Piecu bērnu māte par mīlestību un pacietību: "Piederu tipam sieviete-mamma"

Anitas vecākajam dēlam Emīlam ir 20 gadu, viņš tikko iestājies brīvprātīgajā dienestā Zemessardzē. Pēterim ir 18, viņš mācās Rīgas Tehniskajā koledžā, Mārtiņam – 16, un viņš arī sāks mācības Tehniskajā koledžā. Meitiņām peciņām – dvīnēm Baibai un Norai – 13. septembrī, paliks 14 gadu, viņas sāks mācīties 7. klasē. Anita neuzskata, ka pieci bērni ir daudz. Emīla krustmātei ir astoņi bērni, un Dundagas pagasta Vīdales ciemā, kur dzīvo viņas saime, Anita ar saviem pieciem bērniem skaitītos teju mazākā ģimene. Sieviete nesūkstās par to, cik grūti bērnus audzināt vienai, jo ar viņu tēvu ir šķīrusies, un ka meitām ir disleksija – neirobioloģiski specifiski mācīšanās traucējumi, kas apgrūtina lasītprasmi, rakstīšanu un teksta uztveri. Tas nav saistīts ar zemu intelektu vai slinkumu, bet ar to, kā smadzenes apstrādā valodas informāciju.

Mammas uzmanība vajadzīga vienmēr

“Ar Emīlu lepojos – malacītis! Neraugoties uz to, cik ļoti spurojos pretī, viņš tomēr sekoja savam mērķim – dienēt Latvijas armijā. Tāpēc mans uzdevums ir viņu atbalstīt. Arī Pēteris zina, ko grib, – viņš apgūst loģistiku. Uz Mārtiņu liku cerības, ka būs pavārs, jo viņam ļoti patīk gatavot, bet viņš izvēlējās mācīties par elektriķi. Varbūt dikti pragmatiska izvēle, jo elektriķi būs vajadzīgi vienmēr. Tajā pašā laikā ēst gatavošana paliek kā hobijs. Atliek vien piekrist dēla teiktajam – kāpēc man jāiet mācīties to, ko pats varu iemācīties,” smaida Anita.

Tā nu sanācis, ka bērni Anitai nākuši ik pēc diviem gadiem. Un, ja trīs jau ir, tad kāpēc gan vēl ne divi – lai bariņš top kuplāks. Būtībā viņa pat nezinot, kā ir, kad ir maz, un cik grūti tikt galā jau ar vienu. Jā, ar vienu noteikti esot grūtāk, jo viņš pieprasa visu mammas uzmanību. Kad ir jau divi vai trīs, viņi ņemas savā starpā, un tad mammai savā ziņā vieglāk, bet – ne viegli. Jo vienmēr ir kašķis, kuram mammas uzmanība tiks vairāk, kas ir normāla situācija jebkurā daudzbērnu ģimenē. Konkurence! Un kādam diemžēl tās vienmēr mazliet pietrūkstot – ne tikai mazotnē, bet arī tagad. Tikai tā vairs neesot bērnišķīga konkurence, bet vēlme pēc padoma, ieteikuma, skata uz situāciju no malas, tātad normālas sarunas. Piemēram, Emīls, arvien patstāvīgāks kļūdams, piezvanot un sakot – mammu, man tas un tas, kā tu domā, kā labāk darīt? “Es ļoti mērķtiecīgi esmu gājusi uz to, lai bērni, saskaroties ar problēmām un paši ar tām īsti netiekot galā, man droši zvanītu, un tad mēs tās kopā risinātu. Kopā! Vai arī, ņēmuši vērā manu padomu, vismaz tajā ieklausījušies, darītu to paši. Emīla gadījumā mans uzdevums nu jau ir tikai pastāvēt kaut kur blakus. Jo lēmumu pieņems viņš pats.”

Ja vecāki šķiras, tam nav jāskar bērni

Vai Anita kādreiz domājusi par situāciju, kad bērns paziņos – pats zinu, ko darīt, liec man mieru? Tā jau esot gadījies, un viņa to klusēdama pieņēmusi. Bet vienmēr jutusi, kad vajag pieslēgties, pat īpaši neaicinātai to darīt. Vienkārši atnākt palīgā.

“Un bērni to apzinās. Tāpat to, ka padomu droši var prasīt arī tētim. Mūsu uzstādījums šķiroties bija – viņš savas attiecības ar bērniem veido pats. Jo katram no vecākiem tam ir sava formula, un manējā viņam droši vien nestrādās. Izšķīrāmies kovida laikā. Vienā brīdī pateicu – viss cauri, man pietiek! Lēmums nebija pārspriežams. Sīkāk šo jautājumu nevēlos iztirzāt. Bet viņš ir kolosāls tētis. Tam, ka mums kaut kas nesanāca, nav jāskar bērni. Dzīvē tā gadās. Kādu tās posmu mums kopā bija labi, citā viens otru pazaudējām. Tagad viņš ar bērniem var tikties, kad vien grib, savu iespēju robežās mūs atbalsta materiāli. Vai ar to pietiek vai nepietiek, tad jau ir cits jautājums. Godīgi sakot, brīžiem nepietiek. 

Tomēr svarīgāk ir, lai bērniem ar tēti būtu labas attiecības, lai viņi allaž zinātu – kaut arī tēta nav līdzās katru dienu, viņš ir ar mums. Īpaši šo sajūtu vajag meitenēm. Pati atceros, cik ļoti man bija vajadzīgs tētis, kaut arī mani vecāki nebija šķīrušies. Jo tētis ir pirmais vīrietis, kuru meitene savā dzīvē iepazīst, viņš ir paraugs. 

Baiba un Nora ļoti mīl savu tēti. Un kur tad vēl mācīties zupu vārīt, ja ne pie viņa! Ja arī ne visai garšīga sanāks, tētis taču apēdīs!” (Smejas.)

Tad Anita jau nopietni piebilst, ka viņas lēmumu šķirties no vīra visvairāk pārdzīvojusi Baiba. Neilgi pēc tam bijusi situācija – tētis meitenes pēc ciemošanās atved līdz Juglai, abas pārsēžas Anitas mašīnā. Pēc brīža Anita spogulītī redz – Baiba raud... Apstājusies ceļa malā, un ilgi runājušas, ka nekur jau tētis nepazudīs, tikai tagad jāpieņem un jāpierod pie modeļa, ka viņš dzīvo atsevišķi. Šādas sarunas risinātas vairākkārt. Ja Anita jutusi, ka meitenēm grūti, zvanījusi viņu tētim un teikusi, lai parunā. Kaut vai WhatsApp. Viņš to vienmēr arī darījis un, kad vien varot, ar meitām tiekoties, ņemot pie sevis.

Puikas, lielāki būdami, vecāku šķiršanos pieņēmuši mierīgāk, saprotošāk, bet arī viņiem vajadzēja izskaidrot, kāpēc tā noticis. Kaut vai tāpēc, lai neizrunāta pārdzīvojuma dēļ neciestu bērnu mentālā veselība. Anita vispār turot roku uz pulsa – uzraugot gan bērnu fizisko, gan garīgo un mentālo veselību. “Kopumā man tas izdodas. Ja kāds kaut ko ilgāk tur sevī, nolasu to pēc ķermeņa valodas. Bet tādu gadījumu nav bijis daudz, jo, kā jau teicu, bērni zina, ka var man uzticēties.”

Par vārnai izbarotu telefonu un jauniem apaviem

Ir teiciens – cik bērnu Dievs būs devis, tik palīdzēs uzturēt. Bet mūsdienu materiālajā pasaulē tas nav viegli, jo bez kartupeļiem un maizes, bērniem vajag arī telefonus, datorus, arvien jaunas drēbes un tamlīdzīgi. “Ar bērniem vienmēr esmu runājusi atklāti. Ja finansiālais stāvoklis nav tas labākais, pasaku – piedod, bet šobrīd tev nepieciešamo nopirkt nevaru atļauties, jāpagaida. Nepieciešamo lietu sarakstā noteikti neietilpst jaunākais iPhone un kaut kas līdzīgs – bērni lieliski iztiek ar maniem vecajiem telefoniem. Pēterim gan jau tāds, kas, šķiet, tūlīt izjuks pa detaļām, tāpēc pati sāku teikt, ka varbūt vajag jaunu, bet viņš atrunājās, ka vēl iztikšot. Zinu, Pēteris ļoti gaidīja manu telefonu, kuru gribēju nomainīt, bet es to izbaroju vārnai! (Smejas.) Braucot mašīnā, ieraudzīju tik smuku vārnu, ka gribējās to pacienāt. Piestāju, izkāpu, metu cepumiņu, un... telefons izslīdēja no rokām, ekrāns izbeidzās. Tad nu tagad domāju, kā Pēterim izkārtot jaunu.”

Lielais visu vajag laiks bērniem ir 1. septembris. Visi jau laikus paskatoties, kas mājās ir, ko vēl var izmantot no pagājušā gada, piemēram, puspierakstītas klades, un ko noteikti vajadzēs pirkt. Tad sastādot šo lietu sarakstu, sarēķinot, cik tas izmaksās. Uzreiz iztērēt tik lielu summu Anita parasti nevar atļauties, tāpēc visu nepieciešamo sāk pirkt laikus un pakāpeniski. Puspierakstīto klažu lietošana ļoti aktuāla esot meitenēm, lai viņas varētu ieskatīties vecajos pierakstos, atkārtot jau apgūto, kas bērniem ar mācīšanās traucējumiem ir ārkārtīgi svarīgi. Skolotājas par to tiek informētas un neiebilst.

Sāpīgāk esot ar apaviem, īpaši sporta, jo tie ir dārgi. Tad ģimene skatoties, kuram jaunus vajag visvairāk, bet kurš var paciesties līdz brīdim, kad ģimenes budžetā atliks summa jaunu apavu iegādei. Jebkurā gadījumā, pirms doties apavus pirkt, vispirms apskatoties, kurā veikalā tiem visdraudzīgākā cena. Otro roku veikalā apavus gan nepērkot nekad. “Apavi jāievalkā pa savai pēdai, pretējā gadījumā augošiem bērniem var sašķiebties stāja, bet to nedrīkst pieļaut,” uzsver Anita.

Ar apģērbu esot vienkāršāk. Kad bērni vēl bijuši mazi, liels atbalsts bijušas citu vecāku atdotās drēbes, jo augošie bērni nespēj tās novalkāt. Turklāt mazam bērnelim nav no svara, vai viņam mugurā jauns vai jau kāda panēsāts mētelītis. Tomēr pienākot posms, kad viņi to jau saprot un ļoooti gribot jaunu, savu... Tā kā šī vēlme nevienam nav sveša, Anita to respektē, un, kad ir bišķiņ vairāk naudas, visvairāk gribētājs tiek pie jauna apģērba.

“Bijušas situācijas, kad bērni, ietaupījuši kaut ko no manis dotās ikdienas naudiņas, teikuši – mammu, ja vajadzēs, mēs tev varēsim aizdot! Mīļi. Nezinu, kā ir citās daudzbērnu ģimenēs, bet mēs, kopā draudzīgi plānojot ģimenes budžetu, vienmēr raugāmies, kā var izgrozīties, un mani bērni ir ļoti saprotoši. Viņiem pašapziņas celšanai zīmolu drēbes un iPhone nav vajadzīgs.”

Kā visam var pietikt pacietības  

Kad bērni bijuši mazāki, protams, kašķējušies, un ne tikai mammas uzmanības dēļ. Kur vairāki bērni, tur pat pakaušanās savā starpā neizbēgama; arī Anita ar vecāko māsu tādam posmam izgājušas cauri. Tagad bērni iztiekot bez vērā ņemamām nesaskaņām un cits citam piepalīdzot. Piemēram, Emīlam labi padodas angļu valoda, tāpēc Anita lūgusi viņu palīdzēt Pēterim sagatavoties eksāmenam. Savukārt Pēterim labāk padodas citi priekšmeti un viņš neatsakās palīdzēt citiem. “Un kāpēc lai Mārtiņš, kurš ļoti labi zīmē, savu darbu neiedotu brālim? Tikai jānoskaidro, vai abiem nav viena un tā pati zīmēšanas skolotāja!” (Smejas.)

Par savu ikdienu Anita stāsta tik mierīgi, ka pats par sevi rodas jautājums – vai viņai tiešām visam pietiek pacietības? “Jā. Laikam tāpēc, ka piederu tipam sieviete-mamma. Nenoliedzu, brīžiem, kopā ar kādu mācoties, īpaši meitām, esmu uzsprāgusi, bet tad talkā pasaucu kādu no vecākajiem dēliem, galējā variantā zvanu privātskolotājai – klau, man nesanāk, nāc palīgā! Tomēr man ir noteikums – palīdzu līdz 9. klasei, pēc tam pie manis nāciet tikai tad, kad ir galīgs čau. Kad tāds ir? Nezinu, nav bijis! (Smejas.) Bet ar to domāju situācijas, kurās mana iejaukšanās tomēr vēl nepieciešama. Kā ar Emīlu, kad viņš bija Zemessardzes nometnē un tāpēc netika uz matemātikas eksāmenu, par ko skolā bija informējis. Izziņa bija aizsūtīta arī no Zemessardzes, bet tā skolā laikam bija noklīdusi, tāpēc skolotāja zvanīja un visas pretenzijas paceltā tonī izteica man. Iepauzēju un atjautāju: “Kāpēc jūs lamājat mani? Emīlam ir 18 gadu, tātad jau pieaudzis cilvēks, un viņam pašam ar šo situāciju jātiek galā.” Bet es taču esot māte! Varēju tik atteikt, ka arī četrdesmitgadīgam un sešdesmitgadīgam dēlam es joprojām būšu māte...”

Foto no personīgā arhīva 

Joks par trīnīšiem pārvēršas... dvīnītēs

Bērnu nākšanu pasaulē Anita ar vīru neesot plānojuši. Gaidījuši kā svētību – kad atnāks, tad atnāks. Pirms Emīla piedzimšanas abi sarīkojuši totalizatoru – kurā datumā viņš piedzims? Vīrs trāpījis, uzlikdams 4. martu. Meitiņu pieteikšanās gan bijis pārsteigums, un to, ka būs dvīnes, uzzinājuši grūtniecības trešajā mēnesī. Sajūta bijusi dīvaina, jo dienu pirms tam abi izlasījuši ziņu, ka Jelgavā piedzimuši trīnīši, un nosmējuši – jāpārbauda, varbūt arī mums būs trīs! Anita par to turpinājusi smiet arī ārstes kabinetā, bet, kad viņa teikusi – nē, jums būs dvīnīši –, apjukusi un nodomājusi, kas tas ir labs joks. Tad ārste pagriezusi pret viņu datora ekrānu – jā, tiešām divi! Sākumā Anita bijusi pārliecināta, ka būs puisītis un meitenīte, un jau vārdus izdomājusi – Noriņa un Kārlītis. Vēlāk ārste pateikusi, lai Kārlītim nomaina vārdu.

“Kā pagāja pirmais gads pēc dvīnīšu piedzimšanas, pat neatceros – ne viņu gulēšanas, ne barošanas režīmu. Laikam biju ļoti izsmelta, jo divi zīdaiņi plus trīs džeki mājās... Sievietei ir, ko turēt! Puikas ļoti gaidīja māsiņas, gandrīz kā piedzīvojumu to uztvēra,” smaidot atceras Anita.

Meitenes piedzimušas normālā svarā, normāli attīstījušās, tikai aizdomīgi ilgi nav runājušas. Teikušas tikai – mamma, tētis, viss pārējais savā valodiņā. Anita zinājusi, ka dvīņiem tā mēdz būt, tāpēc lielu uzmanību tam nav pievērsusi, pat prātā nav nācis, ka iemesls var būt kāds nopietns veselības traucējums. Kad meitenes savā valodiņā kaut ko prasījušas un vecāki nav sapratuši, kas tas ir, Anita abas iemācījusi kādu no viņiem vai brāļiem paņemt pie rokas un aizvest, lai parādītu, ko īsti viņas grib.

Aizdomas par to, ka dvīnēm kaut kas ar valodu tomēr nav kārtībā, radušās tikai tad, kad Baiba un Nora sākušas iet bērnudārzā, jo viņas nevarēja atcerēties burtus. Arī audzinātājas to bija pamanījušas, bet trauksmi nav cēlušas. Bērnudārza logopēde gan ieminējusies par valodas attīstības traucējumiem, ieteikusi apmeklēt audiologopēdu, bet par iespēju vērsties Valsts pedagoģiski medicīniskajā komisijā nav bildusi. Tāpat 1. klases audzinātāja, kad meitenes jau sāka iet skolā un Anita darīja zināmu, ka viņas vēl nelasa; esot bērni, kas to iemācās tikai skolā. Tad sācies kovids, mājsēde, līdz ar to apstājusies arī mācīšanās, jo Anita nav jutusies gana zinoša, lai pati meitas mācītu. Līdz ar to īstās problēmas atklājušās tikai pēc tam.

Ielēkt pēdējā vilcienā

Jau 2. klasē Anita kopā ar meitām vakaros mācījusies, līdz Baibai un Norai galva sākusi sāpēt un pati novesta līdz asarām, bet tāpat bez panākumiem. Tad gan sapratusi, ka meitas jāved uz komisiju. Tā apstiprinājusi, ka māsām nepieciešama īpaša mācīšana ar speciālu logopēdu un pedagogu palīdzību. Skolā to neizdevās nodrošināt, tāpēc vajadzēja pāriet uz Mārupes pamatskolu, kur bērniem ar disleksiju – neirobioloģiskiem specifiskiem mācīšanās traucējumiem, no kuriem katru apzīmē ar savu diagnozes kodu – atvēlētas vairākas klases. Baibai sākumā diagnozes kods bijis 5.6, kas apzīmē mācīšanās traucējumus, Norai 5.8, kas apzīmē garīgās attīstības traucējumus. Šogad to noņēmuši, diagnozes kods nomainīts pret 5.6.

“Tagad par visu piedzīvoto un pārdzīvoto runāju mierīgi, bet nedomājiet, ka man bija viegli pieņemt faktu, ka bērniem ir šādi traucējumi. Ne tuvu! Neticu, ka ir kāda mamma, kas ar to varētu viegli samierināties. Kā Norai ies šogad 7. klasē, nezinu, bet ceru, ka mēs izturēsim un šo kodu noturēsim. Mēs saku tāpēc, ka mans atbalsts būs ļoti vajadzīgs, un man ir vesela loģistika, kuram speciālistam kurā brīdī palūgt palīdzību, jo bez tā nez vai iztiksim. Vispār viņām abām ar zināšanu apguvi iet kā pa viļņiem – te Nora augšā un Baiba lejā, te otrādi. Bet kods 5.8 Norai būtībā ļoti palīdzēja, jo skolotāji ar viņu strādāja individuāli un līdz ar to ātri pacēla augšā. Jau pēc pirmā gada Mārupes pamatskolā meitenes daudz varēja izdarīt – ar to domāju uzlabojumus tekstu lasīšanā un saprašanā, gramatikā un vārdu dalīšanā zilbēs. Ja tas būtu darīts jau 1. klasē, tad, 6. klasi beidzot, tādu problēmu un grūtību nebūtu. Arī pati jūtos vainīga. Nepamet sajūta, ka attiecībā uz meitām kaut ko par pāris gadiem kavēju, arī pati atpalieku, kaut ko nezinu. Tagad, ritot viņu 13. gadam, beidzot esam izgājušas ārstu ārstus, viņi izpētījuši, kas Baibai un Norai būtu tas vislabākais, un cītīgi pie tā strādājam. Ceru, ka šajā gadījumā velna ducis būs tas zīmīgais skaitlis labā nozīmē. Jā, šādu padziļinātu izmeklēšanu vajadzēja ātrāk, bet varbūt mums lemts tāds pasmagāks ceļš... Esam ielēkušas pēdējā vilcienā, kad vēl kaut ko var mainīt,” domīgi saka Anita. Tad piebilst – ja meitenes piedalītos mūsu sarunā, es diez vai saprastu viņu teikto, jo abām arī valoda ķeroties. Kaut gan nesen Anitas draudzenes māsa, kura Baibu un Noru satikusi pirmo reizi, teikusi, ka meiteņu runāto sapratusi. Kas, protams, ļoti priecējis. Jo progress tiešām esot milzīgs.

“Starp citu, brāļiem, lai cik viņiem stāstīts un skaidrots par māsu diagnozi, vienmēr šķitis, ka ar viņām viss kārtībā, tikai slinkas! Pat Emīls ar mani par to vairs nerunā, vien nosaka – nevajag sēdēt telefonos, bet lasīt grāmatas. Tikai kāda lasīšana, ja viņas joprojām burto kā pirmklasnieki un garākos vārdos, pa zilbei velkot kopā, saputrojas. Tāpēc es meitām lasu priekšā, vai arī viņas klausās audiogrāmatas,” stāsta Anita. Bērni pie lasīšanas pieradināti kopš mazotnes, jo viņa vienmēr lasījusi kādu grāmatu priekšā. Tikai ne pasakas, bet klasiku, piemēram, Lāčplēsi. Puikas to uztvēruši kā bojeviku, jo Lāčplēsis cīnās ar Melno bruņinieku, bet meitenes kā princešu grāmatu, jo Spīdala un Laimdota sacenšas skaistumā. Tāpat Sūnu ciema zēnus, Zaļo zemi, Pasaules vēsturi, Dievs. Daba. Darb. un citas, jo zinājusi – paši viņi tās, kad paaugsies, nelasīs. Doma maziem bērniem lasīt šādas grāmatas Anitai ienākusi prātā, lai viņi ātrāk aizmigtu, jo pasakām bērni dzīvo līdzi un pēc tam vēl pusaizmiguši uzdod jautājumus.

Foto no personīgā arhīva.

Mamma kā piemērs, kam sekot

“Nesen, kad ar meitenēm skatījāmies kaut kādas spēles un vienā bija jautājums, kāda ir tava sapņu istaba, abas teica, ka blakus gultai noteikti būs grāmatu plaukts. Es ļoti ceru, ka šis meiteņu sapnis, kaut gan pagaidām viņām vēl ir grūti lasīt, piepildīsies. Jo abas problēmu apzinās un savu iespēju robežās to risina – mācās, ko šodien atvieglo audioierakstu pieejamība. Pati arī joprojām mācos – Turībā papildinu zināšanas ārstnieciskajā masāžā, klasiskajai klāt nāks holistiskā. Lielās slodzes dēļ reizēm eju pa gaisu, bet tāpat meitenēm esmu kā piemērs – kaut grūti, bet jādara! Kur manī tam visam spēks? Nezinu. Bet vai tad ir varianti? Kurš cits par maniem bērniem turēs rūpi, ja ne es? Teikšu godīgi, nesen piedzīvoju krīzi. Pārgurums līdz asarām. Tad kopā ar draudzeni meitenes vedām pie tēta un pa ceļam aizgājām izstaigāties gar jūru. Līdz kādā mirklī attapu, ka brienu ūdenī ar visu kleitu mugurā... Tikai ilgi tam ļauties nevarēju, jo Baiba un Nora, manas rīcības ielīksmotas, arī brida jūrā ar visām drēbēm,” pasmaida Anita. Citkārt, kad sagulst smagums, Anita paņemot fotoaparātu un ejot bildēt. Tā esot viņas meditācija.

Autore: Antra Krastiņa, žurnāls “Patiesā dzīve”