Zem viena jumta vairākas paaudzes... Vai tiešām iespējams sadzīvot?

Pēc Pasaules Veselības organizācijas definīcijas, cilvēks no 18 gadu vecuma tiek uzskatīts par pieaugušo, bet dzīvē robeža nav tik viennozīmīga. “Nevar uzskatīt, ka visi 18, 19 vai 20 gadu vecie jaunieši ir pieauguši. Laiki ir mainījušies,” saka psihoterapeite Gunta Andžāne. “Astoņdesmito gadu paaudze jau 18 gadu vecumā izvācās no vecāku mājām, studēja, strādāja un dzīvoja patstāvīgu dzīvi. Toreiz tā bija sociālā norma.” Mūsdienās gan Latvijā, gan citviet Eiropā jaunieši vecāku mājās paliek ievērojami ilgāk. Viens no iemesliem ir ilgāks mācību laiks, arī finansiālie aspekti. Mainījušās sabiedrības prasības, tāpēc patstāvīgas dzīves sākšana nereti tiek atlikta nevis par dažiem gadiem, bet pat par desmitgadi.

Tomēr pieaugšanu nevajadzētu vērtēt tikai pēc vecuma vai dzīvesvietas. Daudz svarīgāka ir psiholoģiskā brieduma pakāpe – vai jaunais cilvēks spēj uzņemties atbildību par sevi, pieņemt lēmumus un veidot patstāvīgu dzīvi. 

Saimē vai individuāli

Vairāku paaudžu kopdzīve gadsimtiem ilgi bija ierasta. Vai psiholoģiskajai labsajūtai veselīgāka ir dzīvošana vairākām paaudzēm kopā vai tomēr atsevišķi? Gunta Andžāne uzsver, ka vienas pareizās atbildes nav. “Veselīgākais ir tas, kur katrs jūtas vislabāk. Tomēr ir pētījumi, kas rāda, ka dzimtas kopība psihei bieži ir veselīgāka nekā atdalīšanās un dzīvošana katram savā pasaules malā. Dzīvojot vairākām paaudzēm kopā, ieguvumi var būt gan praktiski, gan emocionāli. Ikdienā iespējams dalīt pienākumus, atbalstīt citam citu, mazināt vientulības izjūtu, veidot ciešākas attiecības. Taču tas nenozīmē, ka pieaugušais bērns var dzīvot tā, it kā atrastos viesnīcā, kur vienmēr ir pilns ledusskapis, pagatavotas vakariņas, izmazgātas drēbes un uzkoptas telpas. Kopdzīve prasa skaidru vienošanos par pienākumiem un atbildību.”

Vienlaikus psihoterapeite atgādina, ka arī individuāla dzīve var būt veiksmīga. “Skandināvijas valstīs jauniešu atdalīšanās no vecākiem jau 18 gadu vecumā ir izteikta, un viņiem tas notiek dabiski.” 

Mana māja – mani noteikumi? 

Kamēr dzīvo zem mana jumta, būs mani noteikumi… Šo frāzi ir dzirdējuši daudzi. Gunta Andžāne uzskata, ka šāda pieeja balstās autoritārās attiecībās, kur viens nosaka, bet otrs pakļaujas. “Te vairs nav vienošanās, te ir pakļaušanās. Taču, ja pieauguši bērni dzīvo kopā ar vecākiem, būtiska ir spēja vienoties. Konstruktīvu lēmumu var panākt tikai sarunājoties.” 

Lai kopā dzīvošana būtu veiksmīga, nepieciešams izrunāt svarīgākos ikdienas jautājumus – finanšu sadali, nodarbinātību un nākotnes plānus, mājas pienākumus, dienas režīmu, kā arī privātuma robežas. Piemēram, vai katram ir sava telpa, kā ģimenes locekļi ienāk cits cita istabā un kā tiek lietotas koplietošanas telpas. 

Audzināšanu nomaina sadarbība

Vecāku un bērna attiecībās sākotnēji pastāv zināma hierarhija – vecāki audzina, nosaka robežas un pieņem lēmumus. Bērnam augot, attiecībām ir jāmainās. Audzināšanu pakāpeniski aizstāj sadarbība, kurā arvien lielāka nozīme ir dialogam un bērna autonomijai. Pieaug bērnam deleģētie pienākumi un uzticēšanās, mazinās kritika. “Protams, būs kļūdas, bet kurš gan piedzimst, visu zinot?” retoriski vaicā speciāliste.

Ārste uzsver, ka patstāvība netiek iemācīta vienā brīdī, sasniedzot pilngadību. Straujas pārmaiņas attiecībās parasti nedod gaidīto rezultātu. 

Pieeja no šodienas es tavā vietā vairs neko nedarīšu nestrādā. Patstāvība tiek veidota jau no bērna pirmajām dzīves dienām. 

Zīdaiņa vecumā, kad mazulis ieraudas, māte to dzird, bet paiet neilgs laiks, līdz viņa dodas nomierināt bērnu. Jau tik agrā vecumā bērns tiek galā ar šo nelielo frustrāciju un nosacīti veido savu patstāvību. Vēlāk, bērnudārza vecumā, ļaujot bērnam pašam ēst vai aiztaisīt kurpes, tiek stiprināta viņa patstāvība un atbildība. Gunta Andžāne min kādu piemēru, kā pakāpeniski veidot sadarbības attiecības. Tēvs lūdz astoņus gadus veco dēlu aiziet uz vietējo veikalu un nopirkt pienu. Puika neapmierināts sāk tirgoties: “Kāpēc es? Lai brauc brālis.” Tēvs piedāvā divus variantus: pirmais – es tev lūdzu padarīt šo mazo darbiņu; otrais – es tev lieku to izdarīt. Zēns izrāda neapmierinātību, bet izpilda lūgumu. Dusmas ilgi neturas, jo dēls tiek uzslavēts, ka sagādājis pienu vakariņām visai ģimenei. 

“Sadarbības modelī mēs spējam novērtēt otra cilvēka autonomiju. Arī bērnam ir balsstiesības un tiesības paust savu viedokli, pat ja viņš dzīvo kopā ar vecākiem. Piemēram, ja vecāki nolēmuši braukt ciemos pie radinieces, pieaugušais bērns drīkst atteikties doties līdzi.”

Ko darīt, ja bērns aizsēdējies?

Ja pieaugušais bērns vecāku mājās dzīvo ilgāk, nekā sākotnēji iecerēts, svarīgākais ir nevis klusēt, bet sarunāties. Psihoterapeite neiesaka situāciju risināt ar ultimātiem. Vispirms svarīgi saprast, kāpēc viņš joprojām dzīvo pie vecākiem. Iemesls var būt studijas, finansiālas grūtības, veselības vai citi objektīvi apstākļi. 

Gunta Andžāne teic, ka visbiežāk šādos gadījumos ar situāciju līdz galam nav apmierināta neviena no pusēm. “Jaunietim var rasties vainas izjūta vai kauns, ka mamma joprojām lasa viņa zeķes no grīdas, savukārt vecāki ārēji turpina rūpēties, bet iekšēji var krāt neapmierinātību un dusmas, kas vēlāk var izpausties pasīvā agresijā.” Tāpēc daudz veselīgāka par pārmetumiem vai manipulācijām ir atklāta saruna. “Nevis teikt – šodien pats gatavo vakariņas, jo man sāp rokas –, bet skaidri vienoties: tu pērc pārtiku, es gatavoju. Klusībā ciest nebūs produktīvi. Ir jāveido pāreja  no modeļa vecāks-bērns uz modeli pieaugušais-pieaugušais un jāļauj pieaugušajam bērnam iesaistīties kopējās dzīves norisēs.” 

Savukārt, ja iemesls, kāpēc jaunietis dzīvo pie vecākiem, nav skaidrs vai ir izplūdis, ir jāsāk runāt par to, kādi būs nākamie soļi, kā bērns varētu uzsākt patstāvīgu dzīvi. Vai būtu prātīgi viņam piedraudēt, iedot ceļa naudu vai kā citādi pagrūst pāri ligzdas malai? “Ultimāts var radīt spītu un protestu. Dažkārt tas nostrādā, tomēr labāk situāciju risināt ar konstruktīvu un atklātu sarunu. Iespējams, pirmajā reizē būs neērtības izjūta, taču runāšanās ir māka, ko var uztrenēt,” rosina psihoterapeite.

Ir saprotamas arī vecāku bailes un nedrošība, kas liek bērnu paturēt sev tuvumā, taču viņu uzdevums ir palīdzēt bērnam kļūt patstāvīgam. Ja ģimene izvēlas dzīvot kopā arī tad, kad bērni jau ir pieauguši, svarīgi par kopdzīves noteikumiem vienoties skaidri un atklāti. Veselīgās attiecībās iespējams vienlaikus saglabāt emocionālu tuvību un katra cilvēka autonomiju.

Ģimene man netraucē

Pozitīvu piemēru par vairāku paaudžu dzīvošanu kopā rāda Dvinsku ģimene, kur zem viena jumta labi sadzīvo pat četras paaudzes. TV raidījumu vadītāja Rūta Dvinska atklāj, ka šāds modelis viņas dzimtā bijis arī iepriekš, tāpēc tas nešķiet nekas neparasts.  

“Latvieši vēsturiski ir bijuši viensētnieki, un dzīvošana lielā saimē ir mūsu asinīs,” viņa teic. Rūta ar ģimeni dzīvo Siguldā, viņas bērnības mājā, ko vēlīnajos padomju gados kopīgi cēluši dzimtas vīrieši – Rūtas tētis un abi opīši. Tagad tur mitinās Rūtas ģimene – Rūta ar vīru Kasparu un viņu trīs meitiņas Grieta, Dora un Trīne. Mājā dzīvo arī Rūtas vecāki un omīte, tās jaunākajam iemītniekam ir divi, bet vecākajam – 86 gadi. 

Visiem skaidri noteikumi 

Kad māja tika uzcelta, tajā dzīvoja Rūta kopā ar vecākiem un brāli. Pamazām ģimenei pievienojusies vecākā paaudze – Rūtas vecvecāki un arī vecvecmāmiņa. Mājai piebūvēts paplašinājums, lai visiem būtu ērtāk. “Ģimenē vienmēr esam cieši turējušies kopā. Arī citi radi dzīvojuši netālu, rokas stiepiena attālumā. Mūsu saime vēl aizvien apdzīvo vienu pilsētas rajonu. Ziemassvētkos sanākam kopā –atliek tikai pāri ielai pārnest svinībām sarūpētos cienastus.” 

Taču nav arī tā, ka Rūta ne mirkli nav dzīvojusi viena. Studiju laikā viņa mitinājās Rīgā īrētos dzīvokļos. “Izbaudīju studentu dzīvi pilnībā. Arī, kad ar Kasparu sākām dzīvot kopā, mitinājāmies Rīgā. Uz Siguldu pārcēlāmies, kad pieteicās pirmais bērniņš. Rīgā mums ir tikai darbs. Sapratām, ka gribam, lai bērni aug Siguldā. Kad pēc bērnu piedzimšanas bija jāatgriežas darbā, vēlējāmies, lai viņi paliek kopā ar cilvēku, kurš viņus mīl tikpat stipri vai pat vairāk nekā mēs,” Rūta stāsta par pārcelšanās motīvu.  

Māja ir pielāgota, lai tajā kopā labi sadzīvotu vairākas paaudzes. Katrai ģimenei ir sava vannasistaba, virtuve, ieeja, bet pagalms un pusdienu galds ir kopīgs. “Māja ir liela – esam visi kopā, bet tajā pašā laikā netraucēti.” 

Dvinsku ģimenei ir sava sistēma, kā dzīvot visiem kopā. Rūtai ir ļoti svarīgi, lai jau sākotnēji būtu vienošanās par atbildību un ikdienas lomām. Jautājumu, kas jāizrunā, ir gana daudz, – kurš atbild par finansēm, saimniecības uzturēšanu, bērnu aprūpi. Ģimene ik pa brīdim sanāk kopā, lai vienotos par lielākiem veicamajiem darbiem dārzā vai saimniecībā.  

Vecvecāki – pieejami, bet ne bezgalīgi

Tradicionāli viens no lielākajiem ieguvumiem, kopā dzīvojot vairākām paaudzēm, ir vecvecāku iesaiste un atbalsts mazbērnu audzināšanā. Arī Rūtas ģimenē ir vienošanās, ka vecvecāki uzņemas mazbērnu pieskatīšanu, kamēr vecāki strādā. Vidējā paaudze savukārt ir atbildīga par finansēm, māju un saimniecības lietām. Tomēr katram ir savs dzīves ritms, vajadzības, un tas tiek respektēts. “Mēs nelūdzam pieskatīt bērnus, ja maniem vecākiem ir ieplānots ceļojums vai kas cits; prioritāte ir viņu plāni. Vecāki ir nodarbināti nepilna laika darbos, tāpēc nav nepārtraukti pieejami. Arī mana omīte ir aktīva, viņa aizvien rullē ar savu auto, iet ar draudzenēm uz kafiju, uz teātri – dzīvo aktīvu sociālo dzīvi.” 

Vaicāta, kā tiek salāgoti uzskati par bērnu audzināšanas principiem, ja tajā aktīvi iesaistās vecvecāki, Rūta teic, ka par šiem jautājumiem lielu pārpratumu nav bijis. “Mani vecāki ir kolosāli! Kādreiz esam argumentējuši savus viedokļus, bet tā ir kā domu apmaiņa. Tā kā vecvecāki iesaistās bērnu audzināšanā, mums kopīgi ir jāvienojas par nosacījumiem. Vecvecākiem ir jāļauj arī sava būšana ar mazbērniem. Meitenes ar opi izdomā visādus podus. Piemēram, garāžā ar opi var darboties citādi nekā ar mani,” stāsta Rūta. 

Klusumu bauda automašīnā 

Ja ir vēlme vai vajadzība pēc klusāka brīža, Rūta spriež, ka ne jau vecāki vai omīte ir tie, kas paņem viņas uzmanību. Lielāko kņadu rada bērni. Tomēr vajadzību izrauties no lielās ģimenes rosības viņa nejūt. “Domāju, ka 70 gadu vecumā tieši šīs kņadas pilnās dienas būs tās, kuras atcerēšos kā vislaimīgākās. Mēģinu to paturēt prātā. Mājās viena esmu ļoti, ļoti reti, dažas reizes gadā. Tad es sāku dzirdēt savas domas.” Savukārt ikdienā klusumu viņa bauda, mērojot ceļu uz darbu un atpakaļ. Tas ir pietiekams laiks, lai pabūtu ar sevi.  

Rūta varot saprast arī ģimenes, kurām šāds dzīvošanas modelis nederēs. “Tas jāpieņem. Taču ir mazliet žēl, jo galu galā tā veidojas spēcīga komanda, tava cilts. Draugi ir forši, un atbalsta grupas var būt brīnišķīgas, bet ģimene ir ģimene. Es priecātos redzēt arvien vairāk cilvēku, kas spēj savās lielajās, plašajās ģimenēs sakārtot attiecības tā, lai būtu līdzās un kopā. Tā arī veidojas forša, veselīga sabiedrība.”

Ceru, ka dēls atradīs draudzeni

Dana Ozoliņa (55) kopā ar dēlu Māri dzīvo, kā pati saka, nejaušības dēļ. Tagad, atskatoties uz piedzīvoto, viņa spriež – iespējams, kaut kur pieļāvusi kļūdu, ja reiz viņas dēlam, sasniedzot 30 gadu slieksni, tomēr nav izdevies izveidot savu dzīvi. 

Dēlu Dana audzināja viena jau no zēna bērnības – attiecības ar dēla tēvu izjukušas, vēl pirms Māris sācis iet skolā. Pēc šķiršanās Dana ar bērnu pārcēlusies tuvāk savai ģimenei, sākotnēji dzīvojuši pie vecākiem. Kad finansiālā situācija nostabilizējusies, iegādājusies savu dzīvokli. Māris ar tēvu ticies aizvien retāk – sākumā tēvam nebija tik daudz laika, vēlāk jau abiem nebija intereses. “Tā sanāca, ka dēlam ar tēvu attiecības nevedās. Māris neizrādīja par to nožēlu – bērnībā bija vecvecāki, kas ļoti daudz ar viņu darbojās. Tāpat pagalmā bija daudz draugu. Viņam bija laba bērnība, ilgas pēc tēva dēls sevišķi neizrādīja,” teic Dana. 

Viņai pašai ik pa brīdim veidojušās attiecības, taču līdz kopdzīvei nenonāca. Savus draugus Dana ar Māri neiepazīstināja. “Ja būtu kas nopietns, tad jau iepazīstinātu, taču neuzskatu, ka katrs randiņš būtu jāatreferē.” 

Māris pabeidza vidusskolu, taču augstskolā neiestājās. “Iespējams, tajā brīdī es kaut ko palaidu garām. Nebiju domājusi, ka man būtu tam jāseko līdzi. Manā laikā visi jaunieši alka tikt prom no mājām, studēt augstskolā vai vismaz tehnikumā un tik dzīvot kojās. Kaut kā nokavējām pieteikšanos augstskolā, nesapratām sistēmu. Tolaik nelikās, ka tehnikums būtu piemērotākā nākotnes izvēle, tāpēc nospriedām, ka jāpaņem gada pauze no mācībām. Iespējams, tā nevajadzēja darīt.” 

Dana cerējusi, ka dēls uzreiz sāks strādāt, uzņemsies daļu mājas pienākumu, taču pats no sevis nekas nav noticis. 

“Bija mazliet savāda sajūta – es ceļos, eju uz darbu, bet dēls paliek mājās gulēt, jo līdz rītam spēlējis datorspēles. Tagad saprotu, ka vajadzēja būt stingrākai, bet toreiz likās – nekas traks, lai bērns pāris mēnešu atpūšas.” 

Tomēr Dana jutusi, ka viņas neapmierinātība aug jo dienas lielāka, tāpēc lūgusi sava tēva atbalstu. Viņš palīdzējis Mārim iekārtoties darbā vietējā uzņēmuma noliktavā. Dana cerējusi, ka vienkāršais darbs liks dēlam saprast, cik grūti nopelnīt savu naudu, un vēlāk viņš ar prieku dosies mācīties, taču velti. “Mārim darbs bija pieņemams, tāpēc mācīties nekur nedevās. Pat likās labi – dēls strādā, pelna sev iztiku, nestrīķē ielas. Sākotnēji viņš savu naudu tērēja datoriem, tehnikai, spēlītēm – tā ir viņa aizraušanās. Es kādreiz teicu, ka viņš taču varētu izmācīties par IT speciālistu, bet laikam pietrūka uzņēmības.” 

Pēc dažiem gadiem Māris jau bija saņēmis gan algas pielikumu, gan paaugstinājumu amatā. Tas Danai devis cerību, ka dēls izrādīs interesi dzīvot atsevišķi, tomēr tā nav noticis. “Laika gaitā mums izveidojās nerakstīti noteikumi – Māris reizi nedēļā devās iepirkties un pēc manis veidotā saraksta iegādājās visu, kas mājās nepieciešams. Es rūpējos par kārtību. Ēst gan īpaši negatavoju. Sapratu, ka nevaru pārvērsties par pieauguša dēla apteksni. Pati pa dienu paēdu darbā, vakaros neko nešmorēju. Dēls galā tiek pats, paēd ārpus mājas vai, ja vēlas, vakarā izvāra makaronus vai cīsiņus,” ikdienas saimniekošanu ieskicē Dana. 

“Tagad tā arī dzīvojam – kopā, bet katrs savā istabā. Kopumā nav slikti, jo strīdu par kopā dzīvošanu mums nav, esam sakārtojuši saimniecības lietas. Nav tā, ka mums būtu kāda īpaša saruna par to bijusi, vienkārši laika gaitā viss tā iegrozījies. Es ceru, ka kādreiz Mārim tomēr uzradīsies meitene, ar kuru veidot kopā ģimeni. Jāteic, es arī labprāt atrastu sev dzīvesbiedru, taču baidos, ka vairs nemācēšu dzīvot kopā ar sava vecuma cilvēku,” pasmejas Dana. “Ļoti pierasts pie tā, kā ir.”

Veiksmīgas kopā dzīvošanas priekšnosacījumi 

• Emocionālā drošība – attiecībās nevalda autoritāra hierarhija, pastāv iespēja sarunāties un justies uzklausītam.
• Autonomija – katram ir tiesības pieņemt lēmumus par savu dzīvi un uzņemties atbildību par tiem.
• Skaidras robežas un pienākumi – ir vienošanās par sadzīves jautājumiem, atbildību un privātumu.
• Savstarpēja cieņa – ģimenes locekļi respektē cits cita vajadzības, vēlmes, robežas un dzīves mērķus.