Kā izaudzināt sociāli bezpalīdzīgu bērnu? Ar telefonu rokās!

Šīs ainas kļuvušas tik ierastas, ka bieži tās vairs nepārsteidz. No malas šķiet – vecāki vienkārši palīdz. Patiesībā viņi dara to aiz mīlestības, steigas un vēlmes atvieglot ikdienu. Tomēr šajās situācijās pazūd kas daudz svarīgāks par piecām ietaupītām minūtēm – bērnam gandrīz nekas nav jādara pašam. Viņam nav jādomā, kā sajust, ka ir auksti un jāuzvelk jaka. Nav jāatpazīst izsalkums. Nav jāmeklē savi cimdi vai jāsaprot, ko darīt, ja kaut kas neizdodas. Pieaugušais visu paredz, visu izdara un vēl pa vidu iedod ekrānu, lai process noritētu bez protestiem.

Tomēr pirmie seši dzīves gadi ir viens no intensīvākajiem cilvēka attīstības posmiem. Psihologs Ļevs Vigotskis uzsvēra, ka bērns mācās aktīvā mijiedarbībā ar apkārtējo vidi, savukārt Marija Montesori bērna attīstības pamatu saskatīja praktiskā darbībā – iespējā pašam taustīt, mēģināt, kļūdīties un atkārtot. 

Tieši tāpēc ikdienas situācijas nav mazsvarīgas. Brauciens automašīnā māca vērot pasauli. Veikals māca salīdzināt un izvēlēties. Ēdienreize māca atpazīt izsalkumu un sāta sajūtu. Ģērbšanās māca darbību secību, plānošanu un atbildību. Ja šajos brīžos bērna uzmanība pastāvīgi ir telefonā, viņš fiziski ir klāt, bet psiholoģiski – nē.

Telefons atrisina pieaugušā problēmu, nevis bērna attīstību

Lielākā daļa vecāku telefonu nedod aiz vienaldzības. Viņi ir noguruši, steidzas uz darbu un vēlas izvairīties no konflikta. 

Bērns negrib ēst. Pieaugušais ieslēdz multfilmu. Bērns skatās ekrānā, bet karote pēc karotes nonāk mutē. Ja viņš sāk protestēt, pietiek pateikt: “Ja neēdīsi, telefonu noņemšu.” No malas šķiet, ka viss ir atrisināts. Taču bērns šajā brīdī neiemācās vienu no svarīgākajām pašaprūpes prasmēm – saprast savu ķermeni. Bērnam jāprot atpazīt izsalkumu un sāta sajūtu, atšķirt garšas, smaržas un tekstūras, koordinēt kustības un saprast, kas viņam garšo un kas negaršo. Ja visa uzmanība ir vērsta uz ekrānu, šie procesi nenotiek pilnvērtīgi.

Tieši tāpēc vēlāk rodas šķietami absurda situācija.

– Vai tev garšo kartupeļi?

– Nezinu.

Tas nav spīts. Ja bērns nav skatījies šķīvī un nav pievērsis uzmanību ēdienam, viņš patiešām var nezināt vai viņam garšo kartupeļi un ko viņš ēda pusdienās, jo viņš neskatījās šķīvī.

Vēl viens jautājums, ko vecāki sev uzdod reti, ir pavisam vienkāršs – kas notiks, ja bērns pulksten divpadsmitos nepaēdīs? Kāpēc viņam ir jāēd tad, kad pieaugušais pasaka, nevis tad, kad bērns pats ir izsalcis? Ja mājās ir produkti, bērns ir vesels, viņš agrāk vai vēlāk sajutīs īstu izsalkumu. Tad viņs pats pateiks, ka ir izsalcis, būs jādomā – ko es gribu ēst? Kā to dabūt? Vai varu pats uztaisīt sviestmaizi? Vai jāpalūdz palīdzība? Tieši šādi bērns mācās saprast savu ķermeni un uzņemties atbildību par savām izvēlēm. Paradoksāli, bet, ja bērns patiešām ir izsalcis, planšete ēšanai parasti nav nepieciešama.

Bērns mācās no sekām, nevis no pamācībām

Līdzīgi notiek ģērbšanās laikā. Daudzi vecāki atzīst, ka šis ir viens no nogurdinošākajiem dienas brīžiem. Bērns skrien prom, protestē, novelk zeķes. Iedod planšeti – un pēkšņi viss notiek ātri. Taču bērns kļūst par pasīvu skatītāju. Viņš neiemācās, ka vispirms velk zeķes, tad bikses, pēc tam džemperi un tikai beigās jaku. Viņš nepamana, kā darbojas rāvējslēdzējs vai kur ir apģērba priekšpuse. Vēl svarīgāk – viņš nepiedzīvo dabiskās sekas. 

Ja bērns pats uzvelk jaku, viņš saprot, ka bez cimdiem salst rokas, bez cepures salst galva un aukstā laikā ārā nevar ilgi uzturēties. Protams, pieaugušā uzdevums nav ļaut bērnam nosalt, bet palīdzēt viņam sajust saikni starp savu izvēli un rezultātu.

Tas pats notiek ar mantām. Ja mamma katru vakaru saliek sporta somu, atrod pazudušo cepuri un atgādina par katru nepieciešamo lietu, bērnam neveidojas atbildības izjūta. Ja viņš aizmirst sporta tērpu, sekas piedzīvo mamma – viņa ved mantas uz skolu. Ja viņš nepamana veikalā, kur atrodas iecienītie sieriņi, tas nav pārsteigums – iepirkšanās laikā viņš skatījās telefonā. Ja viņš nekad nav meklējis maizi ledusskapī, viņš gaidīs, ka kāds to iedos.

Šādās situācijās bērns ne tikai neapgūst konkrētu prasmi. Viņam neveidojas pats svarīgākais – iekšējais rīcības plāns. Viņš neiedomājas sev pajautāt: “Ko man tagad darīt?”

“Ja es neģērbjos, es dabūju planšeti.”

Bērni ļoti ātri pamana likumsakarības. Ja katru reizi, kad sākas nepatīkamais ģērbšanās process, rokās nonāk planšete, bērna loģika kļūst pavisam vienkārša: “Ja es neģērbjos, es dabūju planšeti. Tad kāpēc man mācīties ģērbties pašam?” Viņš neanalizē audzināšanas metodes. Viņš vienkārši pamana, kas darbojas. Tieši tāpēc ekrāns kļūst par atlīdzību par neiesaistīšanos. Trīs gados tas ir normāli. Septiņos – vairs ne. Trīsgadnieks, kurš vēl neprot aizpogāt virsjaku, nevienu nepārsteidz.

Taču līdz skolas sākumam situācija mainās. Sešus un septiņus gadus veci bērni jau ir simtiem reižu trenējušies ģērbties. Viņiem tas notiek automātiski. Un tad klasē parādās viens bērns, kurš vēl meklē, kur ir piedurkne. Tikmēr pārējie jau stāv pie durvīm. Šeit sākas sociālā spriedze.

Psihologs Ēriks Ēriksons rakstīja, ka šajā vecumā bērnam īpaši svarīgi kļūst piedzīvot kompetences sajūtu – pārliecību: “Es protu.” Ja bērns regulāri piedzīvo, ka vienmēr ir pēdējais, vienmēr gaida palīdzību un vienmēr kavē grupu, viņš sāk uztvert sevi kā mazāk spējīgu. Dusmas šādās situācijās bieži nav spītība. Tās ir stresa reakcija. Turklāt skolā pēkšņi pazūd vēl viens ierastais balsts – telefons. Digitālajā spēlē var sākt no jauna desmit reizes, līdz izdodas. Dzīvē tā nenotiek. Tagad ir jāatbild skolotājai, jāatrod penālis un jāvelk jaka. 

Vecāki ved bērnus uz futbolu, basketbolu vai peldēšanu, lai viņi būtu aktīvi. Taču bieži līdz pašai nodarbībai viss tiek izdarīts bērna vietā. Patiesībā sportiskā attīstība sākas daudz agrāk. Bērnam ir svarīgi ienākt sporta centrā, atrast ģērbtuvi, sasveicināties ar treneri, atvērt somu, atrast drēbes, pārģērbties un tikai tad doties uz zāli. Spēlē pietiek nospiest dažas pogas un nopirkt gatavu tēlu ar jaunu “skin”. Tieši tāpēc šīs piecas minūtes ģērbtuvē dažkārt māca vairāk par pašu treniņu. 

Lielākā daļa vecāku to dara aiz mīlestības. Taču dažkārt veidojas vēl viena dinamika. Ne tikai bērns pierod, ka par viņu parūpēsies. Arī pieaugušais pierod pie sajūtas: “Bez manis viņš nevar.” Taču sporta centra ģērbtuvē bērnam visvairāk nav vajadzīga mamma, kas velk viņam jaku. Viņam visvairāk ir vajadzīga multene, kuru viņš negrib pārtraukt skatīties. Pieaugušais kļūst par cilvēku, kurš nodrošina iespēju turpināt skatīties ekrānu. Ļoti spilgti to parāda kāds dzīvesstāsts.

Kāda sieviete visu mūžu dzīvoja kopā ar mammu. Mamma bija profesionāla šuvēja – viņa šuva meitai drēbes, gatavoja ēst, pirka nepieciešamās lietas, maksāja komunālos rēķinus un kārtoja visus sadzīves jautājumus. Kad mamma nomira, meitai bija četrdesmit gadi. Pirmo reizi dzīvē visas ikdienas rūpes palika viņas pašas ziņā. Taču izrādījās, ka viņai nav ne tikai prasmju, bet arī sava iekšējā rīcības plāna. Viņa nezināja, kur samaksāt rēķinus, kur iegādāties nepieciešamās lietas un kā organizēt savu sadzīvi. Pamazām krājās parādi, un galu galā viņa zaudēja dzīvokli. 

Tas ir galējs piemērs, taču tas ļoti spilgti parāda vienu patiesību – patstāvība neveidojas automātiski līdz ar vecumu.

Izglītība nav atkarīga no skolas reitinga

Gandrīz visi vecāki vēlas, lai viņu bērns būtu gudrs un veiksmīgs. Tāpēc tiek pētīti skolu reitingi un izvēlētas labākās programmas. Taču izglītots cilvēks neveidojas tikai skolā. Viņš veidojas no ikdienas. Ja bērns piedalās sarunās, vēro, kā top ēdiens, uzdod jautājumus un iesaistās ģimenes dzīvē, viņš mācās nepārtraukti. Savukārt var būt arī cita situācija. Bērns mācās prestižā skolā, bet lielāko daļu laika pavada pie ekrāna. Sarunas ir par datorspēlēm. Viņš neprot saģērbties, sakārtot somu, aizmirst mājasdarbus un nevar pastāstīt par ģimenes ceļojumu, jo brauciena laikā skatījās multfilmas. Tad rodas jautājums – kāda nozīme ir skolas reitingam, ja bērnam nav izveidojusies interese par pasauli?

Protams, sākumā nebūs viegli. Bērns daudz labprātāk izvēlēsies turpināt skatīties multeni, nevis pats vilkt jaku. Būs protesti, dusmas un frāzes: “Es negribu!” Taču tas nenozīmē, ka viņš to nespēj. Tas nozīmē tikai to, ka viņš līdz šim nav trenējis šo prasmi.

Bērns nepamodīsies desmit gadu vecumā un pēkšņi nepratīs perfekti saģērbties tikai tāpēc, ka ir paaudzies. Patstāvība neveidojas no dzimšanas dienu skaita. Tā veidojas no simtiem mazu mēģinājumu. Pirmās reizes būs lēnas. Piedurkne būs otrādi, rāvējslēdzējs iesprūdīs, cimdi pazudīs. Tieši šajos brīžos bērna smadzenes veido savu rīcības algoritmu. Jo tieši spēja pamanīt, domāt, rīkoties un piedzīvot savas izvēles sekas kļūst par pamatu cilvēkam, kurš spēj orientēties dzīvē arī tad, kad blakus vairs nav pieaugušā ar gatavu risinājumu.