Pat, ja bērns klusē, viņam sāp! 10 izcili ieteikumi vecākiem, kuri piedzīvo strīdus vai šķiršanos

Šķiršanās vai ilgstoši konflikti starp vecākiem nekad nav tikai starp diviem pieaugušajiem, ja attiecībās ir bērni. Pat tad, ja bērni par notiekošo nerunā, neuzdod jautājumus un ārēji šķiet mierīgs, viņi ir iesaistīti.
Pētījumi liecina, ka bērna emocionālo labsajūtu ietekmē ne tikai vecāku šķiršanās fakts, bet arī konfliktu raksturs, bērna iesaistīšana tajos un tas, cik drošas un paredzamas saglabājas viņa attiecības ar vecākiem.

FOTO: Shutterstock.com

Pētījumi liecina, ka bērna emocionālo labsajūtu ietekmē ne tikai vecāku šķiršanās fakts, bet arī konfliktu raksturs, bērna iesaistīšana tajos un tas, cik drošas un paredzamas saglabājas viņa attiecības ar vecākiem.

Reizēm vecāki ir tik ļoti pārņemti ar savām sāpēm, dusmām, aizvainojumu un vilšanos, ka kļūst grūti pamanīt, kā šajā situācijā jūtas bērns. Pieaugušajiem konflikts var būt par netaisnību, uzticības zaudēšanu vai nepiepildītām cerībām uz kopīgu nākotni, bet bērnam, par bailēm pazaudēt kādu no vecākiem, nedrošību un neziņu par nākotni.
 

Pētījumi liecina, ka bērna emocionālo labsajūtu ietekmē ne tikai vecāku šķiršanās fakts, bet arī konfliktu raksturs, bērna iesaistīšana tajos un tas, cik drošas un paredzamas saglabājas viņa attiecības ar vecākiem. Tāpēc jautājums nav tikai par to, kā vecākiem izšķirties vai atrisināt savas domstarpības, bet arī kā nepazaudēt bērna emocionālās vajadzības laikā, kad pašiem pieaugušajiem ir ļoti grūti.
 

Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas pakalpojuma “Vecāki bērnu labā” vadītāja Ivita Puķīte sniedz 10 ieteikumus vecākiem, kuri piedzīvo attiecību krīzi, šķiršanos vai ilgstošus konfliktus

 

1. Paskatieties uz notiekošo bērna acīm, nevis tikai no sava skatpunkta

Tas, kā situāciju redz pieaugušais, ne vienmēr sakrīt ar to, kā to piedzīvo bērns. Vecākiem var šķist, ka viņi bērnu no konfliktiem pasargā, jo nestrīdas viņa klātbūtnē. Taču bērni bieži ļoti precīzi uztver arī to, kas netiek pateikts vārdos, saspringtu klusumu, izvairīšanos, intonāciju vai izmaiņas vecāku emocionālajā stāvoklī.
 

Pētījumi par bērnu emocionālo drošību rāda, ka liela nozīme ir tam, kā bērns pats interpretē vecāku konfliktus. Viņš var justies apdraudēts pat tad, ja pieaugušie uzskata, ka situācija tiek kontrolēta. Tāpēc reizēm ir vērts sev pajautāt, vai es patiešām zinu, kā mans bērns šobrīd jūtas, vai tikai pieņemu, ka zinu? Bērnam nav vajadzīgs, lai mēs viņa vietā izdomātu, kā viņam būtu jājūtas. Viņam ir vajadzīgs pieaugušais, kurš spēj ieklausīties.

 

2. Atcerieties – jūsu attiecības ar otru vecāku nav bērna attiecības ar viņu

Otrs cilvēks var nebūt bijis labs partneris, bet vienlaikus var būt pietiekami labs, mīlošs un rūpīgs vecāks. Reizēm pieaugušo aizvainojums ir tik spēcīgs, ka kļūst grūti nošķirt šīs divas lomas. Mēs sākam vērtēt otra vecāka attiecības ar bērnu caur savu sāpīgo pieredzi. Taču bērna attiecībām ar mammu un tēti ir sava vēsture, savas emocijas un sava nozīme. Bērnam nav jāatsakās no mīlestības pret vienu vecāku, lai apliecinātu lojalitāti otram. Protams, tas neattiecas uz situācijām, kurās bērna attiecībās ar vecāku pastāv vardarbība, nevērīga izturēšanās vai cits apdraudējums. Šādos gadījumos bērna drošība vienmēr ir pirmajā vietā.

 

3. Nepieļaujiet bērna atsvešināšanu no otra vecāka

Viena no sāpīgākajām parādībām konfliktējošās ģimenēs ir bērna atsvešināšana no otra vecāka. Ar atsvešinošu uzvedību saprot situācijas, kurās viens vecāks apzināti vai neapzināti ar savu rīcību grauj bērna attiecības ar otru vecāku. Tas ne vienmēr notiek atklāti. Reizēm tie ir regulāri negatīvi komentāri par otru vecāku, viņa noniecināšana, bērna vainošana par vēlmi satikt otru vecāku vai situācijas, kurās bērnam tiek radīta sajūta, ka mīlestība pret vienu vecāku nozīmē otra nodošanu. Piemēram, bērns ar prieku atgriežas no nedēļas nogales pie tēta, bet mamma kļūst vēsa, noslēgta vai aizvainota. Neviens neko tieši neaizliedz, tomēr bērns pamazām iemācās, ka savu prieku labāk neizrādīt. Ar laiku bērns var sākt slēpt pozitīvo pieredzi ar otru vecāku, pielāgot savas atbildes vai pat pārņemt viena vecāka negatīvo attieksmi.
 

Svarīgi atšķirt atsvešinošu uzvedību no situācijām, kad bērns pats attālinās no vecāka piedzīvotas vardarbības, pazemošanas vai nedrošu attiecību dēļ. Ne katra bērna nevēlēšanās satikt vecāku ir atsvešināšanas rezultāts. Bērnam nevajadzētu būt situācijā, kurā viņam jāizvēlas, kuru vecāku mīlēt un kura jūtas saudzēt.

 

4. Pievērsiet uzmanību bērna uzvedībai – reizēm ķermenis pasaka to, ko bērns vēl nespēj izteikt vārdos

Ne visi bērni spēj pateikt to kā jūtas vecāku konfliktos. Īpaši mazāki bērni nereti savus pārdzīvojumus pauž caur uzvedību un ķermeniskām reakcijām. Var parādīties miega traucējumi, vēdersāpes, galvassāpes, pastiprināta raudulība, dusmu uzliesmojumi, noslēgšanās sevī, grūtības koncentrēties vai nevēlēšanās doties uz bērnudārzu un skolu.
Reizēm vecāki sāk meklēt risinājumus bērna uzvedībai, nepamanot, ka tā var būt reakcija uz ilgstošu emocionālu spriedzi ģimenē.

 

5. Neļaujiet bērnam kļūt par jūsu emocionālo atbalstu

Šis ir viens no tiem procesiem, kurus vecāki bieži nepamana. Pēc šķiršanās vai ilgstošiem konfliktiem viens no vecākiem var justies ļoti vientuļš, sāpināts vai bezpalīdzīgs. Reizēm bērns kļūst par cilvēku, kuram tiek uzticēti pieaugušo pārdzīvojumi, no kura tiek gaidīts mierinājums un emocionāls atbalsts. Bērns var sākt justies atbildīgs par to, lai mamma nebūtu bēdīga vai tētis nejustos vientuļš. Ir svarīgi atšķirt dabisku bērna līdzjūtību no situācijas, kurā bērns jūtas atbildīgs par vecāka emocionālo stāvokli. Bērns drīkst redzēt, ka mamma vai tētis ir bēdīgs. Taču viņam ir svarīgi zināt, ka pieaugušais spēj par sevi parūpēties un meklēs palīdzību pie citiem pieaugušajiem. Bērnam nav jābūt tam, kurš glābj savus vecākus no viņu sāpēm.

 

Reklāma
Reklāma

6. Neiesaistiet bērnu lojalitātes konfliktā

Bērni ļoti ātri iemācās sajust, ko drīkst un ko nedrīkst teikt katram no vecākiem. Reizēm bērns sāk kontrolēt savus vārdus, emocijas un pat atmiņas. Viņš nestāsta mammai, cik labi pavadījis laiku pie tēta, vai slēpj no tēta, cik ļoti pietrūkst mammas. Viņš var justies vainīgs pat par to, ka ir laimīgs kopā ar otru vecāku. Svarīgi ir ne tikai izvairīties no otra vecāka noniecināšanas vārdos, bet arī pievērst uzmanību savām neverbālajām reakcijām. Reizēm viena nopūta, nicinošs skatiens vai klusēšana bērnam pasaka vairāk nekā gari teikumi. Bērnam ir jāzina, ka viņš drīkst priecāties par attiecībām ar abiem vecākiem, nevienu nenododot.

 

7. Atcerieties – bērnam nav vajadzīgi vecāki, kuri nekad nestrīdas

Daudzi vecāki izjūt vainas sajūtu par to, ka bērns ir redzējis viņu domstarpības. Taču būtiska nozīme ir ne tikai tam, vai vecāki strīdas, bet arī tam, kā viņi risina konfliktus. Bērnam var būt vērtīgi redzēt, ka divi cilvēki spēj nepiekrist viens otram, bet vienlaikus saglabāt cieņu, uzņemties atbildību par saviem vārdiem un meklēt risinājumu. Ja bērns ir redzējis strīdu, ir svarīgi viņam arī parādīt vai paskaidrot, ka pieaugušie situāciju risina.
Tas nenozīmē, ka bērnam būtu jābūt klāt intensīvos vai biedējošos konfliktos. Taču konstruktīva domstarpību risināšana var palīdzēt viņam apgūt svarīgu pieredzi – attiecībās var būt grūtības, un tās ir iespējams risināt.

 

8. Uzklausiet bērna viedokli, bet nelieciet viņam pieņemt pieaugušo lēmumus

Bērnam ir svarīgi just, ka viņa domas, jūtas un vajadzības tiek ņemtas vērā. Taču pastāv būtiska atšķirība starp bērna uzklausīšanu un atbildības uzlikšanu bērnam.
Jautājums pie kura no vecākiem bērns grib dzīvot, var radīt ļoti smagu emocionālu konfliktu, īpaši tad, ja bērns baidās kādu sāpināt. Bērna viedoklim ir nozīme, un tas jāņem vērā atbilstoši viņa vecumam un briedumam. Taču bērnam nav vienam pašam jāuzņemas atbildība par sarežģītiem ģimenes lēmumiem. Vecāku uzdevums ir uzklausīt, saprast un uzņemties atbildību par lēmumiem, kas vislabāk atbilst bērna interesēm.

 

9. Vienojieties par svarīgāko, bet pieņemiet, ka katrs vecāks ir atšķirīgs

Bērnam palīdz, ja vecāki spēj vienoties par būtiskākajām audzināšanas vērtībām, drošību, robežām un ikdienas jautājumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka abās mājās visam jānotiek pilnīgi vienādi. Mamma nekad nebūs tētis, un tētis nekad nebūs mamma. Katram ir savs raksturs, savs veids, kā izrādīt mīlestību, rūpēties un veidot attiecības ar bērnu. Reizēm pēc šķiršanās vecāki ļoti daudz enerģijas velta tam, lai kontrolētu, kā otrs vecāks audzina bērnu. Taču ne katra atšķirība ir kļūda vai apdraudējums. Bērns var iemācīties pielāgoties dažādām vidēm, ja vien abās viņš jūtas droši, pieņemts un mīlēts. Svarīgi ir vienoties par būtisko un pieņemt, ka otrs vecāks dažas lietas var darīt citādi. Arī pāreja no vienas mājas uz otru bērnam var prasīt emocionālu pielāgošanos. Ja bērns pēc atgriešanās ir klusāks, noguris vai aizkaitināts, tas automātiski nenozīmē, ka pie otra vecāka noticis kaut kas slikts. Reizēm bērnam vienkārši vajadzīgs laiks, lai atkal iejustos.

 

10. Meklējiet palīdzību laikus – ne tikai bērnam, bet arī sev

Bieži vien ģimenes pēc profesionālas palīdzības vēršas tikai tad, kad konflikti jau kļuvuši ļoti smagi un aizvainojumi krājušies gadiem. Taču palīdzību ir vērts meklēt daudz agrāk, arī tad, ja vecāki vēl dzīvo kopā, bet jūt, ka attiecības kļūst arvien sarežģītākas. Profesionālu speciālistu konsultācijas, var palīdzēt labāk izprast savas emocijas, komunikācijas grūtības un atkārtotos konfliktu modeļus. Ja vecāki jau ir šķiršanās procesā, svarīgi izvērtēt arī mediācijas iespējas, lai vienotos par bērna aprūpi un citiem būtiskiem jautājumiem.
 

Protams, ir situācijas, kurās tiesas vai bāriņtiesas iesaiste ir nepieciešama. Īpaši tad, ja pastāv vardarbība, kontrole vai bērna tiesību un drošības apdraudējums. Tomēr situācijās, kurās vecāki spēj droši sadarboties, ir vērts meklēt risinājumus, kas mazina savstarpējo cīņu.
 

Tikpat svarīgi ir laikus meklēt palīdzību bērnam, ja redzam, ka viņš netiek galā ar emocionālo slodzi. Taču savā darbā ar ģimenēm es īpaši uzsvērtu domu, ka reizēm bērna grūtības ir tās, kas atved vecākus pie speciālista, lai gan pirmā palīdzība patiesībā ir nepieciešama pašiem pieaugušajiem. Bērni ļoti jūt vecāku bailes, spriedzi, trauksmi un nedrošību. Viņu uzvedība dažkārt atspoguļo to, kas notiek ģimenes attiecībās. Tāpēc rūpes par savu emocionālo veselību nav egoisms. Tās ir arī rūpes par bērnu.

 

Bērnam nav vajadzīgi ideāli vecāki, bet emocionāli pieejami pieaugušie

Šķiršanās pati par sevi ne vienmēr ir tas, kas bērnam nodara vislielākās sāpes. Dažkārt daudz smagāka ir ilgstoša dzīvošana konfliktā, neziņā, emocionālā spriedzē un sajūtā, ka jāizvēlas starp diviem sev vistuvākajiem cilvēkiem. Vecākiem nav jābūt ideāliem. Viņi drīkst dusmoties, skumt, vilties un kļūdīties. Taču svarīgi ir apzināties, ka pieaugušo emocijas ir pieaugušo atbildība – bērnam nav jābūt starpniekam, tiesnesim, mierinātājam vai tam, kurš cenšas saturēt kopā ģimeni.
 

Jūs varat pārstāt būt pāris, bet nevar pārstāt būt vecāki. Un, iespējams, viena no lielākajām dāvanām, ko varam sniegt savam bērnam arī pēc šķiršanās, ir iespēja veidot drošas attiecības ar abiem vecākiem, ja vien šīs attiecības viņu neapdraud. Bērnam ir vajadzīga pārliecība, ka viņš drīkst mīlēt, priecāties un būt pats, nejūtoties vainīgs par otra vecāka emocijām.


Pateicoties Rīgas Bāriņtiesas atbalstam, Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijā rīdzinieku ģimenēm ir pieejams pakalpojums “Vecāki bērnu labā”, kura ietvaros vecākiem bez maksas ir pieejama profesionāla palīdzība situācijās, kad radušās domstarpības, sarežģījumi komunikācijā, vai grūtības sadarboties bērna audzināšanas un aprūpes jautājumos. Plašāka informācija pieejama, rakstot uz e-pastu domstarpibas@sosbca.lv vai zvanot uz tālruni +37122572449.

Saistītie raksti