Tu pasaki priekšā, bet būtībā iegāz pats savu bērnu

Bērni ar finanšu pasauli sastopas arvien agrāk – kabatas nauda, pirmie pirkumi un digitālie maksājumi kļūst par ikdienas pieredzi laikā, kad prasmes pieņemt pārdomātus lēmumus vēl tikai veidojas. Tāpēc līdzās zināšanām par naudas krāšanu un plānošanu bērniem svarīgi ir iegūt arī praktisku pieredzi – saprast, kā veidojas izvēles, prioritātes un atbildība par savu naudu.
 

Vecāku vēlme pasargāt, pamācīt un pateikt priekšā ir dabiska un saprotama, tomēr finanšu pratība neveidojas tikai no teorijas. Bērnam ir nepieciešama iespēja pašam izmēģināt, izvēlēties un reizēm arī kļūdīties – pat nelielas kļūdas ar naudu var kļūt par nozīmīgu mācību pieredzi. Tāpēc jautājums nav tikai par to, cik daudz bērnam stāstām par naudu, bet arī par to, cik daudz iespēju dodam viņam pašam praktizēt finanšu lēmumu pieņemšanu.
 

Finanšu pratību nevar apgūt tikai teorijā

Mēs taču negaidām, ka bērns iemācīsies braukt ar velosipēdu, tikai skatoties, kā to dara citi. Tāpat ir ar naudu: nepietiek bērnam izskaidrot, ka jākrāj, jāplāno un nevajag visu iztērēt vienā reizē. Ir vajadzīga prakse un reizēm arī kļūdas. Neliela kļūda nav neveiksme – tā ir pieredze.
 

“Latvijā bērni ar finanšu pasauli iepazīstas jau sākumskolas vecumā – mūsu dati rāda, ka daudzi šajā laikā saņem pirmo kabatas naudu un arī pirmo maksājumu karti. Tieši tad veidojas pirmie paradumi, kas saistīti ar naudas plānošanu un tēriņu izvērtēšanu. Tas nozīmē – bērnam ir jādod iespēja pašam pieņemt lēmumus. Arī tad, ja kāds no tiem izrādās ne pārāk veiksmīgs,” norāda SEB bankas finanšu pratības mentore Linda Šablinska.
 

SEB bankas dati rāda, ka Latvijā 91 % bērnu saņem kabatas naudu – vidēji aptuveni 35 eiro mēnesī. Ja bērns visu nedēļas kabatas naudu iztērē vienam našķim vai rotaļlietai, vecākiem var šķist vilinoši rāties vai pārmest. Taču piedzīvot, ko nozīmē palikt bez naudas līdz nākamajai kabatas naudas dienai, var izrādīties vērtīga mācība. Svarīgākais ir tas, kā vecāki uz to reaģē. Ja bērns pēc pāris dienām saprot, ka tomēr būtu labāk daļu naudas pietaupīt, ir vērts pārrunāt, vai nepārdomātais pirkums ir bijis to vērts un ko nākamreiz varētu darīt citādi. Šādas sarunas palīdz bērnam saskatīt saikni starp savu izvēli un tās sekām.

Kad nauda “pazūd” ar vienu pieskārienu

Agri vai vēlu kļūdās katrs. Naudas lietās labāk ļaut bērnam kļūdīties drošā vidē un ar mazām summām, kad kļūdas vēl nav pārāk sāpīgas, bet jau sniedz vērtīgu mācību. 
Ja agrāk bērni redzēja monētas vai banknotes savos maciņos un varēja saskaitīt, cik daudz naudas vēl atlicis, šobrīd pirkumus var apmaksāt ar vienu kartes pieskārienu. Tas ir ērti, bet vienlaikus padara naudu abstraktu. Tāpēc bērnam jāiemācās, ka, arī maksājot ar karti, budžets nav bezgalīgs. Vienlaikus digitālie maksāšanas līdzekļi ieņem arvien lielāku vietu finanšu pratībā, tāpēc ir vērtīgi jau laikus mācīt bērniem ar tiem apieties. 
 

Rimi Baltic digitālās attīstības direktore Liene Perija norāda: “Pārtikas veikals bieži ir viena no pirmajām vietām, kur bērnam veidojas izpratne par finanšu pratību – ko izvēlēties, kā plānot pirkumu un kā izmantot sev uzticēto naudu. Aptaujas dati rāda, ka 71 % vecāku Latvijā uzskata – bērnam paredzēta lojalitātes karte varētu mudināt vairāk pievērst uzmanību produktu cenai un veicināt finanšu pratību. Ar Rimi Junior karti vēlamies ģimenēm piedāvāt praktisku risinājumu bērna pirmajiem patstāvīgajiem pirkumiem – bērns var izmantot Mans Rimi priekšrocības ar savu karti un apgūt, kā lietot lojalitātes kartes, savukārt vecāki var pakāpeniski iesaistīt bērnu ikdienas iepirkšanās procesā.” Eksperti ir vienisprātis, ka bērna pirmais patstāvīgais pirkums bieži ir arī pirmā iespēja praktiski mācīties: salīdzināt cenas, izvērtēt vajadzības un saprast, ka katrai izvēlei ir savas sekas.

Daži praktiski ieteikumi, kā ļaut bērnam kļūdīties gudri

Finanšu pratība nenozīmē prasmi nekad nepieļaut kļūdas. Tā nozīmē spēju no pieredzes saprast, kas izdevies un kas ne, lai nākamreiz pieņemtu pārdomātāku lēmumu. Tāpēc vecākiem ir svarīgi ļaut bērnam drošā vidē piedzīvot arī nelielas neveiksmes un mācīties no savas pieredzes. Tieši ikdienas situācijas, piemēram, izvēles par pirkumiem, krāšanu vai tēriņiem, palīdz bērnam pakāpeniski veidot veselīgu attieksmi pret naudu.
Lai šo procesu atbalstītu, vecākiem var noderēt praktiski padomi, kā sarunāties ar bērnu par naudu un palīdzēt viņam pieņemt gudrākus finanšu lēmumus.

• Ļaujiet bērnam piedzīvot savas izvēles sekas! Labāk bērnam uzticēt mazas summas, taču regulāri, lai bērns zina, kad un cik daudz naudas saņems. Tas palīdz labāk saprast, ka nauda nav neierobežots resurss un ka savi tēriņi jāplāno līdz nākamajai kabatas naudas saņemšanas reizei. Ja bērns visu naudu iztērē pirmajā dienā, nesteidzieties nākamajā dienā dot vēl. (Protams, runa ir par kabatas naudu, nevis līdzekļiem, kas paredzēti transportam vai pusdienām.) Ļaujiet bērnam sajust, ka izvēlei ir sekas: ja naudu iztērē šodien, rīt tās vairs nebūs.
• Runājiet par naudu bez kaunināšanas un pārmetumiem. Naudai nevajadzētu būt tabu tēmai ģimenē. Bērnam ir svarīgi saprast, no kurienes nauda rodas, kāpēc vecāki nevar nopirkt visu, ko viņš vēlas, kāpēc dažkārt jākrāj un kāpēc, izvēloties vienu lietu, var nākties atteikties no citas.
• Nekontrolējiet katru bērna pirkumu. Līdzsvaru atrast var būt grūti, taču tas ir ļoti svarīgi. Mazākam bērnam būs nepieciešama lielāka vecāku iesaiste, gan pārrunājot iecerētos pirkumus, gan nosakot tam paredzēto naudas summu, robežas un nepieciešamību krāt. Taču, bērnam augot, vecākiem vajadzētu arvien vairāk viņam uzticēties, savukārt kontrolei – pakāpeniski mazināties, ļaujot bērnam ik pa laikam pieņemt pārsteidzīgus lēmumus un piedzīvot sekas. Tas trenēs patstāvību un spēju gudri plānot savus tēriņus. 

Mērķis nav izaudzināt bērnu, kurš nekad nekļūdās, jo finanšu pratība nav prasme nekad nepieļaut kļūdas. Tā ir prasme pēc kļūdas saprast, kas noticis, izvērtēt situāciju un nākamreiz pieņemt pārdomātāku lēmumu. Tāpēc nākamreiz, kad bērns iztērē visu kabatas naudu uzreiz, nepārmetiet, bet pajautājiet: “Ko tu pats par šo pirkumu tagad domā?” Varbūt atbilde būs pārsteidzoši nobriedusi. Vecāku uzdevums nav pasargāt bērnu no katras kļūdas. Daudz vērtīgāk ir radīt drošu vidi, kurā nelielas kļūdas kļūst par pieredzi, nevis katastrofu.