Cilvēks, kura darbu un ikdienu caurvij mīlestība. Saruna ar skolotāju un vientuļo tēti Bruno Bahu

Kā jūs kļuvāt par skolotāju? 

– 2009. gadā, kad bija jāizvēlas karjeras iespējas pēc Rīgas Tehniskās universitātes absolvēšanas, es sēdēju mājās un grūtsirdībā sapratu, ka tādus jaunus studentus kā es pēckrīzes vai pirmskrīzes laikā neviens diži negrib pieņemt uz brīvprātības pamata darbā. Apstaigājot dažas skolas, es sapratu, ka man patiesībā karjera izglītībā nespīd, kaut gan es sajutu pēdējā kursā savu aicinājumu mācīt. Man ļoti patīk mācīt, jo es sapratu, ka man padodas vienkāršoti izstāstīt kaut ko sarežģītu. 

Un tad, zīmējot vēlā vakarstundā un klausoties “Panorāmu”, dzirdēju aicinājumu pieteikties otrajam “Iespējamās misijas” iesaukumam – izglītības programmai, kas aicināja tā laika absolventus ar labiem akadēmiskajiem sasniegumiem iet skolās un ar skaļu saukli mainīt pasauli. 

Es izturēju daudzas atlases kārtas un iekļuvu milzīgajā izglītības sistēmā. Sāku strādāt Olaines 1. vidusskolā kā mākslas skolotājs. 
 

Ko jūs domājat par skolotāja profesijas prestižu Latvijā? Piemēram, Somijā tas ir tiešām augstu vērtēts darbs – strādāt par skolotāju. Un vai šo prestižu ietekmē tas, vai skolotājs ir vīrietis? 

– Pirms dažiem gadiem es uz šo jautājumu būtu atbildējis savādāk. Tad es teiktu, ka atalgojums ir numur viens un, iespējams, vienīgais faktors. Šobrīd atbildei pienāk klāt vēl papildus faktori.

Atalgojums noteikti ir ļoti svarīgs, bet tagad pēc šī laika skolā es saprotu, ka ļoti atkarīgs ir tas, kā es skatos uz sevi kā uz personību izglītības sistēmā. Vai es ļaujos tapt samalts, vai es ļaujos visām šīm vētrām un jūtos slikti, vai arī cenšos saglabāt savu būtību, to, kāpēc es aizgāju skolā ar savu pieeju un vērtību skalu. Un mēģinu to neiznīcināt sevī. 

Piemēram, ja mana vērtība ir brīvība un pašizteiksme, un sirds izglītība, tad, iespējams, es nekad neietu pilnas slodzes darbā no pirmdienas līdz piektdienai, jo es pārgurtu. Man nebūtu iespējas uzlādēt baterijas, un es nevarētu justies tā, kā es jūtos tagad. Es būtu noguris, iztukšojies, un morāli arī šis atalgojums mani nepaceltu. Līdz ar to es esmu atradis tādu veselīgu balansu. 

Iespējams, kādam būtu vieglāk, ja prestiža līmeni nopozicionētu valsts: ko nozīmē šī profesija, kādiem apstākļiem būtu jāpiemīt šai profesijai, lai tā skaitītos prestiža, bet tas būtu līdzīgi kā uzcelt stikla kalnu, kurā neviens nevarētu uzkāpt. Man liekas, ja mēs gaidām kaut kādas nodefinētas prasības, mēs to tā arī nesasniegsim.

Prestiža profesija ir tad, ja tu jūties labi, tu jūties vajadzīgs, tu jūti savam darbam pievienoto vērtību, tu jūties materiāli nodrošināts un tu jūties pārliecināts, ka tev uzticas. 

Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, lai es to jūtu.

Un man vienmēr ir sajūta, ka es ar savu mākslu, kas ir vienu stundu nedēļā, varu izdarīt milzīgas lietas, un tas man liek justies svinīgi. Tā es mēģinu pozicionēt, ka es esmu priviliģēts priekšmeta skolotājs. 

Vai tēva pieredze noder darbā? 

– Viennozīmīgi, jo to, līdzīgi kā tēva pieredze, caurvij mīlestība. Mīlestība pret cilvēku kā brīnumu, kā būtību. Pēc sievas aiziešanas es skatos uz cilvēka būtību vēl dziļāk. Es skatos uz viņiem (skolēniem – red.piez.) kā uz dvēselēm, kas ir jāattīsta, jo izglītība bieži vien ir tikai par summatīvajiem rezultātiem, par to, lai uzrakstītu pēc iespējas vairāk pārbaudes darbu. Bet vai mums ir laiks, lai parunātos, lai iegūtu mieru, lai justos silti savā iekšējā kodolā, savā dvēselē? 

Kādi ir izaicinājumi, esot solovecākam? 

– Lielākais izaicinājums ir apzināties, ka es nespēšu aizstāt mammu, bet es turpinu dot mīlestību kā tētis. Tas ir izaicinājums. Es saprotu, ka dēlam ir nepieciešama mīlestības sievišķīgā puse, bet es līdz ar to neliedzu viņam šo no sevis ikvienā aspektā, cik es varu. Es nekautrējos no tā. 

Otrs izaicinājums ir brīdī, ja es aizkavējos darbā, kas notiek ar viņu ikdienā pēc skolas? Esmu ieinteresēts, lai viņš aug kā atbildīgs pašapzinīgs cilvēks, kuram ir skaidrs dienas redzējums, kurš zina, kas ir jāizdara. Pagaidām mēs tādā savstarpējā uzticībā arī aizvadām dienas. Šos izaicinājumus ļoti palīdz aizvadīt mana mamma, kas ik pa laikam pieskata pēc skolas, pabaro. Māsa strādā netālu, tepat Iecavā.

Var teikt, ka jums ir liela atbalsta komanda? 

– Man ir mana ģimene, kas, loģiski, palīdz brīdī, kad ir nepieciešams. Es cenšos savas lomas nedeleģēt citiem, bet dažreiz dzīve ir dzīve, un es sadzīvoju, kā es māku. 

Pirmo gadu es varbūt vainoju sevi, ka es atnāku no darba vienkārši izpumpējies, un es neko negribu ne dzirdēt, ne redzēt, bet tā bija mana lielākā meditācija, mana izveseļošanās, mans tilts uz nākotni. Un es sapratu, ka šim posmam ir jāaiziet cauri, un tagad kļūst vieglāk. Viņam ir jau deviņi gadi. Viņš man pats ļoti palīdz. Viņš mani ļoti labi jūt kā cilvēku. 
 

Provokatīvs jautājums, bet vai, salīdzinot ar mammām, kas audzina bērnus vienas, bērnu tēvam tas ir vieglāk vai grūtāk? Kā jūs to redzat? 

– Patiesībā tā tam nebija jānotiek, tā nav priekšrocība. Tā joprojām ir traģēdija, jo mēs katrs esam pelnījuši augot sastapties ar sievišķo un vīrišķo, tur veidojas absolūtā mīlestība. Ja satiekas sievišķais un vīrišķais, tad šādā briljanta izstrādājumā beigās rodas arī dimantiņš. Un, ja kaut kas iztrūkst šajā konekcijā, bērns kā personība noteikti zaudē. Šo zaudējumu nevar kompensēt ne tēva supermīlestība, ne omītes, ne opīša. Dvēseles caurums vienmēr paliks, bet jautājums, kā ar šo caurumu sadzīvot. Mēs varam mācēt sērot, mēs varam nostalģiski arī visu laiku būt tur atpakaļ, bet mēs varam būvēt skaistāku tiltu, saprotot, ka šo caurumu neviens neaizpildīs. Tā mēs topam, iespējams, spēcīgāki, labāki cilvēki, jo ar zaudējumu mēs kā cilvēki esam ieguvuši ļoti daudz ko.  

Skumjas jau nekur nav pazudušas. Mums joprojām pietrūkst Hugo mammas, manas sievas. Mēs bieži ar dēlu pirms miega parunājamies, bieži sakām viņai paldies, jo mēs pilnīgi jūtam, kā mūsu dzīves ir izmainījušās, ka kāds pieskata mūs. Pa ceļam gadās visādi brīnumi, un tas nozīmē, ka mēs neesam vieni emocionāli. Fiziskajā plānā – es domāju brīžos, kuros Hugo svin kādu uzvaru, piemēram, skolā noskaita dzejoli vai klavierēs sāk spēlēt ar divām rokām, – man acis ir mitras no tā, ka es zinu, kā mamma priecātos par to, ko sasniedz dēls. 

Līdz ar to tur nav nekādas privilēģijas. Tas tā nav jāuztver.

Bet vai ir kaut kādas lietas, ko, piemēram, mammām nepiedod, bet uz tētiem skatās caur pirkstiem?

– Es esmu cilvēks, kam nepatīk bieži atkārtoties. Es mēģinu vienmēr sākt ar cieņu, piemēram, likt nākt tīrīt zobus vienreiz, otreiz… Trešajā reizē es nekautrējos, ja es paceļu balsi. Manas balss diapazons var būt ļoti skaļš. Daudziem šķiet, ka es kliedzu, bet es tikai skaļāk runāju – man ir tāds dabas dots talants. Iespējams, ja to dara sieviete augstākā frekvencē, ilgtermiņā bērnam var šķist, ka viņa visu laiku kliedz, paceļ balsi, vai kaut kā tā. Bieži bērni aug sieviešu pasaulē un viņiem vajag to vīrišķīgo diapazonu. Iespējams, mana vienīgā priekšrocība ir tā, ka es esmu salīdzinoši stingrs tētis. Es cienu sevi, savu enerģiju. Ja man ir lūgumi, es ļoti lūdzu, lai tos izpilda, un, ja tas tiek ignorēts un netiek darīts, mana privilēģija ir runāt skaļāk. Tā vienkārši ir balss maiņa vai nopietnāks skatiens, ko sieviete varbūt neizdarīs, jo sievietei intuitīvi ir apskaut, un “uķi, uķi”, un “mīļais zaķīti”. Dažreiz personība top spēcīgāka ātrāk, ja noņemtas visas “uķi uķi” lietiņas. 

Vai jūtat īpašu attieksmi, kad cilvēki uzzina, ka audzināt bērnu viens? 

– Man patiesībā nerūp, ko citi cilvēki domā. Man liekas, tas ir tik privāti un intīmi. Latvietis vispār tā ļoti reti uzdod šādus jautājumus. Ir taktiskāki cilvēki, ir empātiskāki cilvēki. Reti ir nācies dzirdēt ļoti brutālus jautājumus, kas šķietami tevi tā kā nošokē.. Bet vai tiešām man ir jātērē enerģija, lai es stāstītu? Man nerūp un man liekas, ka tas ir okei. 

No tā jau nav jākaunas, ka kādreiz lietas mainās. Es neesmu domājis par šiem jautājumiem, bet ir bijusi situācija, kad man vienkārši ir bezgala bijis sāpīgi kādā brīdī. Piemēram, ir Mātes diena Aizkraukles pirmskolas izglītības iestādē, bērns ir sagatavojis kaut ko mammai, un man ir jāaiziet uz to Mātes dienu. Es neatceros precīzi, bet man šķiet, ka vadība vai pedagogi Mātes dienu pavērsa tā, ka tā ir Ģimenes diena, un tomēr… Visi tie bērni skrien pie mammām, un tu, galvu nokāris, sēdi grupiņā un skaties uz grīdu, un saproti, ka tu vienkārši gribi pazust tajā brīdī, jo ir ļoti, ļoti, ļoti smagi.

Vai saskaraties arī ar pozitīvu attieksmi? 

– Ir sievietes, kuras dažreiz uzraksta, jo viņas apbrīno, kā es komunicēju ar dēlu.  Es dažreiz sociālajos tīklos – kā mēs veidojam attiecības, ko mēs daram kopā. Vienkārši ļoti priecājos. Kādreiz, ja es nebūšu šajā pasaulē, lai tas tīkls paliek, un dēls redzētu, ka tētis viņu mīlējis. Un dažreiz man uzraksta, ka tas, ko es daru, iedvesmo mammas, kas ir pārsteidzoši – viņas atklāj, iespējams, kaut ko sevī, skatoties uz to, ko mēs darām. 

Es nejūtos kā supervaronis, uz kuru jāskatās caur šādām brillēm. Esmu vienkārši cilvēks, kurš dara savu darbu, mīl savu dēliņu.

Vai ir kaut kas, ko jūs vēlētos ieteikt citiem vecākiem, kas iet līdzīgu ceļu jūsējam, audzinot bērnu vienatnē? 

– Bieži vien vecāki ir vieni individuāli, arī esot attiecībās. Viņiem ir cita vērtību izpratne, viņi audzina bērnus, katram ir savs dvēseles izaugsmes līmenis, kas nozīmē, arī esot pāru attiecībās, bērns nesaņem to mīlestību, ko dažreiz varētu saņemt, ja vecāki dzīvotu atsevišķi. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, nav jānotiek traģēdijai, nav obligāti jānomirst kādam, lai vecāks audzinātu viens, jo bieži vien tēviem, šķiet, no padomju laikiem, ir ielikts gēnos, ka mums ir jāvergo, jāstrādā līdz vakaram, sieva taisīs man ēst un mēs bērniem neveltīsim laiku. Un viņi savā ziņā aug vieni.

Nepārdzīvot, iziet šim etapam cauri un pieņemt situāciju – iespējams, bērnam labāk ir, ka jūs esat viens, nekā tad, ja jūs esat divi un rīvējaties un nesaderat. Bērns ir kā sūklis, īpaši līdz kādiem astoņiem gadiem, cik viņš ļoti uztver visu pasauli un savu pasauli veido no diviem izkropļotiem, dvēselē nesaderīgiem cilvēkiem.

Bet, ja notiek traģēdija, kā manā gadījumā – nebaidīties lūgt palīdzību, arī speciālistiem, terapeitiem. Atcerieties, ka jums ir ģimene un ir paveicies, ja ir. Ne visiem ir iespēja atstāt mazo pie mīļās omiņas un pašam uz stundu iziet pastaigāties. Iet daudz staigāties dabā. Jebkurš jautājums, kas nav atrisināts, ir atrisināms tur. Saelpojies dabā lēnām, atrodi savu miera oāzi un izbaudi laiku ar sevi, ja ir iespējams. 

Nebaidīties lietot medikamentus – antidepresantus, jo antidepresants neļauj tev ar arklu izarklēt dvēseli katru reizi, kad tu aizdomājies par to traģēdiju. Neatkarīgi, vai tā ir šķiršanās, neatkarīgi, vai tā ir dzīvības zaudēšana. Es pats lietoju kādu laiku un es esmu pateicīgs tam. Es aicinu neaizrauties ar alkoholu, tas ved vēl dziļākā postā. 

Vislabāk ir, ja tu brīdī, kad esi nonācis tādā dvēseles sagruvuma periodā, būtu skaistā vienpatībā, kurā tev ir blakus kāds, kas tevi fiziski neapgrūtina. Kāds tuvinieks vai vienkārši kāds istabā. Man paveicās, ka man ir mamma. Un blakus, kas vienkārši dara savas lietas. Es skatījos griestos istabā un vienkārši domāju. 

Un ir labi, ka tu apzinies – jā, tava ģimene izjūk, bet blakus ir kāds, kuram tu rūpi. Viņš tev var neprasīt neko. Tu vari nesarunāties ar viņu, bet vienkārši tā sajūta, ka ir kāds blakus, ir brīnišķīga un tā ir jāizmanto.

Nebaidīties no tā, ka esi viens palicis ar bērnu. Ja tev ir jāšķiras, iespējams, tas ir labāk tev un bērnam, bet, ja ir situācija, kurā piemeklē tas vistraģiskākais, tad nebēgt no šīs situācijas. Panika, šoks, dusmas – tas viss būs un pēctecīgi. Bet lēnām, lēnām, ar katru mēnesi, ar katru gadu šī situācija tevi vedīs pretī gaismai.

Bet vienam to paveikt ir ļoti, ļoti, ļoti grūti, jo no domām un sevis Tu nekad tā īsti nespēj noslēpties.
 

Varbūt ir kaut kas, ko es neesmu pajautājusi.
– Es gribētu publiski pateikt paldies Visumam, kurš ienes gaišumu un īstos cilvēkus manā dzīvē. Es jūtu, ka pirmo reizi tik ļoti neskumstu un pirmo reizi pēc ilgiem gadiem priecājos sagaidīt pavasari. Tā tiešām apzināti priecājos. Tas man ļoti daudz ko nozīmē.