Es vienmēr esmu teikusi: “Ja tev iesit, sit pretī.” Intervija ar Dināru Rudāni, kura māca meitu būt stiprai

Kad pēdējo reizi manīju tevi uz skatuves, spridzināji – dziedāji, repoji. Atdevi sevi visu! Skatuve joprojām ir vieta, kur vari būt tu pati?

– Jā, aizvien, jo tā ir svarīgākā vieta, kur jūtos es pati. Tā ir mana teritorija un mans miers. Ikdienā, ārpus skatuves, prāts visu laiku ir aizņemts ar domām un pienākumiem, bet uz skatuves tas viss pazūd – tur esmu tikai šeit un tagad. Mūzika un skatuve man joprojām izraisa zosādu, emocijas visā spektrā.

Mūzika ir veids, kā sevi parādīt pasaulei vai no tās uz brīdi tomēr paslēpties?

– Esmu sapratusi, ka man ir dots kaut kas tāds, ar ko varu dalīties un caur ko varu sevi parādīt pasaulei. Nesaku, ka man ir ekstra super talants, bet apzinos, ka man ir dota muzikālā dzirde un tehniski tieku ar visu galā. Pirms gadiem, kad uz brīdi šķita, ka es iešu pavisam prom no mūzikas, dzirdēju frāzi, kas uz mani atstāja spēcīgu ietekmi. Protams, mūziķa karjeras sākums mēdz būt ilgs un sarežģīts, un arī man tāds bija. Tāpēc kādā brīdī pavisam nopietni šķita – varbūt vienkāršāk iet strādāt citur un pelnīt vairāk, jo gribas taču ne tikai ēst, bet arī dzīvot… Viss mainījās, kad es izdzirdēju sakām: “Ja tev ir kaut kas dots no augšas un tas netiek izmantots, tad tevi sodīs par to, ka tu ar to nedalies.”

Tas bija pagrieziens, lai nepamestu mūziku?

– Principā – jā. Es vairs nespēju iedomāties savu dzīvi bez mūzikas. To es šodien uztveru kā pienākumu. Manuprāt, ja cilvēki ieklausītos savos talantos, tad visi vairāk būtu savās vietās un daudz laimīgāki. Es tagad vispār nevaru sūdzēties!

 Foto: Gatis Rimšs, izdevniecība “Rīgas Viļņi”

Sanāk, ka mūzika tevi izglāba.

– Mani aizvien glābj mūzika. Katru dienu! Turklāt no visa… Tas, ko tu mīli darīt, glābj no skumjām, izdegšanas un depresijas. Mūzikā jūtos vistuvāk sev. Turklāt mūzikā man nav jāuztraucas, ko par mani tagad padomās.

Tā ir bijis vienmēr?

– Nē, agrāk, protams, bija visādi, bet viss mainījās pēc eksāmena akadēmijā. Man ir paveicies ar skolotājiem, kas ļāva eksperimentēt. Jāzepa Mediņa Mūzikas koledžā to gan liedza, bet Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, studējot Bruno Egles klasē, man ļāva darīt visu. Tikai tā es atvēros mūzikā vēl vairāk. Daudz iemācījos. Pēc tam visa mana muzikālā darbība mainījās. Nekad neaizmirsīšu arī eksāmenu akadēmijā. Sākumā satraucos, bet pēc tam sapratu: par ko es vispār uztraucos, jo es taču eju darīt to, ko mīlu. Es dziedu no sirds. Stress man dara tikai pāri. Priekš kam…

Sevi dedzināt?

– Jā, precīzi, jo stress mums dara tikai sliktu. Otrs aspekts īstenībā ir jāatceras mums visiem: es daru to visu sev, nevis citiem. Tieši tad manī iestājās miers, jo sapratu, ka žūrija nav primārais, kāpēc esmu uzkāpusi uz skatuves. Visās jomās ir svarīgi atcerēties, ka tas, ko dari no sirds, interesē tikai tevi pašu. Protams, vienmēr būs cilvēki, kuriem tas patiks, un būs arī tādi, kuriem ne. Taču katram mūziķim ar laiku atrodas savi klausītāji – savi cilvēki. Tas laikam ir dzīves balanss. Turklāt bez kļūdām, bez dažādiem eksperimentiem nav iespējams attīstīties.

Neziņa nekad nav atturējusi no jauna sākuma? Tavā dzīvē starta līnija bijusi vairākkārt.

– Lai arī manā dzīvē viss notiek diezgan “ačgārni”, es nebaidos sākt ko jaunu. Kad pirmsākumos meklēju vietu, kur mācīties dziedāt, vēl nebija man atbilstošas mūzikas nodaļas. Tagad ir viss – Džeza nodaļa un vēl virkne citu iespēju –, bet toreiz bija tikai Opermūzikas nodaļa. Tolaik sapratu, ka operu nemācīšos, lai gan vēlāk dzīvē nāca viens liktenīgs pagrieziens, pēc kura tieši operdziedāšanā iemīlējos. Pirms iestāšanās Mūzikas akadēmijā bija Atvērto durvju dienas pie Margaritas Gruzdevas. Vēlāk tieši viņa mani ievirzīja opermūzikā. Kad viņa nodziedāja pirmās trīs notis, uzreiz sapratu, ka arī tā vēlos kādu dienu mācēt… Tas bija kaut kas grandiozs! Man ir paveicies, ka dzirdēju viņu dziedam. Žēl, ka vēlāk viņa vairs nekāpa uz skatuves, jo izvēlējās pedagoga ceļu. Atklāti sakot, man pašai sākotnēji nemaz nebija plāna doties operā – es attīstījos estrādes un popmūzikas virzienā, piedalījos arī konkursos. Taču labi, ka nepadevos un joprojām turpinu dziedāt dažādos mūzikas žanros.

Vērienīgs projekts ir arī Popcorn koncepts – spilgti šovi, liktenīgas lomas…

– Dziedāt Vitnijas Hjūstones repertuāru ir izaicinoši, taču tieši tāpēc arī īpaši vērtīgi. Esmu uzaugusi ar ārzemju mūziku, tāpēc vienmēr esmu jutusies gana brīvi dažādos žanros un neesmu baidījusies no sarežģīta repertuāra. Esmu ļoti pateicīga par to, ka ik pa laikam mani pamana un uzaicina piedalīties dažādos muzikālos projektos un konceptos. Man ir arī draugs, kurš jau gadiem mani aicina iesaistīties visur, kur vien iespējams, jo tic man kā vokālistei. Kopā esam piedzīvojuši dažādus šovus, un man ļoti daudz nozīmē tas, ka viņš jau no pirmās dienas ir bijis pārliecināts – es spēšu tikt galā arī ar pasaules līmeņa mākslinieku repertuāru. Mūzikas industrijā bieži valda piesardzība un šaubas par to, vai kaut kas izdosies, tāpēc vēl jo vērtīgāk ir satikt cilvēku, kurš nevis baidās, bet saka: “Darām!” Ja šāda uzticēšanās ir abpusēja, tā ir liela veiksme. Ja par šovu, tā komanda ir fenomenāla, visi ir profesionāļi. Prieks, ka cilvēki sāk interesēties un nāk uz šoviem. Tas ir salīdzinoši jauns koncepts – vakariņas apvienotas ar dzīvo mūziku, bet mēs, mūziķi, nepaliekam uz skatuves. Pārvietojamies starp galdiem, līdz ar to arī pati pieredze kļūst daudz personiskāka. Prieks, ka šis eksperiments aizgāja. 

Tava draudzība ar Maestro arī ir ļoti cieša. Par ko jūs abi varētu runāt stundām ilgi?

– Galvenais tagad nesākt raudāt… Maestro ir īpašs! Mēs stundām ilgi varētu runāt par mūziku. Par kvalitāti mūzikā, par to, kā viss bija agrāk un kā ir tagad, kas aizvien man ir sāpīga tēma. Par mūziķiem. Par to, kādi grandi bija agrāk un kā viss ir tagad, “pateicoties” tehnoloģijām. Mūsdienās ir miljoniem talantīgu cilvēku visā pasaulē, kas diemžēl nekur netiek. Mega balsis un mega instrumentālisti ir pazuduši, jo viņiem nav paveicies iepazīt īstos cilvēkus un diemžēl nekas neiet uz priekšu. Latvijā ir citādāk, jo te ir mazs tirgus. Te ir iespēja kaut nedaudz “iespīdēt” un tevi var kāds pamanīt.

Tā bija arī tev? Raimonds Pauls pamanīja tevi? 

– Tā sanāk. Kad mani uzaicināja muzicēt kopā ar Maestro, tas šķita kā sapnis. Gadu gaitā starp mums izveidojusies cieša draudzība, un esmu ļoti pateicīga, ka viņš ir manā dzīvē.

Maestro man ir devis ārkārtīgi daudz, vispirms jau iespējas, bet vēl svarīgāk  – ticību mūzikai un pārliecību par tās spēku. Satikšanās ar viņu man vienmēr ir kaut kas ļoti īpašs. Tas ir mazliet līdzīgi kā okeānā sastapt lielo vali – ir laime vienkārši būt blakus un sajust to mērogu.

Pirmo reizi tiekoties, kājas trīcēja?

– Kājas netrīcēja, bet es sev uzdevu jautājumu: “Ko es šeit daru?!” Man aizvien ik pa laikam, esot uz skatuves, ir sajūta: ko es TĀDU esmu izdarījusi, lai tieši es izpelnītos šo lielo iespēju – būt uz vienas skatuves, būt blakus? Man ilgi bija problēmas no skatuves kaut ko runāt, jo taču Maestro blakus sēž. Un ko es? Viņam būtu jārunā, viņš te ir galvenais! Lai gan arī tagad man aizvien ir grūti uz skatuves runāt… Mūzika ir mana īstā valoda.

Ko esi ziedojusi, kļūstot par profesionālu mūziķi?

– Godīgi? Šķiet, ka neko, jo vienmēr esmu domājusi par savām izvēlēm. Katrs dzīves risks kaut ko no mums prasa un arī maksā. Arī pirms TV3 šova Izklausies redzēts, kurā uzvarēju, producentiem savu jāvārdu nedevu uzreiz – es padomāju kādu laika sprīdi. Jebkurā TV šovā un projektā ir cilvēki, kas tevi var pasniegt vai nu tādu, kāds esi arī dzīvē, vai padarīt tevi par izsmieklu. Daudz ir atkarīgs no komandas. Prieks, ka man ar to paveicās. Karjeras gaitā man ir piedāvāts doties arī uz Krieviju, bet es atteicos uzreiz, jo sapratu, ka tur būtu jāizdzīvo. Nāktos kļūt par vilku aitu barā, jo citādi neizdzīvot. Ja būtu devusies, tad nāktos ziedot visu… Tur nevarētu domāt par ģimeni, par visu, ko daru paralēli un kas man sagādā dzīvē kaifu. Neatliktu laika ceļojumiem, nemaz nerunājot par brīvdienām. Tas būtu “vāvere ritenī” dzīvesveids. Jā, tur būtu liela nauda, bet vai es būtu laimīga? Nemaz! Tā būtu rutīna 24/7. Paliku Latvijā. Apzinos, ka gandrīz katram mūziķim šeit ir otrais un arī trešais darbs. Pa dienu – pamatdarbs, vakaros – koncerts, bet vismaz viņiem ir arī ģimenes un iespēja pabūt brīvdienās kopā. Mums, no vienas puses, ir paveicies, ka Latvija ir maziņa, lai gan diemžēl ar vienu albumu mūziķis nevar nopelnīt. Arī kultūras nami mums šeit ir tik, cik ir, tāpēc katru dienu ir jādomā, kur uzstāties dažādos muzikālos sastāvos un konceptos. Daudzi kolēģi strādā un darbojas visur, kur vien var. Arī es tajā skaitā.

Tu mani tikko pārsteidzi. Man vienmēr ir licies, ka dzīvo uz pilnu banku – mūzika, bokss, motocikls, savi zirgi –, bet izrādās, ka tu analizē katru soli. Kā tevī sadzīvo šīs abas puses?

– Protams, atvainojos, bet es varētu dzīvot ar kādu sugar daddy un nedomāt itin ne par ko, bet ir jādomā. Ko darīsi pēc tam, kad paliksi bez miljonāra sev blakus? Viss dzīvē ir jāanalizē, lai gan es arī dzīvoju uz “pilnu banku”. Tur tev ir taisnība, jo apzinos, ka dzīvoju vienreiz. Ja es būtu lielajā mūzikas industrijā, tad gan būtu nemitīgi jāuzmanās, jo tev kāpj uz papēžiem, par tevi raksta “dzeltenie”, uzmana katru soli.

Tikko aizdomājos par dīdžeju Avicii. Filma redzēta sen, bet tikko uzpeldēja acu priekšā – kā cilvēks sevi pazaudēja, iegūstot visu… Tu liki aizdomāties un trāpīgi pateici par lielo mūzikas industriju. Tātad zini, ko runā. 

– Kaut ko zinu, bet man ir bail pat domāt, kam lielās superzvaigznes ir gājušas cauri, ja pēc tam seko pašnāvība… Tā nav dzīve. Nespēju aptvert, kā vispār kāpt uz skatuves, kad dzīve ir pilnībā sabrukusi, bet jāuzstājas miljoniem. Tas ir skumji, ka lielās zvaigznes aizraujas ar alkoholu, narkotikām un citām vielām, kas iznīcina, bet, iespējams, ka tas šķita viņu vienīgais glābiņš. Mēs šeit, Latvijā, ļoti labi dzīvojam. Mums nav tik neprātīgu fanu un preses, kas izseko tevi ik uz katra soļa. Mēs varam normāli aiziet uz veikalu. Jā, visiem mūziķiem gribētos vairāk pelnīt, bet vismaz mums ir dzīve.

Vai aplausi tev joprojām nozīmē to pašu, ko karjeras pirmsākumos?

– Nē, jo viss mainās. Sākumā, kad izpildi skaņdarbu, aplausi nozīmē to, ka tu neizblamējies. Taču ar laiku mainās arī attieksme pret to, ko dari. Aizkustinoši ir tas, ka cilvēki nāk uz koncertu, lai dzirdētu tieši mani. Tas ir pagodinājums, tāpēc arī aplausi ir skaņdarba daļa. Esmu arī sapratusi, ka man labāk patīk uzstāties mazākai publikai, jo pat aplausos es dzirdu atšķirības. Tādos koncertos cilvēki aplaudē skaļāk, aizrautīgāk, nevis kādā lielā festivālā, kad mēdz aplaudēt inerces pēc. Tikko aizdomājos arī par profesiju daudzveidību. Mēs, mūziķi, izklaides industrijā lielā mērā strādājam ar pozitīvām emocijām – aplausi ir daļa no mūsu darba un savā ziņā arī daļa no honorāra. Taču, piemēram, policijā ir citādi. Tur ikdienā daudz biežāk nākas saskarties ar smagām, negatīvām situācijām, turklāt policistam reti kāds pateiksies tā, kā mēdz pateikties ārstam. Lai arī policisti glābj dzīvības, sabiedrības acīs viņi nereti joprojām paliek tie “sliktie”, un ar to viņiem nākas dzīvot ik dienu.

Arī man pašai, protams, ir bijuši brīži, kad uz skatuves jāiziet ļoti smagā emocionālā stāvoklī. Atceros koncertu ar Maestro – tieši pirms tā nomira mana vecmamma. Bija sajūta, ka viss vienkārši jānorij un jāiet dziedāt, smaidīt, būt klātesošai. Es dziedāju, viss notika, bet pati it kā peldēju. Pie skumjākām dziesmām sev divtik atkārtoju: “Tikai saņemies!” Tas bija psiholoģiski ļoti grūti, un šo koncertu vēl tagad atceros gandrīz kā murgu. Taču tādi brīži manā profesijā tomēr ir izņēmums, kamēr citās nozarēs cilvēkiem līdzīga emocionālā slodze var būt ikdiena. Tieši tāpēc es no sirds ceru, ka ārsti, mediķi un policisti atrod laiku, lai atgūtu spēku. Ceru, ka arī viņi nāk uz koncertiem, lai mēs spētu kaut uz mirkli atslābināt viņus no ikdienas.

Zinu, ka piedalies arī labdarības koncertos. Tātad tev rūp!

– Agrāk es piedalījos bieži, bet tagad ik pa laikam atsakos, īpaši ārzemju kontekstā. Uzskatu, ka palīdzēt vajag un tas ir svarīgi, taču reizēm aizmirstam paskatīties tepat sev apkārt. Latvijā ir bērnunami, speciālās skolas un cilvēki, kuriem atbalsts ir vajadzīgs tepat līdzās. Pati esmu strādājusi speciālajā skolā, tāpēc zinu, cik daudz iespējams izdarīt arī pavisam praktiski – kaut vai noziedojot drēbes tiem, kam tās tiešām nepieciešamas. Protams, reizēm ir vieglāk pārskaitīt naudu uz citu valsti un domāt, ka tā nonākusi cēlam mērķim. Nereti grūtāk ir iesaistīties pašam un izdarīt kaut ko labu cilvēkiem, kuri ir tepat blakus. Vienmēr izvērtēju, kam un kur piekrītu. Kad dodos uz bērnunamiem vai suņu patversmi, tad vismaz es redzu, ko daru, un pati jūtos daudz noderīgāka. 

Savukārt zirgu pasaule tev ir kļuvusi par dārgu un nozīmīgu dzīves daļu. Kā tajā nonāci?

– Tajā esmu salīdzinoši maz – gandrīz piecus gadus. Bērnībā man zirgi neizraisīja nekādas emocijas. Kad meitai bija trīs gadi, tad pievērsos zirgiem un iemīlējos.

Un tajā pašā laikā bez traumām – nekādi.

– Arī šobrīd man ir labās rokas trauma. Nācās mācīties ēst ar kreiso roku. 

Ar zirgiem tā ir – te uzkāpj, te iesper, te uzlec. Tas ir neizbēgami, bet es tāpat celšos un turpināšu. 

Esmu pateicīga, ka šīs traumas man bijušas salīdzinoši mazas. Pēdējā reizē bija tā, ka zirgs sabijās, lēca uz sāniem, es pati ielidoju galdā. Taču es apzinos, kur esmu, un man nav izbrīna, kad notiek kaut kas nopietnāks. Zirgs ir liels un spēcīgs dzīvnieks, ir jāapzinās jebkurš risks. Zirgs var sabīties, pēkšņi aizķerties aiz zara un pats nokrist. Ir muļķīgi domāt: ja šķērsosi gājēju pāreju, tevi neviens nenotrieks. Dzīve ir risks! Tieši tāpēc man ir viegli celties un celties, jo es apzinos, ka viss var notikt.

Tu nebaidies!

– Ja baidīšos, kā vispār var padzīvot… Tad visu laiku būtu jāsēž tikai mājās. Ir cilvēki, kuriem mājās ir labi, bet es neesmu tas cilvēks. Jo mazāk mājās, jo labāk. Manas mājas ir ārpus mājām.

Kas ir grūtāk – savaldīt zirgu vai pašai sevi?

Sākumā, kad tikai mācījos un iepazinu zirgu pasauli, man šķita, ka zirgs ir jāvalda. Ar laiku sapratu, ka tā nav, – attiecībās ar zirgu svarīga ir nevis vara, bet cieņa un spēja viņu sadzirdēt. Ja zirgs satraucas vai pārņem azarts, tev jābūt tam, kurš saglabā mieru, nomierina un kontrolē situāciju, nevis pats krīt panikā. To tikai ar laiku var iemācīties, jo sākumā tev ir jāmāk savaldīt sevi, lai nepsihotu par to, ko zirgs dara panikā. Šīs prasmes esmu mācījusies katru gadu un turpināšu mācīties. Zirgi ir ļoti jutīgi – viņi jūt saspringumu, nedrošību un paniku.

Foto: Miks Užāns, žurnāls “JaunsOK”

Ko zirgi tev ir iemācījuši par dzīvi, ko nav iemācījis neviens cilvēks?

– Es biju pārsteigta, cik daudz zirgs man iemācīja jau pirmajā gadā. Pirmkārt, pavisam citādi domāt un skatīties uz situācijām. Otrkārt, savaldīt sevi. Tu nemitīgi mācies psiholoģiski ar sevi strādāt. Mana pasaule ir mainījusies. Vēlos cilvēkus iedrošināt, ka nekad nav par vēlu sākt kaut ko jaunu savā dzīvē. Man bija 37 gadi, kad sāku pievērsties zirgiem, un jau pēc pusotra gada nonācu līdz savam zirgam, lai gan nekad ko tādu nebūtu paredzējusi. Pirms sāku pievērsties zirgiem, domāju: ko tie cilvēki nemitīgi saka, ka zirgi ir maģiski. Bet tā ir. Kaut kas, ko vispār nevar izskaidrot. Arī boksu aizgāju tikai pamēģināt – ar domām, ka nekad mūžā tas nebūs tik nopietni. Man jau bērnībā gribējās pamēģināt boksu, bet tolaik nebija tādu iespēju.

Tas gan. Turklāt meitenēm jau nav pieņemts kauties, cīkstēties. 

– Jā, un aizvien tādi stereotipi ir mums apkārt. Ja nebūtu piekritusi dalībai TV šovā Izklausies redzēts, es būtu nonākusi līdz savai pirmajai boksa cīņai. Man nāca piedāvājums doties arēnā, taču bija jāizvēlas. Es trenējos sešas reizes nedēļā, bet šovs un paralēli darbs, lai vispār izdzīvotu, aizpildīja visu manu ikdienu. Manuprāt, dzīvē viss ir jāpamēģina, un nav vērts domāt, ko citi par to domās. Kāda no tā ir jēga? Pieredze ir un būs tikai sava. Ja es iešu pa dzīvi vienās bailēs, tad tā arī palikšu uz vietas. Reizēm ir jāmaina domāšana, jo dzīvē viss ir iespējams. Es nekad neesmu arī klausījusies citos. Jā, esmu kļūdījusies, bet es dzīvoju pa savam, kā protu, jo tā ir mana dzīve.

Tev stāstot pilnīgi acu skatiens mainījās! Tas kļuva spēcīgs. 

– Iemācījos pateikt nē, lai nesāpinātu sevi. Man šausmīgi nepatīk sistēma. Man nepatīk, ka mani mēģina kontrolēt. Esmu brīvību mīlošs cilvēks, tāpēc ticu, ka ģimenes dzīve līdz galam nav mana… Nevis tāpēc, ka man būtu problēmas ar cilvēkiem vai viņiem ar mani, nē, vienkārši es vēlos brīvību. Gribu būt brīva savās izvēlēs. Kad esmu mežā ar zirgu, tad sarunāju mammu, lai viņa pasēž ar meitu, jo tajā laikā telefons man būs izslēgts. Neviens man nezvana, jo zina, ka mani nevar tad sazvanīt. Tajos brīžos beidzot jūtos, ka esmu mierā. 

Motocikls tavā dzīvē šķiet vēl viens apliecinājums tam, ka tev nekad nav īpaši interesējis, ko “sievietēm pieklājas” darīt. Tā ir?

– Vienmēr esmu zinājusi, ka priekš citiem dzīvoju nepareizi – daru visu, ko sievietes īsti nedara: bokss, mocis, hokejs… Kad noliku motocikla tiesības, biju viena no tikai divām sievietēm Latvijā, kas tolaik uz to bija saņēmušās. Tagad aina ir pavisam cita – ar motociklu brauc ļoti daudz sieviešu, bet toreiz tas tiešām šķita kaut kas neparasts. Tolaik citi par mani tā arī domāja: ārprāts, kur viņai galva?! Pēc horoskopa esmu zivs. Esmu brīvības mīlētāja! Mocis man to sniedz. Man raksturīgi ir arī tas, ka daudz nedomāju, es ļaujos. Un aiz muguras atstāju visu, kas iepriekš rūpēja. Uzsēdies uz moča un dodies ceļā – viena pati. Būs kaifs! 

Sevi reizēm saucu par čigānieti, jo man nemitīgi vajag būt ceļā. Pēdējos gados esmu pat pamanījusi: ja man nav biļetes uz kaut kurieni, tad es jūtos kā cietumā, kā ieslodzījumā. 

Ir bijis arī tā, ka naudas pietiek tikai biļetei vienā virzienā, bet atpakaļceļš vēl nav skaidrs. Un tomēr – tiklīdz biļete ir nopirkta, man iestājas miers. Galvenais ir zināt, ka drīz atkal būšu ceļā.

Kas tev ir svarīgāks – ceļš vai tomēr galamērķis?

– Ceļš. Esmu sapratusi, ka ir jāprot uzticēties ceļam. Ir jāatļaujas uzticēties. Tu sajutīsi adrenalīnu, bet tas būs nevis baiļu, bet kaifa vadīts.

Ticu, ka viena no lielākajām skolotājām ir arī tava meita. Kādu šūpuļdziesmu dziedāji viņas pirmajā dzīves gadā?

– Pirmo dziesmu viņai nodziedāju, kad biju vēl dzemdību namā, no sava un Maestro albuma Pieneņpūka. Ik pa laikam dziedāju, bet nevēlos romantizēt šo dzīves posmu. Kad piedzima meita, godīgi sakot, sekoja sliktākais periods manā dzīvē. Es nezināju, ka būs tik traki. Pirmais pusgads bija grūts. Es zinu, ka ir mammas, kurām tā ir laime, bet man bija pretēji. Taču, kad viņai palika trīs gadi, beidzot aizlidojām kopā un devāmies ceļā – tajā dzīvē, kuru tik ļoti biju mīlējusi. Tieši tad sapratu, ka esmu atgriezusies pati pie sevis. Es nekad neesmu bijusi tā mamma, kura ziedosies. Bērns bija plānots, bet man aizvien nav mammas instinkta, lai gan man ir atbildība pret meitu un esmu laimīga, ka man viņa ir. 

Tu esi teikusi, ka māci meitai būt stiprai. Kāpēc tev ir svarīgi viņai iemācīt būt ar savu mugurkaulu?

– Es vienmēr esmu teikusi: “Ja tev iesit, sit pretī.” Reizēm man ir arī jautāts: “Tev ir svarīgi, lai meita izaugtu skaista?” Esmu sapratusi, ka skaistiem cilvēkiem arī nav viegli. 

Sievieti bieži vispirms uztver vizuāli, nevis mēģina ieraudzīt, kas viņai ir dvēselē, lai gan daudzas sievietes alkst tieši pēc tā.

Arī dzīves ritmā es nekad neesmu tas cilvēks, kuram viss notiek strikti pēc pulksteņa, – man neder dzīve “minūti minūtē”. Ja mana meita piektdienas vakarā vienpadsmitos vēl neguļ, es par to nesatraucos, lai gan citiem tas var šķist nepieņemami. Arī tad, ja skolā viņa neraksta ideāli glītiem burtiem, neuztveru to kā problēmu. Es vienmēr esmu bijusi citādāka – pieļauju, ka tas ir mans raksturs, mana daba. Nekad neesmu pārdzīvojusi par savām atzīmēm un zinu, ka nekad nepārdzīvošu arī par viņas atzīmēm. Man ir būtiski, lai viņa izaugtu par stipru cilvēku ar savu raksturu. Ceru, ka es ar savu brīvības sajūtu iemācīšu arī viņai būt brīvai un ļauties dzīvei.

Ko tu negribētu, lai pieaugušo pasaule viņā maina?

– Esmu aizdomājusies par visām meiteņu tēmām, kas vēl tikai nāks, tajā skaitā randiņi, attiecības, mīlestība. Mums visām ir bijušas riskantas attiecības, vismaz vienreiz dzīvē visas esam iemīlējušās tā, ka pazaudējam galvu. Man ir svarīgi pasargāt meitu un atbalstīt. Man pašai jaunībā ir bijuši randiņi ar puišiem, kuriem žēl atteikt, jo viņi taču tā centās... Labi, aiziešu uz kafejnīcu, pasēdēšu, bet tā ir laika tērēšana gan tev, gan viņam, dodot cerību. Vēlos iemācīt nebaidīties pateikt “nē”.

Ko tu šobrīd sev atļauj, bet agrāk neļāvi?

– Būt brīvai! Man pirmo reizi dzīvē ir attiecības ar distanci, un es paspēju gan sailgoties, gan izdarīt visus savus darbus un pabūt arī viena. Nekad neesmu izjutusi tik lielu brīvību savā ikdienā. Tiesa gan, ja kaut kas ar mani atgadās, kāda trauma, tad pašai vien jādodas uz slimnīcu. Tādā ziņā tas ir mīnuss, jo otra nav blakus, lai atbalstītu. Un arī es nevaru aizlidot un atbalstīt uzreiz, ja kaut kas notiek. Ar to man ir jārēķinās. Taču ierobežošana man nekad nav gājusi pie sirds. Ja izdodas atrast kādu, kurš tevi saprot un pieņem, tad tā ir laime. Man nebija līdz šim izdevies satikt otru, kurš rēķinātos, ka man, piemēram, šobrīd vajag pabūt vienai. Un atrast tādu cilvēku 21. gadsimtā…

Maigi izsakoties, ir izaicinoši?

– Ļoti izaicinoši. Esmu novērojusi, ka citiem, piemēram, patīk kontrole – zināt, kas ar otru notiek 24/7, bet es tā nevēlos. Tas nenozīmē, ka man ir noslēpumi, nē, bet otrai pusītei nav būtiski zināt, cikos es aizgāju paēst. Tas, manuprāt, ir mazsvarīgi, es dzīvoju pavisam citādi. Mans puisis ir arī 13 gadus jaunāks. Sākumā man tā šķita problēma. Pagāja laiks, kamēr “salauzu” savu stereotipu pasauli. Arī mani tie sākumā aizkavēja, taču, kad sākām tikties, parādījās jūtas, tās kļuva nopietnākas. Šobrīd esam kopā vairāk nekā divus gadus un esmu laimīga. Visiem ir jāsaprot, ka mēs dzīvojam šeit un tagad. Dzīvojam tikai vienreiz! Turklāt, kad neko īpaši negaidi, viss notiek daudz vieglāk. Problēmas sākas brīdī, kad sāc būvēt scenārijus, plānot un pieķerties savām gaidām – un realitāte izrādās citāda. Nevajag tik daudz domāt, vajag ļauties dzīvei! Vēlos iedrošināt, īpaši tos, kas mēdz justies vientuļi, jo stereotipi piebremzē. 

Vai dzīve tagad tevi lutina vai tomēr pārbauda?

– Pēdējos gados tā ir tikai pārbaudījusi. Lai gan tas tāpēc, ka ir pienācis jau zināms vecums. Apkārt cilvēki mirst, vecāki jau sasnieguši cienījamu gadu slieksni… To es uztveru kā neizbēgamu dzīves nodaļu. Tāpat arī aizvadītajos gados man ir bijušas dažādas traumas, taču arī tās skolo. Viss sliktais mums iedod skarbu, bet vajadzīgu dzīves skolu. Ne velti saka: “Mūžu dzīvo, mūžu mācies!” Arī vokāli vēlos tikai augt. Turklāt esmu sapratusi, ka dzīves pārbaudījumi nevis rūda, bet padara tevi par viedāku personību. Un sevi varēsi izzināt, tikai pateicoties sev, nevis klausoties citu pieredzēs un atziņās. 

Par ko šobrīd vēlies cīnīties savā dzīvē? Kas ir tā vērts?

– Mīlestība. Un zini? Mīlestība pret visu. Mīlestība ir atbilde visam! Ja cilvēks izdzēstu no savas dzīves grāmatas mīlestību, tad nebūtu jēgas dzīvot. Tā ir vienīgā dzīves jēga. Turklāt tā ir tik daudzšķautņaina. Piemēram, mīlestība pret dzīvi, jo tev ir iespēja šodien piecelties, just, redzēt un dzirdēt. Mums ir privilēģija pieskarties. Mīlestība pret itin visu – mīļoto, ģimeni, dzīvniekiem –, pret visu. Tev šodien ir iespēja apskaut pat koku. Kāpēc mēs vispār esam atnākuši uz šīs zemes? Sajūtu dēļ. 

Ja paturpinām mazliet vēl par sajūtām, tad kas tev pašai liek justies dzīvai?

– Viss, ko es daru. Taču man aizvien liekas, ka man ir par maz laika. Es vēlos vēl vairāk darīt. Arī šobrīd vēlos atrasties pie zirgiem, bet tajā pašā laikā sarunāties ar tevi. Ja vien mums kāds iedotu vairāk laika šajā pasaulē, lai mēs varētu piedzīvot un sajust vēl vairāk savā dzīvē… Vai tā nebūtu skaista dāvana? Man šķiet, ka būtu. 

Autore: Lauma Ozola, žurnāls “JaunsOK”