Ledusskapis pilns ar sapelējušu pārtiku, visur lupatu kaudzes. Jūlijas stāsts par mammu vācēju

Lielākajai daļai sabiedrības, izdzirdot vārdu “vācējs”, prātā nāk cilvēks, kurš pa ielām un pie miskastēm salasā dažādas lietas, nes mājās un krauj tik kaudzēs. Protams, ka ir arī tādi. Tomēr, ja runājam par Jūlijas mammu, viņu varētu saukt par tādu kā zolīdo vācēju. Viņa mantas pa ielām nemeklē. Viņa tās pērk. Kaudzēm vien – gan pārtiku, gan drēbes, gan visādas dīvainas ierīces un apšaubāmus interjera priekšmetus. Lielākoties sieviete neko no tā nelieto un arī ārā nekad neko nemet. Jūlijas bērnības mājas šobrīd pārvērtušās necaurejamā noliktavā.
Kā dzīvot kopā ar cilvēku vācēju

FOTO: Shutterstock.com

Kā dzīvot kopā ar cilvēku vācēju

Jūlija stāsta: “Tie, kas nekad nav bijuši manas mammas mājās, uzskata viņu par pilnīgi normālu cilvēku. Viņa strādā zolīdā uzņēmumā, darbā ierodas allaž korektā kostīmiņā un visādi citādi atstāj gluži normāla cilvēka iespaidu. Bet mēs, tuvākie, zinām, kā ir patiesībā. 

Visu savu mūžu mana mamma ir bijusi vācēja un, kā mūsdienās teiktu, – arī pilnīga šopoholiķe. Mēs mammai esam trīs bērni. Tētis no mums aizgāja, kad jaunākajam brālītim bija tikai gadiņš. Droši vien viņš nespēja izturēt to vājprātīgo bardaku mājās. To viņš arī mums, jau pieaugušiem esot, ir vairākkārt atzinis. 

Bet mamma pēc viņa aiziešanas kļuva par vēl lielāku vācēju – jo vairs nebija neviena, kas viņai par to varētu aizrādīt. Cik vien atceros, mājās vienmēr viss ir bijis aizkrauts. Pilni skapji, kuriem pat durvis nevar aizvērt, drēbju un gultasveļas kaudzes teju līdz griestiem, nekad pat neatvērtas kastes ar velns viņu zina ko. Piemēram, pašmasāžas ierīcēm, dārzeņu rīvēm, katlu komplektiem. Cik vien to līdzekļu bija, tik viņa iztērēja visam šim ārprātam. Mums kā bērniem nebija daudz ne rotaļlietu, nedz skaista apģērba. Acīmredzot bērnu lietas pirkt viņai nepatika. Piemēram, man noplīst vienīgās sporta botas. Viņa saka, ka tagad jaunām nav naudas, bet jau nākamajā dienā pārnes mājās jaunu tvaika slotu. Un tā regulāri.

 

Mamma ne tikai neko netīrija, viņa arī nekārtoja

Skolas laikā mēs nevienu bērnu ciemos nesaucām. Pirmkārt, mamma neļāva, un, otrkārt, mums bija tiešām mežonīgs kauns. Visas istabas, tai skaitā arī abas bērnistabas, bija aizkrāmētas teju līdz griestiem. Mamma arī nekad neko netīrīja, līdz ar to tas viss krājās starp milzu putekļu vērpetēm. Virtuvē īsti nebija nevienas brīvas virsmas, ledusskapī mūžīgi produkti ar notecējušu derīguma termiņu. Jo pārtiku arī viņai ļoti patika pirkt, bet ne jau tādu, kas būtu nepieciešama vai garšīga. Tādu, kas ir uz atlaidēm. Ja, piemēram, bija kaut kādam tā jau lētajam krējumam atlaides, viņa varēja nopirkt kaut astoņas bundžiņas, un pilnīgi vienalga, ka nav ar ko kopā to krējumu ēst.

Reklāma
Reklāma

 

Mantas ir pat viņas gultā

Šobrīd mēs ar māsu un brāli jau sen kā esam savās dzīvēs. Bet mamma visu turpina, kā iepriekš. Un, protams, ka mēs esam ļoti daudz par šo visu ar viņu runājuši. Bet tas ir kā pret sienu. Brālis vairākkārt ir teicis, ka apmaksās viņai psihoterapiju, uz ko atbilde vienmēr ir viena un tā pati: “Vai tiešām es neko dzīvē neesmu pelnījusi sev?” Reizēm es, goda vārds, domāju – paldies Dievam, ka tā alga viņai nav pārāk liela. Tad tajā mājā vispār pat ieiet nevarētu. Tāpat jau lāga nevar. Viņai pat gultā ir mantas. Vienā pusē viņa guļ, otrā mētājas drēbju kaudzes. No rītiem viņa no tām kaudzēm izvelk kādu kostīmu, izgludina to ar kādu no saviem vismaz astoņiem gludekļiem un iet uz darbu. Pelnīt naudu kārtējiem krāmiem.

 

Atkarība pāri visam

Protams, ka esmu daudz lasījusi par to, kāpēc cilvēki kļūst par vācējiem, un atbilde man ir pilnīgi skaidra. Nabadzība, mīlestības trūkums. Mamma ir uzaugusi bērnunamā. Izņemot mūs – bērnus un tagad arī mazbērnus, viņai neviena cita nav. Viņai nekad arī nav bijuši draugi, tik, cik kolēģi, jo no tiem jau viņa var noslēpt savu atkarību. Mēs, bērni, pie mammas braucam reti, jo nu nav taču tur, kur apgriezties. Es tad vismaz izvācu tos sapelējušos produktus, un tad jau dabūju noklausīties, cik šausmīgs cilvēks esmu. Protams, ka gan es, gan māsa pa kluso arī šādas tādas mantas mēdzam izmest. Tā darījām jau bērnībā. Bet nedod Dievs, viņa to pamanīs. Pēc māsas pēdējā mēģinājuma ieviest kādu nebūt kārtību viņa bija tā apvainojusies, ka ar māsu nerunāja kādus trīs mēnešus. Skaidrs, ka mēs mīlam mammu un viņa mīl arī mūs, bet esmu pilnīgi droša, ka savu vācējas dzīvesveidu viņa tomēr mīl vairāk un nupat jau esam atmetuši cerības, ka kādreiz tas varētu mainīties.”

Saistītie raksti