Solotēvs kopš meitas 11 mēnešu vecuma: “Tas ir mans bērns un mana atbildība un lēmumi”

Kristaps (vārds mainīts) ir tētis 17 gadus vecai meitai, un audzina viņu viens jau kopš nepilna gada vecuma. Sarunā ar mammamuntetiem.lv viņš pastāstīja,kā tas sanāca un kādi ir vientuļā tēva ikdienas izaicinājumi.

Pavērsiens – nejaušība

Sarunā ar Kristapu uzreiz pievēršamies izaicinājumiem. Un ne velti – Kristaps par vientuļo tēvu kļuva, kad meita vēl bija zīdaiņa autiņos. Tik mazu bērnu audzināt nav viegli arī diviem vecākiem, bet Kristaps sākumā nemaz neesot bijis viens. Apkārt bijuši radinieki, kas vienmēr gatavi padalīties ar padomu vai atbalstu. Viņš par to bijis ļoti pateicīgs, taču viņa instinkts licis norobežoties un pasargāt meitu. No kā gan? Izjūkot pirmajai laulībai ar bērna māti, apkārtējie nav kavējušies kritizēt bijušo sievu un Kristaps vēlējies izvairīties no strīdiem par šo tēmu, lai meitai nav jādzird nekas slikts par savu mammu. Šajā laikā tika arī pieņemts lēmums pārcelties ar visu bērnu uz citu valsti, tāpēc norobežošanās noritēja, var teikt, dabiskā ceļā. 

Kā tas nākas, ka, izjūkot laulībai, bērna aprūpe palika tikai Kristapa rokās? Tie esot bijuši finansiāli grūti gadi. “Ja tu pieņem kādu lēmumu, tam vienmēr ir arī sekas,” solotētis dalās pārdomās, “un, ja bērns ir piedzimis, par to jāuzņemas atbildība.” Bija apmēram 2008.-2009. gads, krīzes gadi un nebijis darba. Pēc diskusijām par to, vai visai ģimenei pārcelties uz Angliju, tika izlemts, ka viens vecāks brauks pirmais darba meklējumos un otrs ar bērnu pievienosies vēlāk. “Bet notika tā, ka es paliku Latvijā viens ar meitu,” atceras Kristaps un piebilst, ka zināmā mērā tas bija nejauši. 

Tolaik vēl nebija tik populārs modelis strādāt attālināti. Kristapam tāda iespēja parādījās. Viņš gan neesot iedomājies, cik grūti ir strādāt no mājām ar mazu bērnu. Bet iespēja audzināt meitu atsverot jebkuras grūtības, jo tās ir neatņemama dzīves sastāvdaļa un ir gandarījums, ka izdodas tikt uz priekšu. 

“Tas ir mans bērns un mani lēmumi”

Arī turpmāk nav gājis gluži viegli – Kristaps atminas meitas pusaudža gadu hormonu viesuļus. Palīdzējis atbalsts – gan citu vecāku, gan profesionāļu. Īslaicīgi dzīvojot Rīgā, viņš reizi nedēļā apmeklēja vientuļo vecāku atbalsta grupu.

Tomēr, audzinot bērnu vienam, ar brīvo laiku ir, kā ir, un plānošana ir patiešām sarežģīta, jāmeklē pieskatītājs – radinieks vai auklīte. “Tas ir viens no grūtākajiem punktiem, kad kādam jālūdz palīdzība,” viņš atzīst. Sarežģītākais ir novilkt robežas, jo ar radiniekiem brīžiem radās domstarpības, īpaši brīžos, kad viņi vēlējušies pieņemt lēmumus Kristapa vietā. Viņš šajā ziņā ir strikts: “Tas tomēr ir mans bērns un mana atbildība un lēmumi.” Gan lielie lēmumi, piemēram, par ārstniecību, gan arī “mazie” lēmumi, kas visu laiku jāpieņem, īpaši, kad bērns iet dārziņā, tam visu laiku jāpērk apģērbs, bieži jāatstāj mājās, kad saslimst ar kārtējo vīrusu… 

Tuvojoties pusaudža gadiem, nācies pieņemt arī nopietnākus lēmumus, piemēram, vērsties pie psihoemocionālās veselības speciālistiem, lai atrastu kontaktu ar tīni un saprast vienam otru. 

Patstāvība un trauksme – monētas divas puses

Bija skaidrs, ka nekādu kopdzīvi abi vecāki neatsāks. “Vispirms mēs izšķīrāmies de facto un laulība tika šķirta pāris gadus pēc tam,” stāsta Kristaps, “mēs dzīvojām citā valstī, līdz meitai bija kādi 5-6 gadi, un sanāca, ka meita māti satika ļoti reti. Mums nebija nekādu domstarpību par saskarsmi. Vienkārši mēs dzīvojām atsevišķi. Zoom nebija, bet mēs tāpat centāmies uzturēt kaut kādu kontaktu, vismaz sazvanoties.” Kad mamma kādu laiku atkal dzīvoja Latvijā, bērns apmēram reizi mēnesī palika pie mammas uz nedēļas nogali. 

Kad meitai bija 11-12 gadi, abi vecāki noslēdza vienošanos, ka viņa paliek pilnā tēva aizgādībā. Iemesls tam bija tēta pastāvīgais darbs ārzemēs un braukāšana uz Latviju. Dalītajā aizgādībā katram no vecākiem ir jāsaņem otra vecāka atļauja, ja dodas ar bērnu uz ārzemēm, tāpēc šis solis palīdzējis atvieglot Kristapa dzīvi no ikdienas birokrātijas. Mātes tiesības uz saskarsmi ar bērnu tas neietekmēja un pārējo dzīvi arī ne: “Kaut arī mums nav draudzīgas attiecības, palīdzoši ir tas, ka mēs ar bijušo sievu spējam vienoties.”

Pēdējos gadus Kristaps atkal dzīvo citā valstī un mamma – vēl citā, bet meita noteikti reizi gadā aizbrauc pie viņas. “Tagad, jau lielākā vecumā, viņas pašas uztur kontaktu un es viņu komunikācijā nejaucos,” saka Kristaps. Tikšanās laiki un datumi tikuši saskaņoti pirmos padsmit bērna gadus, bet šajā vecumā bērni var pieņemt lēmumus paši, lai gan vēl nav pilngadīgi, viņš uzskata.

Tiesa, Kristaps šobrīd daudz domājot par to, vai viņš nav meitai nav pārlieku agri iemācījis patstāvību. Mūsdienās gan, viņaprāt, ir tendence bērnus pārlieku pieskatīt. “Man nav tādas pareizās atbildes,” viņš atzīst. Vaicāju, vai viņam šķiet, ka šķirto vecāku bērni tiešām agrāk kļūst patstāvīgāki. “Jā, es arī par to domāju,” viņš atbild. “Viņa gan no agra vecuma bijusi šajā ģimenes stāvoklī, un es jūtu, ka tā iespaidā viņai ir trauksmes sajūta, ja nu ar mani kas notiek…” Tagad, kad tētis ir otro reizi laimīgi apprecējies, meitenei šī trauksme esot mazinājusies, neesot vairs sajūta, ka viņa paliks viena. Lai arī viņai ir mamma, tomēr tētis ir un paliek pirmā piesaistes persona. 

Pārliekā slavēšana 

Vaicāju, ar kādu attieksmi viņš saskāries kā vientuļais tēvs un vai viņam tā šķiet atšķirīga no attieksmes pret vientuļajām mātēm, jo Kristaps pats sarunas sākumā minēja, ka tuvinieki vēlējušies uzņemties pār abiem rūpes un lēmumu pieņemšanu. Bet kā bijis turpmāk? No draugiem un tuviniekiem, kuri zinājuši par viņu ģimenes stāvokli, Kristaps esot dzirdējis tādu kā pārmērīgu slavēšanu. Pateikt, vai tā būtu nepelnīta vai pelnīta, viņš neuzņemas. Taču, dzīvojot vairākus gadus savā pilsētā, viņš diendienā satiek sievietes savā vecumā, kuras arī ir vientuļās mātes un dara tieši to pašu, ko viņš. Bērna audzināšanu vienatnē viņš uztver kā savas dzīves dabisku sastāvdaļu. 

“Es vienkārši nedomāju, ka tas ir kas īpašs,” viņš pauž. “Protams, tā varbūt nav tā tipiskākā situācija, bet ir daudzi cilvēki, kuri dara ikdienā to pašu, un tā ir problēma, kas pastāvējusi gadu simtiem, ja ne tūkstošiem.” Tad jau būtu jāslavē katrs, kas audzina bērnus vienatnē, un varbūt tā arī jādara, jo kādam tas noteikti palīdz. Taču Kristaps pats nejūtas komfortabli, kad viņu kaut kā īpaši izceļ starp vientuļajiem vecākiem. 

Iespējams, tas ir sabiedrības stereotips, bet viņš manījis tendenci – ja mamma aiziet un tēvs audzina bērnus viens, uzreiz tiek vainota mamma. “Nē, viena pagale nedeg,” viņš ir pārliecināts, “un abi vecāki ir atbildīgi par to, vai attiecības veidojas vai ne.”

Galvenais – pasargāt bērnu

Vecāki, kuri bijuši kopā visu bērna audzināšanas laiku, noteikti arī pieņem lēmumus, kas nav paši labākie. “Kļūdīšanās ir cilvēka dabā,” viņš saka, “visi grib, lai viņu pieņem tādu un šādu..” 

Varbūt šādi nevajadzēja veidot savu dzīvi, Kristaps aizdomājas, bet tāda tā ir izveidojusies. Katrā ziņā viņš neko nenožēlo, jo, lai cik emocionāli sāpīgi un praktiskā ziņā sarežģīti bijis, savulaik pieņemtais lēmums šķirties no sievas bijis pareizs. 

Citiem vecākiem līdzīgā situācijā, kādā viņš bijis toreiz, Kristaps iesaka paskatīties uz savu ģimeni no malas un, ja nepieciešams, pieņemt lēmumu iet šķiršanās ceļu. Labāk tā, nevis palikt kopā sarežģītās attiecībās, kur “lido trauki” un, nedod Dievs, notiek kāda fiziska vai emocionāla vardarbība. Pats galvenais – šajā procesā pasargāt bērnu. Labāk vecākiem dzīvot atsevišķi, bet spēt sarunāties, nevis dzīvot kopā toksiskā vidē, no kuras vairs nav atpakaļceļa. 

Šobrīd Kristapam ir sieva, kurai bijusi līdzīga pieredze, vienai audzinot dēlu jau no mazotnes. Tagad viņš jau ir savā dzīvē, beidzis augstskolu. Bet tas tiešām ir vieglāk – veidot attiecības ar cilvēku, kas piedzīvojis ko līdzīgu. Viens otru ļoti labi saprot, un neuztver šādu ģimenes modeli – audzināšanu vienatnē – kā kaut ko specifisku. Kristaps šo pieredzi iesaka citiem solovecākiem, kuri vēlas dibināt jaunas attiecības.