Tautas dziednieks Rolands Tiltiņš: “Neesmu pārcilvēks, bet bagāts ar attīstītām bioenerģiskām dotībām’’

Lelde Jaudzema,  “Ko ārsti tev nestāsta”

Kas parādīja starta zīmi sākt pievērsties dziedniecībai?

– Man visu dzīvi piemīt paaugstināta intuīcija. Attāls radinieks konstatēja, ka man ir spēcīgs biolauks. Pēc viņa aicinājuma sāku attīstīt sensoro jutīgumu. Ļoti agrīni spēju cilvēkiem atklāt veselības problēmas, kaut arī medicīniskā aparatūra vēl neko neuzrāda. Ja pagūst pašā sākumā kaut ko ļaundabīgu atklāt, ir lielākas cerības ātrāk atgūt veselību.

Tas nozīmē, ka jums ir jāspēj anatomiski izprast visu organismu?

– Jā, tā arī ir. Studējot medicīnas zinātnisko literatūru, esmu apguvis anatomiju un fizioloģiju. Nav jēgas cilvēkam pateikt: jums kaut kas nav kārtībā ar sirdi. Patiesais iemesls ir jāizdibina. Tie var būt dažādi – aritmija, miokardīts, tahikardija, stenokardija utt. Cilvēks ir vissarežģītākais mehānisms, kāds vien pasaulē pastāv. Tik daudz ko esam izpētījuši – kosmosu, datorus. Taču cilvēku līdz galam nevar. Tas ir tik unikāls radījums – spēj iet, domāt, radīt. Atmiņā kāds gadījums. Aizgāju uz neiroloģijas nodaļas reanimāciju pie kāda slima pacienta. Ārsts satraucies jautā: jūs taču nekādas maģijas netaisīsiet? Izrādās, pirms manis bija ieradies kāds šamanis, kurš dedzinājis audumus un vēl būries. Ar izbrīnas pilnām acīm ārstam atbildēju: “Nē, tikai paskatīšos pacientu!” Iznāku ārā un paziņoju: “Kreisajā galvas smadzeņu puslodē plīsis kapilārais asinsvads, kā rezultātā izveidojusies meningioma. Trepanācija nav nepieciešama, to var izņemt ar galvaskausa atveres (urbumu) palīdzību.” Ārsts man steidza rādīt arī rentgena bildes. Sacīju: “Es taču tur neko nesaprotu!” “Kā? Jūs taču esat ārsts!’’ dakteris iesaucās. Es paskaidroju: “Nē, pēc izglītības esmu jurists.” Ārsts izbrīnīts turpināja: “Kā jūs spējāt noteikt diagnozi? Mēs to nespējām divas nedēļas.’’ Spēju, jo pieredze uzkrāta daudz. 

Tas nozīmē, ka ik dienu jānes liela atbildība par otra cilvēka veselību. 

– Jā, es to apzinos, tāpēc strādāju ar lielu atbildību. Ir bijis tā – atnāk grūtniece, un saku: “Uzzīmēšu vienu punktiņu ar flomāsteru. Parādi to punktu mediķiem.’’ Tā arī grūtniece izdarīja. Ultrasonogrāfijā bērnam atklājās sarežģījumi. Galvas smadzenes nebija attīstījušās, tās bija izspiedušās kā vīnogu ķekari. Diemžēl bija jāizraisa priekšlaicīgas dzemdības. Dažkārt nākas ārstu noteikto diagnozi noliegt. Sievietei analīzes uzrādīja, ka piedzims bērns ar Dauna sindromu. Jutu, ka tā nebūs. Manas priekšnojautas bija precīzas, piedzima pilnīgi vesels bērns.

Kas gadu gaitā ir mainījies? Ar kādām problēmām tagad cilvēki pie jums vēršas visbiežāk? 

– Arvien vairāk sastopos ar mentālām veselības problēmām, bieži ir depresija. Pirms 40 gadiem viss bija citādāk. Tad bija stabilitāte – alga konkrētā datumā, zemi maksājumi par mājokli. Tagad cilvēkos mīt stress, jo nezinām, kas ar mums būs rīt. Cilvēki satraukti man bieži jautā: vai karš būs arī pie mums? Pēc iespējas vairāk ir jācenšas izvairīties no satraucošām ziņām. Mēs taču neko nevaram iespaidot. Cilvēki jauc vienu vārdu. Viņi saka: “Man ir problēmas!” Es vienmēr pārlaboju: “Jums nav problēmu, bet ir risināmi jautājumi.” Piemēram, ja ir parādi, iespējams, kaut ko nedarīji pareizi.

Sarežģīti ir ar pusaudžiem. Bieži ir pašnāvības mēģinājumi. Īpaši jūtīgs ir vecums no 14 līdz 16 gadiem. Iemesli tam ir dažādi: pārdzīvojumi mīlas frontē, pārslodze mācībās, mazvērtības kompleksi. Ļoti daudz pie šādām domām vainīgi arī vecāki. Taču nav normāli – ģimene dzīvo divstāvu mājā, un vecāki nezina, vai bērns ir pārnācis mājās. Tik ļoti aizraujas ar naudas pelnīšanu, ka bērni paliek otrā plānā. Lai viens no otra neatsvešinātos, katram bērnam ik dienu ir jāvelta 20 minūšu gara saruna. Tai ir jānotiek aci pret aci, kad vecāki visu savu uzmanību dāvā tikai bērnam. Varam izrunāt visu, sākot no skolas dzīves līdz pat intimitātes jautājumiem. Tēmas jāizvēlas, izvērtējot bērna vecumu. Piemēram, mana meita ir jau pusaudze, taču atklāj lielus noslēpumus, jo uzticas un zina, ka tos nevienam nestāstīšu.

Ir skaisti, ja vecāki ar bērniem veido draudzīgas attiecības. Vai ar to pietiek? Varbūt bērnam ir vajadzīga arī aizsardzība pret apkārtējo vidi?

– Jā, noteikti. Pats neesmu fanātiski reliģiozs. Divu gadu vecumā mani nokristīja, arī mani astoņi bērni ir kristīti. Katram bērnam tas ir ļoti svarīgi, jo ap viņu izveidojas aizsarglauks. Pret ļaunumu aizsargā sudraba krustiņš. Kāpēc sudraba? Tas ir svētmetāls, jo tikai sudraba lode nošāva velnu pasakās. Zelts ir cēlmetāls un sātaniskais metāls, tā dēļ vienmēr ir izcēlušies naidi, lijušas asinis. Nav obligāti krustiņš ar ķēdīti jāapliek ap kaklu, to var ielikt maciņā vai kabatā. Bērns un māte ir viens vesels. Tavs bērns esi tu pati, tēvs ir tālāk stāvošs. Ja krustiņš ir mammai kabatā un bērns ir līdzās, tas pasargās arī viņu. Ja bērns viens dodas sabiedrībā, viņam noteikti vajadzētu iedot līdzi krustiņu. 

Jebkurai sievietei, kura ir stāvoklī, ir iespējams tikt apskaustai. Kāpēc tas notiek? Daudzas sievietes ļoti vēlas bērnu, taču dažādu iemeslu dēļ nevar to sagaidīt. Rodas skaudība un negatīvas domas, kas rada spēcīgu negatīvu enerģiju. Grūtniece pat nenojauš, kāpēc viņas dzīvē parādās dažādas nepatikšanas vai pasliktinās pašsajūta. 

Lāstiem es neticu. Taču uzskatu, ka pastāv ļauna acs, sātana bērni un enerģētiskie vampīri. Senāk grūtniecība tika slēpta. Kad bērns piedzima, viņu līdz kristībām nerādīja svešiem cilvēkiem. Mūsdienās viss ir citādi – saskrien radi, draugi un paziņas. Es uzskatu, ka līdz ar viņiem bērns saņem arī dažādu enerģiju, ne vienmēr pozitīvu. Pirmajā mēnesī mazuli vajadzētu redzēt tikai pašiem tuvākajiem – mammai, tētim, brāļiem un māsām. Pārējie ciemiņi var pagaidīt līdz vēlākam laikam. 

Daba ir vitamīniem bagātīga pasaule. Ko no tās varam gūt veselībai? 

– Cik vien iespējams, vasarā ar sievu savācam ārstniecības augu tējas. Braucam speciāli uz Enguri pie drauga, jo zinām, ka tur ir tīrs lauks bez ķīmijām, un tur aug gaiļbiksītes. Tās sažāvēju un dāvāju arī citiem. Sataisu arī pirts slotiņas. Veci cilvēki domā: ai, es jau nevaru karstā pirtī iet. Nevajag jau ilgi karsēties, izvēlamies zemāku temperatūru. Katram sevi ik pa laikam fiziski un garīgi ir jāattīra.

Ja bērnam ir klepus, nav labākas zāles par siltu vannu, kurā ir bērzu lapas, priežu pumpuri un kumelītes. Bērns tajā kārtīgi izkarsējas, pēc tam viņu ietin segās, liek gultā, un drīz vien viņš atveseļojas. Atceros, kā ārstēju sev kājā traumu. Uzliku ievas mizu, visus sliktumus tā izvilka ārā, un brūce sadzija.

Vecus un arī sēdoša darba cilvēkus bieži nomoka aizcietējumi. Vai ir iespējams tos novērst?

– Vislabākais veids – ar pareizu ēšanu var regulēt zarnu traktu. Cilvēka zarnu trakts izskatās kā veca pulksteņa mehānisms – zobratiņš pie zobratiņa, atsperīte pie atsperītes. Ja viena atsperīte pabojājusies, pulkstenis sāk rādīt nepareizu laiku. Tāpēc jāspēj atrast pareizo atsperīti, piepilināt eļļas pilienu, lai viss tālāk turpinās. Kā to izdarīt? Biežāk ēdam šķiedrvielām bagātīgus ēdienus.

Neesmu izpratis veģetāriešu dzīvi. Nemaz tik veseli viņi nav. Zinu vienu cilvēku, kurš nepīpēja, nedzēra, nodarbojās ar austrumu cīņām. Tomēr 50 gadu jubileju nesagaidīja, nomira ar vēzi. Pats daudz lietoju gaļu. Neēdu desu, jo sazin kas tur ir iekšā. Arī sabiedriskās ēdināšanas vietās neēdu, jo nezinu produktu izcelsmi. Gaļu iegādājos tikai divās uzticamās vietās tirgū. Ja vien ir iespējams, jāpērk ekoloģiski pārtikas produkti. Kas var būt labāks, kā atrast gārsas, nātres un pagatavot vitaminizētus salātus. 

Vairāk lasi žurnālā “Ko ārsti tev nestāsta”