks, ka meitai taču klājas labāk, tāpēc viņai ir jāpalīdz. Taču tas, ka cilvēks ir spējīgs, nenozīmē, ka viņam ir bezgalīgi resursi. Un tas, ka viņš prot tikt galā ar grūtībām, nenozīmē, ka viņa pienākums ir risināt arī citu pieaugušo problēmas. Robežas nav sods brālim un nav atteikšanās no vecākiem.

Jo mīlestība nav jānopelna ar noderīgumu. Un patstāvība nedrīkst kļūt par iemeslu, kāpēc cilvēkam nekad netiek pajautāts: “Bet kā ir tev? Vai tev pašai viss ir labi?”