"Mammu, vai tagad esmu aktieris?” Kā mazais Ričards Teodors pilnīgi neticami tika pie lomas filmā “Kristofers un divu pasauļu atslēga”

Piestāju pērnvasar ar mašīnu pie viena veikaliņa, auto bija pilns ar bērniem. Atradu vienu lietu, kas jānopērk un stāvēju pie kases. Pirms manis bija sieviete, kura kasierei teica: “Ja pazīstat kādu, kuram ir 6-8 gadu vecs bērns, uzrakstiet man, mums vajag vienai filmai.” Es ierunājos: “Man ir tāds aktieris!” Apmainījāmies kontaktiem aizsūtīju foto, visus parametrus. Pēc laika mūs uzaicināja uz sarunu, kurā piedalījās režisors Oskars Morozs un vēl daži cilvēki. Ričardam Teodoram bija liela interese, pēc tikšanās viņš mājās teica: “Nu, mammu, vai tagad esmu aktieris?” Viņu patiešām apstiprināja mazajai lomiņai, pēc mēneša filmējās. Tas bija tā – ir, lecam, aiziet! Viņš bija ļoti atvērts visam, ar prieku iesaistījās un darīja to, ko viņa lūdza izdarīt.

Kādas sajūtas bija, redzot filmas epizodes treilerī?

– Biju sajūsmā, jo redzētais bija efektīvi un vienlaikus mīļi. Man ļoti patika “Kristofers un divu pasauļu atslēga” treilera skaņu efekti, mūzika. Ričards tur ir mazā fragmentiņā. Viņš sākumā teica, lai viņam nerādot. Ričardam stundu vajadzēja pierast pie domas, ka būs redzams no malas un ka epizode ar mazo Kristoferu ir daļa no filmas. Noskatījies viņš palūdza, lai aizsūtu treileri omītei, opītim, visiem radiem un paziņām.

 “Mazais” Kristofers filmēšanas aizkadros. Publicitātes foto. 

Ko domājat par stāstu, kurā 11 gadīgais Kristofers zaudē mammu un caur iztēli un pasaku pasauli pieaug?

– Šī filma pieskaras ļoti nopietniem jautājumiem, tie ir maziem bērniem sarežģīti jautājumi. Sešu, septiņu gadu vecumā bērns nevar iedomāties, ka mamma ir mirusi, bet lielākiem bērniem, sākot ar desmit gadu vecumu, tas ir aktuāli  runāt par dzīvi, par nāvi, un ka tas viss, pie kā esam pieraduši, nav mūžīgs. Sabiedriskā telpā runā, ka bērnu tuvinieka aiziešana psiholoģiski traumē, bet, manuprāt, bērnu psihe ir ļoti adaptīva. Mēs varam paskatīties vēsturē, cik sarežģītus laikus piedzīvojušas omes un opji, dadzi zaudēja vecākus, bet pieaugot izveidoja veiksmīgas ģimenes un izaudzināja labus bērnus. 

“Kristofers un divu pasauļu atslēga” parāda, ka bērnam ir siltas atmiņas par mammu, kura vairs nav fiziski, bet ir klātesoša, jo dzīvo ar viņu atmiņās. Kamēr atceramies senčus, aizgājušos cilvēkus, tikmēr mums viņi ir dzīvi.

Vai jūsu bērni ir tai vecumā, ka varētu skatīties filmu “Kristofers un divu pasauļu atslēga”?

– Vecākajām dēlam ir18 gadi viņš jau izaudzis, meitai 8,5 Ričardam 7,5, māsai 5,5 gadi, mazajiem brālīšiem četri un divi gadi. Domāju, ka mūsu ģimenē ir trīs skatītāji, jo arī mūsu meitiņa, kurai drīz būs seši gadi, varētu skatīties šo filmu. Mācu saviem bērniem: “Ja tev ir bail un negribi redzēt, tasi actiņas ciet.” Es pati arī tā rīkojos, piemēram, ja rāda kara epizodes, ko pārdzīvoju un kas man sāp, cenšos neskatīties., lai sevi pasargātu.

Ko stāstāt saviem bērniem, kā izmantot datoru un dažādus tehnoloģiskos rīkus? 

– Es strādāju skolā un viens no priekšmetiem, kuru mācu, ir datorika. Mācu to bērniem no 4. klases līdz 9. klasei ieskaitot. Gribētu pateikt, ka visam jābūt līdzsvarā. Šobrīd bērniem un pieaugušajiem ir daudz iespēju, kā attīstīties, izmantojot dažādus rīkus. Bērniem ir iespēja sevi atrast vai parādīt kādu savu izpausmi caur tehnoloģijām tomēr nevajadzētu aizrauties. 

 Kadrs no filmas. Publicitātes foto

Mūsu ģimenē bērni daudz lasa. Mums nav mājās ekrānu, bērniem nav ne skārienjūtīgu telefonu, ne planšetes, jo mācījāmies no kļūdām ar vecāko dēlu, kuram jau no 1. klases viss bija. Mazākie māk brīvo laiku aizpildīt bez ekrāna. Viņi skatās televīziju, kad mēs, vecāki esam izvēlējušies saturu, bet citādi televizora pults viņiem nav pieejama.

Kas attiecas uz jaunajiem tehnoloģiskajiem rīkiem, tad augstvērtīgs radošs darbs nav iegūstams ātri – kas ir ātri un pa vieglāko ceļu, tam ir maz vērtības.

Par ātrumu – filmas vizuālās pasaku pasaules veidošana prasīja vairāk laika, nekā bija iecerēts.

– Cik redzēju, tā bija tikai daļa no darba, jo scenārijs, darbs ar aktieriem, filmēšana arī aizņēma noteiktu laiku. Ričards bija studijā ieskaņot dažas skaņas – nevis tekstu, bet skaņas, kas, iespējams, tiks izmantotas un pārveidotas. Aizvien biežāk redzam, ka strādājot ar tehnoloģijām, svarīga ir cilvēka iesaiste, jo cilvēks vada procesus. Aiz mākslīgā intelekta rīkiem un tehnoloģijām mēs vienalga gribēsim cilvēku sajust.

“Mazais” Kristofers filmēšanas aizkadros. Publicitātes foto.  

Starp citu, Ričards šovasar filmējās arī Dānijas, Zviedrijas un Latvijas kopražojuma filmā “Nezināmā sieviete”, kur bija masu skatos.

Ikdienā skatos daudz filmu, cenšos izvēlēties kvalitatīvas un labas filmas. Manuprāt, šī kinolente var aizraut daudzus jauniešus, arī vecākus kā laba ģimenes piedzīvojumu filma.