Harizmātiskais Uģis Joksts. Par laulības izjukšanu, attiecībām ar bērniem un mīlestību pēc šķiršanās

Es taču nezināju, ka tu esi arborists! Un tava arborista mīlestība ir veci ābeļdārzi. Cik romantiski! Tev noteikti ir skaisti ābeļstāsti!

– Tas stāsts sākās zināmā mērā piespiedu kārtā. Tev ir bijis dzīvē jāpieņem lēmums ilgtermiņa rīcībai, kad tu pat sev neprasi – kāpēc? Man tādas dažas reizes dzīvē ir bijušas, un tāds bija arī stāsts par kokiem. Bijām Ērgļos pie draugiem, ēdām pusdienas, nama saimniece saka: mēs Ērgļu arodskolā (tagad tās vairs nav) apguvām jaunu programmu – mācīsim arboristus. Es pat īsti nezināju, ko nozīmē vārds “arborists”. Atceros – braucu mājās, visu laiku manī nemiers. Toreiz vēl bija podziņu telefoni, man bija papīra plānotājs – ieskatos, viss izdarīts. Bet iekšā nemiers, ka kaut ko neizdarītu esmu aizmirsis. Tāda iekšēja trauksme, bet ne nepatīkama. Atbraucu mājās, ieslēdzu datoru, iegāju Ērgļu arodvidusskolas mājaslapā un paskatījos, kādi dokumenti vajadzīgi, lai mācītos tajos arboristos. Nākamajā dienā, nevienam neko nestāstot un neprasot, atkal aizbraucu uz Ērgļiem un iesniedzu dokumentus. 2004. gads tas bija, man bija 30 gadi. Man jau bija Bulduru Dārzkopības tehnikuma diploms, tā es kļuvu vēl arī par arboristu. Bet arboristiem, redz, ir tāds likums – viņi strādā divatā, taču man tāda kompanjona īsti nebija, ar dažiem čaļiem kontakts izveidojās, bet viņi bija pasaules līmeņa arboristi un strādāja citās zemēs. Bet reiz man piezvana čoms un saka: es te mantoju māju, ap kuru ir vecs ābeļdārzs, vajadzētu sakopt. Aizbraucu un ieraudzīju ainavu, to vajag likt uz skatu kartītēm, monētām un Latvijas kanonā – pasakaina, sena guļbūve un sešas vecas ābeles ap to. Satriecoši skaists skats. Un es ķēros tam dārzam klāt. Tas aizgāja no mutes mutē, un tā nu es esmu kļuvis par ābeļu arboristu. Bet es bieži ar to nenodarbojos, netieku galā laika trūkuma dēļ, esmu apstājies pie dažiem dārziem, ko pieskatu. Jo tās rūpes un raizes ir gana lielas. Ja man zvana cilvēks un saka, ka viņam vajag apkopt ābeļdārzu, uzreiz brīdinu: es atbraukšu trīsreiz gadā. Kā? Kāpēc? Bet, jā, kaut uz 10 minūtēm, bet es atbraukšu trīsreiz gadā. 

Jo es vairs nedaru akciju lietas. Un, ja esmu “iegājis” tajā kokā, ja man ar to ir attiecības – tas prasa regularitāti. 

Re-gu-la-ri-tā-ti. 

Ja mēs to nevaram nodrošināt, tad nemaz nesākam. Bet tas ir tieši par veciem ābeļkokiem, jaunie ir cits stāsts.

Cik ilgs ir ābeles mūžs?

– O, man ir divi Sīpoliņi, kuriem ir pāri simts! Nenormāli augsti koki. Cilvēks bieži nesaprot, ka ābele ir cilvēka radīts koks. Mēs esam iemācījušies veidot šķirnes: skābākus, saldākus, sulīgākus, miltainus, vasaras, rudens, ziemas… Mēs esam iemācījušies veidot šķirnes, kurām ir lielāki vai mazāki vainagi. Bet dabā tā nenotiek, tas ir cilvēka veidots, tāpēc cilvēkam arī jāuzņemas rūpes par to ābeli. Daudzi domā – iestādīs un augs. Ar kaut ko tā notiek. Bet ne tuvu ar visu. Tas ir jūsu dārzs, un jums par to ir jātur rūpe. Jā, tā arī ir daba, bet par to īpaši jārūpējas. Visi sev stādīja tos simtgades ozolus un pēc tam brīnījās, kāpēc tie braši neaug. Bet tas ozoliņš arī ir kā mazs bērns sākumā jāaprūpē, lai izaug līdz pilngadībai un briedumam.

Tev pašam ir dārzs?

– Nē, un, ja godīgi, laikam arī nemaz negribas. Es apzinos, ka man tam nebūtu laika. Labi, nu mazliet es par tādu iespēju domāju, bet es vairāk domāju, nekā daru. Jo es īsti nemaz nezinu, ko es gribu. Kur un kādu. Man vēl nav tāda brieduma, patiesību sakot. Turklāt man tik ļoti patīk gulēt! (smejas) Goda vārds, es dievinu gulēšanu! Tā ir viena no lielākajām baudām – saldi pagulēt. Es arī vispār nešaubos, ka miegs ļoti ceļ dzīves kvalitāti un ir visādi citādi noderīgs.

Tu prasi par tām ābelēm. Bet, redzi, tas ir arī mazliet par manu ego. Es nevarētu katru dienu iet tikai uz Televīziju. Man vajag dzīvē darīt vēl kaut ko. Iespējams, radikāli citu. Un tāpēc tas ir par ego – jo ar tiem kokiem es esmu nedēļā pāris stundu viens. Un man tā vienatne ir ļoti svarīga. Pāris stundu pilnīgi vienam, turklāt ne bezdarbībā.

Mēs satiekamies īsi pirms Jāņiem. Kā tu tos svinēsi?

– Šis gada laiks man ļoti patīk, jo esmu dabas cilvēks. Es šito jūtu ribonukleīnskābes līmenī – vasara! Bet svētkus man nav problēma svinēt jebkurā dienā, tāpēc īpaši Jāņus es negaidu. Man dzimšanas diena ir 6. oktobrī, bet es esmu gatavs to nosvinēt arī novembrī, ja apstākļi tā sakrīt. Pēc svinēšanas parasti ir ļoti patīkams miers. Pat ja nebija nekā diži īpaša – pēc svinēšanas iestājas miers.

Tu neapvainosies, ja teikšu, ka tu man šķieti tāds labā nozīmē puika. Tāds, kurš vienmēr paliek jauns!

– Zini, vairs nē – es vairs nejūtos kā puika. Tas puika atkal varētu iestāties tad, kad sāks vajāt visādas kaites un daudz ko nevarēs izdarīt. 

Es priekš saviem gadiem patiesībā esmu ļoti laimīgs cilvēks, jo man nekas nesāp. Es varu izdarīt to, ko es gribu izdarīt.

Mana pēdējo gadu pārliecība ir stingra: patiesībā jau mēs dzīvojam emociju dēļ. Mēs tās pērkam, radām paši, vienalga, kā, bet mēs dzīvojam emocijām. Un man arī ļoti vajag to draivu. Tādas bioķīmiskas izmaiņas man vajadzīgas nepārtraukti. Ja to nav, kļūsti kā tāda pļecka.

Dari kaut ko apzināti, lai pie tā draiva tiktu? Draivs pats no sevis neuzradīsies.

– Es esmu studējis arī sporta medicīnu, un man tie procesi ķermenī ir saprotami. Un arī pieredze ir iemācījusi, ka konkrēti man vajag pārslodzes. Bet tādas apzinātas. Sajūta, kas seko pēc tam, ir labā nozīmē atkarību radoša. To gribas atkal un atkal. Es reiz sāku ļoti daudz braukt ar velosipēdu, braucu arī sacensībās – tas notika gadsimta sākumā. Atceros vienas ļoti karstas sacensības Kuldīgā – man karstums ļoti patīk, es mierīgi varēju braukt. Saprotu – līdz finišam ir kilometri pieci, tālumā jau redzu Kuldīgu un divus džekus, kuri man noteikti jāpanāk. Un tajā brīdī manī ieskrien irsis un iekož vēderā. Es racionāli izdomāju: bite man ir kodusi, lapsene ir, bet par irsi nezinu, kāda būs mana organisma reakcija. Saprotu, ka finišā ir ātrā palīdzība un man pēc iespējas ātrāk līdz tai jātiek. Absolūti mierīgi visu izdomāju. Es apdzinu tos divus čaļus, apdzinu vēl vairākus čaļus,  iebraucu finišā, nometu velosipēdu malā, apsēdos uz ietves apmales un sāku balsī raudāt. Pie manis pieskrien tā ātro dakterīte, es absolūtā eiforijā paceļu kreklu – un man tur nav ne tūskas, nekā. Bet tā eiforija man turpinājās vēl dienas divas.  Lūk, tādi brīži man dzīvē patīk. Un tādos brīžos tu arī iemācies TO darīt apzināti. Un saproti – tas strādā! Tā nav fizioloģiska eiforija, bet vēl pārāka. Un tāpēc man vajag pārslodzes.

Pēc tam sekoja maratoni, arī tos man vajadzēja. Es saprotu, kas ir tas maģiskais 37. kilometrs un kāpēc tie miljoni skrien maratonus. Tur ir tāds wow. Taču kādā sestajā, septītajā maratonā tas wow vairs nav tik varens, jo tu jau esi to piepildījis. Un jāskatās, ko vēl citu darīt.

Turklāt to skriešanu vai velo braukšanu man vajag darīt estētiski skaistā vietā. Es taču speciāli braucu ar mašīnu, kamēr atrodu tādas skaistas vietas. Braucot ceļojumos vai komandējumos, man vienmēr ir kedas līdzi un no rīta izdomāju, kur, piemēram, Romā skriešu tos savus 10 kilometrus. Man tas dzīvē iedod to labo sajūtu, tāpēc arī man patīk skriet Stirnubukus – Rimants Liepiņš vienmēr atrod skaistus maršrutus. Man ļoti vajag arī to skaistuma aizkustinājumu.

Reiz Aigars Nords mani uzaicināja uz semināru, kurā sanāca Rīgas maratona skrējēji, un viņiem fizioterapeits stāsta, ko vajag darīt, sporta ārsts stāsta, ko nevajadzētu darīt, uztura speciālists runā, un tad vēl ir arī Joksts, kurš runā. Ilgi pirms tam domāju: ko es tiem cilvēkiem lai vispār stāstu? Nu, jā, esmu es noskrējis vairākus maratonus, bet nu un? Pēkšņi džeks no publikas man jautā: kāpēc tu vispār skrien? Stulbs un loģisks jautājums vienlaicīgi. Domāju un sapratu: lai labi justos. Tieši tik vienkārši.

Kā tu sevi saudzē? Kā vīrietis vispār var būt labs pret sevi?

– Īpaši nesaudzēju, bet arī nedaru sev pāri. Ja kāds man tagad pateiks, ka piedalās velosacensībās, lai klausītos putnus vai skaitītu priedes, – nu nebūs. Visi, kas tur piedalās, grib nomedīt mamutu. Priekš sevis, draugiem, klubam… Mēs, vīrieši, par varītēm gribam izdarīt to, ko esam iedomājušies gribēt izdarīt.

Es nezinu, vai to vajag publicēt, bet es gribu izstāstīt stāstu par to, kā es mēdzu būt negausīgs un nenovērtēt to, kas man ir. Pirms trim gadiem es vadīju vienu konferenci, pienāk klāt dāma un prasa, vai es varētu atbraukt uz Nīcu, uz semināru skolotājiem pirms 1. septembra. Jā, labi, labprāt, man patīk tas Liepājas virziens, novadīšu semināru. Nē, nē, vadīt nevajagot  – vajagot iedvesmas runu! Saku viņai: es atvainojos, bet neesmu ne valsti vadījis, ne kosmosā lidojis – es nezinu, ko tādu iedvesmojošu varētu pastāstīt. Viņa atbild: nē, bet saprotiet – mums bija balsojums, grib tieši jūs! Acīmredzot tie skolotāji tur bija lutināti ar iedvesmojošiem braucējiem, vairs tik es biju palicis. Vēlreiz pārprasu, vai tiešām bija tāds balsojums. Labi, tad braukšu, ja reiz cilvēki manī saskata ko tādu. Nepārspīlēju – es taču visu vasaru dzīvoju ar šķidru vēderu! Nezināju, ko stāstīt. Uzrakstu vienu runas skeleta plānu, izdzēšu. Uzrakstu otru – izdzēšu. Zvanu draugiem un prasu, ko man stāstīt, viņi smejas: vienkārši stāsti kaut ko! Jā, bet ko tieši? Iedvesmojoši taču vajag! 

Pateikšu godīgi, es tik daudz esmu vadījis visādus pasākumus – droši zinu, ka puse runāšanu ir vienkārši tukša muldēšana. Kaut kādas infantilas lietas, ko no skatuves klāsta ar lielu pārliecību. 

Tas viss man grozās pa galvu, taču es joprojām nezinu, ko stāstīt. Autobusa pieturā pirms Nīcas es vilku balto kreklu un joprojām nezināju, ko stāstīšu… Tu esi bijusi Nīcas kultūras namā? Tas ir otrs lielākais aiz Mālpils – vienkārši milzīgs! Kolhozi taču tajā laikā sacentās, kurš lielāku kultūras namu uzcels. Nostājos es uz tās skatuves, tā zāle ir pilnīgi pilna, tikai es joprojām nezinu, ko teikšu. Pirms kāpu uz skatuves, dāma, kas to visu organizē, man saka: parādīsim kolāžiņu no tavām bildēm, tagad taču visi prasa prezentācijas. Tas man iedeva tādu TV ētera sajūtu. Kāpu uz skatuves un vienkārši izstāstīju savu dzīvi hronoloģiskā secībā, pievēršoties spilgtākajiem notikumiem. Un piedzīvoju stāvovācijas. Bet kas ir svarīgākais šajā stāstā: es uz tās skatuves aptvēru – man taču ir tik sasodīti laba dzīve bijusi! Sākot no podu beršanas slimnīcā līdz pat tam brīdim uz Nīcas kultūras nama skatuves. Un vēl es toreiz sapratu, ka man nav bijušas īstas melnās joslas dzīvē vispār. Jā, varbūt ir bijušas pelēkās, bet melno nav bijis. Tiesa, kā man viena daktere teica, ka es vienkārši to visu tolerējot un viegli braucot pāri. Var jau būt.

Tu tagad pateici tā, it kā būtu gatavs šobrīd mirt.

– Nu, vispār man no nāves nav bail. Vispār nemaz nav bail.

Visa bijis tik daudz un tik labi, ka jau pat pietiek?

– (Piekrītoši māj ar galvu) Ļoti paļaujos uz cilvēkiem, varbūt arī uz Dievu. Es paļaujos uz notikumiem. Tagad moderni teikt: ļauj sev ļauties. Bet es to visu mūžu esmu darījis – ļāvies. Es esmu laimīgs cilvēks, tas viss ir kaut kā nācis pie manis. Tādā ziņā esmu ļoti laimīgs. Jo es redzu, kā apkārt cilvēki cīnās ar bēdām, skumjām un likstām. Dažreiz man pat piezogas bailes, ka man pārāk labi iet.

Bet kas notika, kad tev palika 50? Pirms sarunas teici, ka kaut kas notika.

– Es sapratu, ka vairs nevaru izdarīt to, ko varēju pirms 10 gadiem, tīri fiziski. Tu lēnām atjaunojies, tev ir mazāks ātrums, vēl kaut kas. Toties vietā atnāk citas lietas. Man ir mazāk trauksmes. Agrāk man likās, ka  es visu laiku kaut ko kavēju, ka man vajag visu paspēt. Tagad man ir daudz vairāk miera iekšā. Mēs jau maināmies neviļus. Bet tad paņemam fotoalbumu un to ieraugām – cik citādāki bijām. Latvijas Televīzija uz maniem 50 gadiem taisīja raidījumu par mani, sirsnīgs paldies par to! Man, to skatoties, bija šoks, cik tomēr ātri laiks iet. Dzīve rit, bet mēs tik daudz ko nepamanām. Un te man uztaisa raidījumu, kurā es varu novērtēt, kā man visu mūžu ir veicies.

Tu tiešām esi emocionāls – pa šo laiku jau vairākas reizes tev acīs parādījās asaras… aizkustinājuma un prieka asaras. Tātad tu nemeloji,  sakot, ka mēs esam pasaulē emociju dēļ.

– Jā. Sentimentāli, dažkārt eiforiski notikumi – tas ir par mani. Arī dīvaini notikumi ir par mani. Un tie visi mani veidojuši par to, kāds tagad esmu.

Man ļoti negribas piedzīvot vienaldzību. Manuprāt, vienaldzība vispār ir vardarbība. Piemēram, attiecībās tā noteikti ir vardarbība.

Tu nesen izšķīries.

– Cik nu nesen – pirms četriem gadiem.

Kovida mājsēdes sekas?

– Nē. Tā bija necieņa vienam pret otru. Bet mēs vēl neesam juridiski šķīrušies, taču nedzīvojam kopā jau četrus gadus.

Drosmīgi pateici iemeslu – necieņa.

– Jā. Tas ir stāsts arī par rutīnu, kurā ieslīgst tā, ka vairs nemaz negribas piepūlēties. Un tad tas nāk – vienaldzība un necieņa. Es pat nezinu, ko vēl par to stāstīt. Sakrita tik liels apstākļu kopums, tik milzīga emociju bagāža – vairs neko ne savākt, ne labot. Tā tas notiek. Bet šis man ir ļoti jūtīgs temats, jo manī ir trauksme par attiecībām ar meitu. Puika dzīvo pie manis, pabeidza Angļu ģimnāziju. Meita palika pie mammas. Es mazāk pārdzīvoju par laulības šķiršanu, vairāk par to, tā veidosies manas attiecības ar meitu. Gustavam būs 22, Stellai Madarai – 17.

Skolās būtu jāmāca risināt problēmas. Citādi tā neprasme atrisināt problēmas sēž uz pleca – es arī par sevi tagad runāju. Tas neatrisinātais burtiski fiziski staigā pa dzīvi līdzās un lūdzas: atrisini mani! Un tik daudzas emocionālas lietas veidojas uz praktisko lietu bāzes. Tāpēc ir jāmācās darīt praktiskas lietas, sākot ar galdniecību, piemēram. Tas vēlāk var izrādīties ļoti emocionāli palīdzoši.

Es 45 gadu vecumā salauzu kāju, tā bija mana pirmā trauma mūžā. Sestdienas vakars, aizbraucu uz traumām, tiku pie ģipša. Kāda bezspēcības sajūta mani pārņēma! Pat ar kruķiem rokās – pilnīgākā bezspēcības sajūta! Un visi arī skatās tā, it kā man galva būtu nobindēta, nevis kreisā kāja salauzta. Tāds nieks, bet man tas laiks izvērsās par lielu pārdzīvojumu. Un vienlaikus atvieglojums, ka man taču tikai kāja un tikai uz brīdi. Jo toreiz es aptvēru, ka cilvēki taču tā gadiem dzīvo. Citi arī uz gultas guļ… Kā man atkal ir paveicies – tikai štrunta kāja! Turklāt pirmo reizi 45 gados!

Skandināviem esot teiciens, ka bērnam līdz 10 gadu vecumam jābūt dažiem lūzumiem – vecāki pareizi audzina, bērns ir fiziski aktīvs.

– Mana ome teica: reizi nedēļā vajag apaviem pazoli nolaizīt. Imunitātei.

Vēl čības no vakara zem gultas jāpasper – no rīta būs jāmetas ceļos pēc tām. Tas, lai neaizmirstu par pazemību. Klau, bet tu tiešām nešķīries, jo tev bija cita mīlestība?

– Es pat nezinu, ko teikt… Draudzīgs flirts man patīk, bet man nav raksturīgi laist pa labi vai pa kreisi. Es varu savākt savas bikses un visu pārējo. Teikšu tā: ja tajā brīdī man būtu nākušas citas attiecības, es tām ļautos.

Neatnāca?

– Vēlāk atnāca. Bet mīlestība tiešām nemīl skaļumu. Esmu sapratis: tu nevari izveidot attiecības, ja otrā pusē nav ne mazākās intereses. Es agrāk to nezināju un mēģināju, bet jāpalaiž vaļā, un nav vērts tērēties tur, kur tevi negaida. Ir taču citi, kas tevi gaidīs un gribēs.

Es vispār tagad ļoti citādāk veidoju attiecības ne tikai ar sievietēm, bet ar cilvēkiem vispār. Daudz rūpīgāk. Man nav attiecības vienkārši attiecību pēc. Ir jābūt sajūtai, ka cilvēks smaržo pēc tevis, pēc tā, kas tev der. Ja tā nav, tad lai vispār nav. Es tagad daudz vairāk laika veltu tam, lai saprastu citus cilvēkus, viņu teikto un arī viņu rīcību. Cenšos nebūt paviršs. Un – kāds pārsteigums! – tas nav nemaz tik sarežģīti! Tad vēl tāds vārds kā “lēnprātība”. Es agrāk bieži karstu sastrēbu, kaut ko pasakot. Tagad es daudz biežāk ievelku elpu un pats sev saku: ja nav, ko teikt, paklusē.

Nosauksi labākās un garšīgākās ābolu šķirnes?

– Labākās un garšīgākās nav viens un tas pats. Kā cilvēki dara: apēd ābolu – garšīgs, tad meklē, kur tādu ābeli nopirkt. Iestāda un brīnās: koks nīkuļo, tam ir kraupis… Ir jāskatās ne tikai tas, kā tas ābols garšo, bet arī tas, kāds kreņķis tai ābelei raksturīgs. Cik daudz būs jānoņemas, lai tie garšīgie āboli būtu.

Bet, ja tu prasi manas mīļākās ābolu šķirnes, tad pirmo ar patīkamu sentimentu sagaidīšu Cukuriņu, pēc tam lai manā grozā ienākas Dace, bet vēlu rudenī iekodīšos sulīgā Jaunā kanēļa ābolā.

Citāti:

• Es tagad ļoti citādāk veidoju attiecības ne tikai ar sievietēm, bet ar cilvēkiem vispār. Daudz rūpīgāk.
• Mana pēdējo gadu pārliecība ir stingra: patiesībā jau mēs dzīvojam emociju dēļ. Mēs tās pērkam, radām paši, vienalga, kā, bet mēs dzīvojam emociju dēļ.
• Aizbraucu un ieraudzīju ainavu, to vajag likt uz skatu kartītēm, monētām un Latvijas kanonā – pasakaina, sena guļbūve un sešas vecas ābeles ap to.
• Pateikšu godīgi, es tik daudz esmu vadījis visādus pasākumus – droši zinu, ka puse runāšanu ir vienkārši tukša muldēšana. Kaut kādas infantilas lietas, ko no skatuves klāsta ar lielu pārliecību. 
• Man ļoti negribas piedzīvot vienaldzību. Manuprāt, vienaldzība vispār ir vardarbība.