Artūrs Reiniks: "Mātēm un vecmammām nevajag atdot bērniem pēdējo, kas viņām pieder"

Domājot par cilvēka mūža ritējumu, prātā nāk teiciens – muļķības tiek darītas tās pašas, tikai lēnāk. Tas laikam par mani. (Smejas.) Bet arī šādas tādas mācības ir gūtas. Pirms desmit gadiem man bija naiva cerība, ka, piedaloties diskusijās sociālajos tīklos, ja tev ir dzelžaini argumenti un cieņa pret pārējiem, vienmēr varēsi tikt pie taisnības. Kad četras reizes aplauzos – kaut šķita, ka savu vēstījumu esmu uzrakstījis skaidri, faktos balstītu, bet pretī saņēmu verbālu mēslu čupu –, sapratu, ka nevienu mana taisnība neinteresē. Nav jēgas ne ar vienu strīdēties, nav jēgas kaut ko pierādīt. Tas ir faktiski neiespējami, it īpaši interneta vidē. Nolēmu, ka iešu vieglāko ceļu, – var taču konkrētus profilus nobloķēt un izdzēst. Tā ir tik viegli dzīvot! Jo bezjēdzīgas diskusijas atņem ne tikai laiku, bet sit pa nerviem. Tu neko neesi ieguvis, gluži pretēji – jūties iztukšots.

Sevi ir jāmīl. Ar katru gadu to aizvien vairāk saprotu. Jo tu būsi veselāks gan mentāli, gan fiziski, jo labāk ne tikai tev, bet arī taviem tuvākajiem cilvēkiem. Un pats galvenais – jāmācās teikt nē. Tas ir grūti, bet man šajā lietā ir panākumi. Kad dalos savā pieredzē, citi saka: bet kā tad tā – atteikt kādam? Tad parasti atbildu: “Tev par to pieminekli neuzcels. Drīz vien labo gribu aizmirsīs un palīdzību sāks uztvert kā pašsaprotamu un pat kā tavu pienākumu.”

Apzinos, ka nedzīvojam ideālā pasaulē, situācijas ir dažādas, bet, manuprāt, ir svarīgi darīt to, kas tev sirdij tuvs, kas tev patīk. Un tikai tad, ja nav citas izejas, dari to, kas nepatīk. Tas attiecas ne tikai uz darbu, bet arī citām dzīves jomām, piemēram, tu vari atteikties tikties ar cilvēkiem, kuri nav patīkami, un neapmeklēt pasākumus, pat ja kāds teiks – nu kā tu neiesi, nebūs smuki... Ja vari, tad met visu lieko nost. Visu naudu tāpat nenopelnīsi.

Tas, ko tagad teikšu, kādam var šķist skarbi, bet to esmu sacījis gan saviem bērniem, gan citiem. Mātēm un vecmammām nevajag atdot bērniem pēdējo, kas viņām pieder. Kad pašām nepieciešama palīdzība, izrādās, ka nauda iztērēta, bērni ir aizbraukuši prom un vecmamma vairs nav vajadzīga. Jā, bērniem ir jāpalīdz, bet saprāta robežās, neaizmirstot par sevi. Labāk to naudu ieguldīt sevī, lai vienmēr vari sagaidīt savus mīļākos cilvēkus, būdama pie labas veselības, ar frizūru, manikīru un feinām štātēm.

Esmu arī secinājis, ka aizvien mazāk kļūst to mirkļu, kad man ir tāda uh! sajūta. Jā, ir patīkami brīži, bet nav eiforiskas pacilātības. Atceros, kā savulaik, sporta sacensībās saņēmis diplomu par godalgotu vietu, skrēju uz mājām to parādīt; šķita, ka pasaule paveras manā priekšā! Vēlāk pirmie muzikālie panākumi, kāzas, bērnu piedzimšana, iespēja doties ceļojumos un redzēt pasauli. Tagad bērni ir izauguši, kāzas vairs nav paredzamas (smejas), arī ar ceļojumiem mani vairs tā īsti nevar pārsteigt. Bet tāpat braucu un braukšu, lai pamainītu vidi. Turpinu arī rakstīt dziesmas un uztveru to kā darbu. Ir jāiegulda smags darbs, lai izveidotu labu skaņdarbu. 

Uh! sajūtu reizēm piedzīvoju, pavadot laiku kopā ar mazdēlu, – kad sadarām kādas blēņas, kad redzu, cik strauji viņš aug un kā mainās. Jā, tad man uzsit to sajūtu. Viss pārējais dzīvē rit rāmi. Un arī tas nav maz.