Upura loma ievelk nemanāmi. Iedvesmojošs stāsts par to, kas palīdzēja Sarmītei atdzimt pēc likteņa sitieniem

Džina Briška, žurnālam “Ko ārsti tev nestāsta”

– Iepriekšējā dzīvē, kā mēdzu teikt, biju pavisam parasts cilvēks. Darbs, ģimene, skola, ierastās ikdienas rūpes. Bērnība, skolas gadi, ģimenes veidošana, bērna radīšana, un tā tā dzīve paiet. Dzīvo kā lielākā daļa cilvēces, līdz kādā brīdī dzīve apmet kūleni. Saņemot šādu triecienu, pirmoreiz aizdomājies: “Paga, vai tiešām ar to viss beidzas?”

Man bija vīrs, kurš mani nodeva, un ilgu laiku nespēju viņam to piedot. Pārcēlos no mazpilsētas uz Rīgu, sākās jauns dzīves posms – viena pati ar bērnu. 

Šajā posmā tiek izdzīvota upura loma, un tā nemanāmi ievelk, un it kā iestrēgsti tajā.

Taču dzīve turpinās. Tu satiec jaunus partnerus, atkal veido attiecības, dzimst jauni sapņi. Bet tad pēkšņi cilvēks, ar kuru esi kopā, nomirst. Un tu neesi tam gatava. Šāds zaudējums sagrauj ne tikai attiecības, bet arī nākotni, kuru esi iztēlojusies. Tu biji domājusi, ka kopā ar šo cilvēku sagaidīsi vecumdienas, ka jums būs mazbērni un viss notiks, kā izsapņots. Bet viņa vairs nav. Un tu paliec ar jautājumu: ko man tagad darīt tālāk?

Pēc zaudējuma divus gadus dzīvoju sērās. Visapkārt bija fotogrāfijas, turējos pie atmiņām un turpināju skumt. Toreiz nesapratu, cik ilgs laiks pagājis. Man šķita, ka tā ir normāli, ka tā tam jābūt. Līdz brīdim, kad fiziski sēras jau var pamanīt sejā, – es pamazām dilu, un seja kļuva arvien pelēkāka. Arī citi pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā, bet pati īsti neapzinājos, kas ar mani notiek. Līdz atkal nāk tas atklāsmes mirklis, un spogulī ieraugi, ka patiešām nav kaut kas labi. Sāku meklēt medicīnisku palīdzību. Vērsos pie ģimenes ārstes, izgāju neskaitāmus izmeklējumus, taču atbildes nebija. Pusgadu centāmies noskaidrot manas pašsajūtas iemeslu, kad pēkšņi radās iekšēja sajūta – man taču varētu būt hipertireoze! Arī kādam radiniekam bija šī slimība. Kad par to ieminējos ģimenes ārstei, viņa apstiprināja manu priekšnojautu.

Sekoja ārstēšana daudzu gadu garumā, tostarp hormonu medikamenti un radioaktīvā joda terapija. Toreiz īsti nesapratu, cik nopietni tas viss ir. Uzticējos medicīnas sistēmai un darīju, ko man ieteica. 

Taču slimība mani bija tik ļoti novājinājusi, ka muskuļi bija zaudējuši spēku. Pat ikdienišķas lietas kļuva par grūtu uzdevumu. Mēģināju uzkrāsot skropstas, bet roka trīcēja. 

Pietupos, lai kaut ko paceltu no zemes, un pati vairs nevarēju piecelties – bija vajadzīga palīdzība. Jutos diezgan bezspēcīga.

Tad manī pamazām sāka mosties jautājums: kas ar mani īsti notiek? Sapratu, ka vairs nevaru tikai paļauties uz citiem un gaidīt, ka kāds visu atrisinās manā vietā. Man pašai jāiesaistās savas veselības izpratnē un jāuzņemas atbildība par savu slimību, veselību un savu dzīvi. 

Un tad kādā rītā notika kaut kas neizskaidrojams. Pamodos piecos, un man bija sajūta, it kā kāds neredzams spēks mani pieceltu kājās. Pēkšņi sev pateicu: “Sarmīt, tava dzīve taču turpinās! Ko tu vēl gribi piedzīvot šajā dzīvē?!” Tas notika 2012. gadā, un kopš tā brīža mana dzīve sāka mainīties un aizgāja pavisam citā laika līnijā.

Kas tev lika saprast, ka ir pienācis laiks kaut ko mainīt?

– Tajā brīdī es sapratu, ka mana dzīve turpinās un ka man ir tiesības domāt ne tikai par citiem, bet arī par sevi un vispirms par sevi. No malas tas varēja izskatīties pēc egoisma, taču patiesībā pirmoreiz apzinājos, ka arī manas vajadzības ir svarīgas. Biju pieradusi rūpēties un uzņemties atbildību par citiem, bet tagad man bija jāmācās pievērst uzmanību pašai sev. Turklāt bērnībā ģimenē biju jaunākā. Lielākoties klusēju, biju pieradusi neizteikt savas domas un pārdzīvojumus paturēt sevī. Reizēm man bija priekšnojautas par sliktiem notikumiem, pat kāda cilvēka nāvi. Kaut ko jutu, bet nezināju, kā par to runāt un izskaidrot. Arī apkārtējā vidē par tādām lietām nebija pieņemts runāt. Tā biju iemācījusies apspiest emocijas, nepaust to, ko patiesībā jūtu, un nenovērtēt sevi. 

Kāds bija tavs pirmais solis ceļā uz pārmaiņām?

– Vispirms pieņēmu savu slimību. Pateicu sev: “Labi, man tā ir. Vairs negribu no tās bēgt vai izlikties, ka nekas nav noticis, vai kādu vainot par slimības pārmantotību. Gribu saprast, kas ar mani notiek un kā dzīvot tālāk.” Tad sāku meklēt atbildes. Apzinājos, ka manī ir daudz neizpaustu emociju, un gribēju saprast, ko ar tām iesākt. Tieši tad manā dzīvē ienāca mandalas – pilnīgi negaidīti, it kā pašas no sevis. Atceros, ka biju laukos. Paņēmu bļodu kā apaļu instrumentu, uzvilku ar to apli un sāku to izkrāsot visdažādākajās krāsās. Nākamajā rītā pamodos ar domu: “Tā ir mandala! Bet kas īsti ir mandala?” Meklēju internetā un atklāju, ka tā ir sena prakse. Tā sākās mans ceļš mandalu pasaulē. No 2013. līdz 2017. gadam intensīvi mācījos, apmeklēju dažādus seminārus un retrītus, satiku skolotājus un mācījos izprast savas emocijas. Meklēju savu sirds ceļu un no katras pieredzes paņēmu to, kas man šķita vērtīgs un noderīgs. Sāku arvien vairāk pievērst uzmanību savām domām un emocijām. Sapratu, cik ļoti domāšana ietekmē mūsu izvēles, rīcību un to, kā veidojam savu dzīvi. Tā ietekmē arī veselību. Ar laiku stabilizējās arī analīžu rezultāti. Kopš 2013. gada vairs nelietoju hormonu medikamentus, tomēr reizi gadā pārbaudu vairogdziedzera hormonu līmeni. Tas darbojas normas robežās, un es turpinu rūpēties par savu veselumu.

Kas tavā dzīvē mainījās, kad iemācījies labāk izprast sevi?

– Pa šo laiku biju daudz ko sakārtojusi sevī – gan attiecības ar ķermeni, gan emociju pārvaldīšanu, gan sajutusi savas spējas un talantus, kurus sāku attīstīt plašāk. Agrāk emocijas bieži noteica manu rīcību, bet pamazām iemācījos tās atpazīt un pārvaldīt. 

Kolēģi brīnījās: “Kas ar tevi noticis? Kāpēc esi kļuvusi tik mierīga? Kur palikušas tavas emocijas?” Taču tās nekur nebija pazudušas. Es vienkārši vairs neļāvu tām sevi vadīt. 

Sāku saprast, ka man nav jāreaģē uz visu, kas notiek apkārt, un ka pati varu izvēlēties, kam pievērst uzmanību. Īpaši svarīgi man bija iemācīties nomierināt prātu. Tas nemitīgi ir aktīvs, un ārējie apstākļi to nepārtraukti kairina. Prātam ir vajadzīgi mērķi, uz ko tiekties. Tas nevar baudīt un būt tagadnes mirklī. Bet es sev jautāju: “Vai tu vispār sajūti to, ko esi sasniegsi jau tagad un kas tu esi tagad? Vai izbaudi šo mirkli vai jau steidzies pretī nākamajam mērķim?”

Pagātni mēs nevaram mainīt, bet no tās varam mācīties. Arī nākotne nav mūsu varā. Tāpēc arvien vairāk mācos būt šeit un tagad, nevis nemitīgi pārdzīvot to, kas jau noticis, vai baidīties no tā, kas vēl varētu notikt. Kad prāts kļūst mierīgāks un emocijas vairs nevalda pār mani, rodas vieta priekam, radošumam un brīvībai būt pašai. Pamazām sāka sakārtoties arī mana privātā dzīve.

Vairāk lasi žurnālā “Ko ārsti tev nestāsta” novembra–decembra numurā: