Līdz zelta kāzām slinkuma dēļ. Zigurda Neimaņa un Indras Filipsones ilgās laulības stāsts

Par slinku, lai šķirtos

Jau sarunas sākumā Indra un Zigurds vienprātīgi atzīst, ka viņu ģimene radusies nejauši un ilgās kopā dzīvošanas atslēga ir triviāla – slinkums. “Kad mums kādi pazīstami pāri šķīrās, tad atkal precējās un atkal šķīrās, es domāju – tas taču ir tāds apgrūtinājums! Meklēt jaunu dzīvesvietu, kārtot visus papīrus,” smejas Indra, un Zigurds ar sev raksturīgo humoru papildina: “Darbīgiem cilvēkiem taču nav laika tādām izdarībām, tāpēc labāk palikt kopā. Mēs apprecējāmies vēlu, kad biju jau iztrakojies. Negribēju to darīt līdz 28 gadu vecumam, jo tad mani būtu paņēmuši armijā.” Padomju laikā bijis likums – ja esi mātei vienīgais apgādnieks, tevi armijā neņem līdz 28 gadiem. “Pēc tam vairs vispār neņēma,” aktieris paskaidro. “Tēvs nomira, kad man bija 11 gadu, tāpēc sanāca, ka mammai es biju vienīgais apgādnieks.” 

Indra paironizē, ka trāpījusies tajā posmā, kad Zigurds jau varējis precēties. “Mani gan brīdināja – ja esmu sasējusies ar aktieri, tur nekas labs nebūšot. Iepazināmies pie kino Daile kasēm. Uz blakus esošo darbnīcu biju atnesusi gleznu ierāmēt un iegāju nopirkt kino biļetes. Pēkšņi viens vīrietis man saka – labdien! Kad iebildu, ka neesam pazīstami, bet viņš mani jau vairākkārt sveicina, Zigurds atbildēja, ka tāpēc arī sveicina – lai iepazītos.”

Bet Zigurdam atmiņā iegūlusi jau nākamā tikšanās Tērbatas ielā pie kāda trauku veikala, kur Indra aplūkojusi skatlogu. Viņš apstājies blakus un sacījis: “To visu mēs nopirksim, kad būsim apprecējušies.” Indra silti pasmaida un teic: “Apprecējāmies, bet traukus tajā veikalā gan neesam pirkuši.” 

Kopīgā svētku svinēšana

Indra atzīst, ka aizņemtības dēļ pankūku rīti un līdzīgas ģimenēm raksturīgas ieražas viņiem gājušas secen. Abas meitas kopš mazām dienām iesaistītas deju dzīves norisēs, jo Indra bijusi aizņemta, vadot zvejnieku kolhoza 9. maijs bērnu deju kolektīvu Bitīte, bet Zigurds teātrī. “Līdz ar to bērni bija man līdzi mēģinājumos vai bērnudārzā. Tiesa, centos iekārtoties tā, lai sestdiena un svētdiena ir brīva. Savukārt Zigurdam tieši nedēļas nogalēs bija visvairāk izrāžu, tāpēc trijatā ar meitām no Vecdaugavas, kur tolaik dzīvojām, braucām uz Rīgu un gājām uz kādu izstādi vai kaut kur pastaigāt, reizēm aizbraucām apciemot omi.” Indra stāsta, ka tik daudzās kā tolaik izstādēs vairs nav būts. “Jo nav bijis laika. Pagājušo gadu biju  Skolēnu dziesmu un deju svētkos goda virsvadītāja, tāpēc varēju baudīt koncertus, man tiem nebija jāgatavojas kā citus gadus.” 

Indra dzimusi Tukumā, piecu gadu vecumā ar ģimeni pārcēlusies uz Garciemu. Tēvs kolhozā Mangaļi bijis zootehniķis, mamma – mājsaimniece. “Man bija ļoti skaista bērnība. Pat tad, kad iztikšana bija paknapa, mamma it kā ne no kā mācēja uztaisīt fantastiskus svētkus.” 

Indra augusi kopā ar jaunāko māsu Māru. Gan vārdadienas, gan dzimšanas dienas un visi gadskārtu svētki tolaik svinēti daudz skaistāk un plašāk nekā tagad, kad varētu to atļauties. “Mamma visu prata, mācēja daudz ko pagatavot, arī maizi cepa pati. Mums bija govis, vistas un liels dārzs, kur visi labumi bija pa rokai. Kad sabrauca tuvākie radi, dziedājām, smējāmies, onkulis spēlēja akordeonu, gājām rotaļās,” viņa gremdējas atmiņās. 

Arī tagad Zigurds un Indra labprāt svētkus svin kopā ar ģimeni. Izņēmums esot Jāņi, jo Zigurds allaž spēlējis Skroderdienas Silmačos vai vadījis kādu pasākumu. Toties Lieldienas nav iedomājamas bez šūpošanās, olu krāsošanas, ripināšanas, slēpšanas un olu kaujām.
“Garciemā mums ilgus gadus bija znota Māra sameistarotas lielas šūpoles, līdz mazbērni tās tomēr salauza. Tagad jau visi esam lieli, taču, lai kaut kā to šūpošanās tradīciju saglabātu, Zigurds vienmēr uzliek šūpuļtīklu,” Lieldienu ainu uzbur Indra. Zigurds atzīstas – viņš sievas stāstītajā klausoties kā brīnumā. “To visu jau vienmēr organizēja viņa, es tikai piedalījos, un arī ne vienmēr, jo bieži bija izrādes vai kāds pasākums jāvada.” 

Visa ģimene kopā vienmēr kopā ir arī 1. maijā. Tā ir sena ģimenes tradīcija – 25 gadus šajā datumā Nacionālajā teātrī notika bērnu tautas deju ansambļa Bitīte un vidējās paaudzes deju kolektīva Auda gada atskaites koncerti. Vēlākajos gados šie koncerti pārcēlās uz kultūras pili Ziemeļblāzma. “Zigurds ir neaizvietojams koncerta vadītājs. Nereti viņš to darījis kopā ar meitu Naneti un mazmeitu Anniju,” Indras balsī dzirdams lepnums.  Visi trīs mazbērni bijuši Dzintariņa dejotāji, tagad Annija dejo tautas deju ansamblī Liesma, Ralfs mācās un dejo pamatskolā Rīdze, bet Marks pirms pāris gadiem dejas iemainījis pret regbiju. 

Indra ir pārliecināta – ja, veidojot jaunu ģimeni, pazūd saikne ar vecvecākiem, tad tā jau ir problēma. Vēl jo vairāk, ja abi jaunās ģimenes veidotāji audzināti atšķirīgi, katram bijušas citas tradīcijas vai to nav bijis vispār. “Tad ir grūti. Uzskatu, ka tagad jaunieši ir nesalīdzināmi gudrāki, jo viņiem ir plašākas iespējas un viņi ir zinātkāri, bet ģimenes tradīciju jomā, manuprāt, ir otrādi. Tās pamazām izzūd. Mums vairs nav saiknes ar laukiem. Nav radu laukos, pie kuriem aizbraukt, kur paravēt nezāles, aiziet pie gotiņas, pabarot cālīšus. Protams, ne jau tā cālīšu barošana un gotiņas paglaudīšana ir svarīgākais, bet pati atmosfēra, tā vide, kas veido apziņu, ka kaut kas jau bijis pirms tevis. Tavas saknes – tas ir nenovērtējami,” saka Indra, un Zigurds papildina: “Tagad daudzi uzbūvējuši lielas mājas ar domu, ka tur dzīvos kopā ar bērniem, bet viņi izaug un aiziet prom. Lielās mājas stāv tukšas.”
 

 Zigurds un Indra XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos 2018. gadā. Foto: Mārtiņš Zīders, no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva

Aizņemtība un kūku ballīte

Abi atzīst, ka ģimeniskās tradīcijas nāk tieši no Indras ģimenes, jo Zigurds no savējās mantojis aizņemtību. Viņš paskaidro: “Tēvs bija kolhoza priekšsēdētājs, un man kā viņa dēlam bija jārāda priekšzīme pārējiem jauniešiem. Nedrīkstēju iet uz upi peldēt un slaistīties, bija jāstrādā. Man bija govis jāgana un citi lauku darbi jāpaveic, taču arī es bērnību atceros kā ļoti foršu laiku. Tā kā vecāki saimniekoja laukos, tur biju vasarās, bet ziemās lielākoties dzīvoju un mācījos Rīgā pie vecmammas. Iespējams, tāpēc nekādas īpašās ģimenes tradīcijas neatceros. Tēvs kā kolhoza vadītājs bija nepārtraukti aizņemts, jo pirmie gadi pēc kara bija diezgan grūti. Mamma strādāja bibliotēkā. Taču es nekādu sūrumu neizjutu, arī skolu atceros kā kaut ko foršu. Man bija laba galva, dažas mācību grāmatas vispār neatvēru, jo pietika ar to, ko skolotāji stundās izstāstīja.” 

Indra ir pārliecināta, kaut kam vienojošam ģimenē noteikti ir jābūt – arī tad, kad bērni izauguši un izveidojuši paši savas ģimenes. “Jā, mēs nedzīvojam kopā, bet svētkos gan sabraucam vai nu pie vecākās meitas, kur aug mūsu trīs mazbērni, vai pie mums Garciemā. Piemēram, vienā reizē izdomāju, ka mazmeitas Annijas desmit gadu jubilejā būs kūku ballīte, bet tās kūkas bērni paši taisīs. Es tikai izcepu pamatnes un saliku uz galda dažādus pildījumus. Toreiz mazmeita bija saaicinājusi 46 bērnus, un visi bariņos pa astoņi nāca pie galda un taisīja savas kūkas. Interesantākais ir tas, ka pēc tam mazdēls Marks savā desmit gadu jubilejā arī gribēja tādu kūku ballīti. Tagad mazbērni jau izauguši – Annijai ir 19, Markam 17, Ralfam 14 gadu. “Garlaicīgi mums nav,” priecīga ir Indra. 

Galvenais – nepazaudēt sevi

Uz jautājumu, kāda ir ilgas kopābūšanas atslēga, pāris atsmej, ka patiesībā pusi no šiem 50 gadiem viņi dzīvojuši atsevišķi, jo Indra daudz laika pavadījusi izbraukumos ar deju ansambli Daile, bet Zigurds ceļojis ar viesizrādēm. 

Indra gan pavisam nopietni piebilst: “Viennozīmīgi gribu teikt – un to esmu teikusi arī visām savām dejotājām, kuras apprecējās un tad ar asarām acīs gāja prom no dejošanas, jo vīrs vairs neļauj, – lūdzu, nepazaudējiet pašas sevi! Tikko jūs sāksiet darīt tikai to, ko grib jūsu vīrs, jums nebūs ilgstošas kopdzīves.”

Viņu ģimenē nevienam nekas neesot uzspiests, arī bērniem ne, tikai bijis nosacījums, ka tad, ja rudenī izvēlēts kāds pulciņš, sezona ir jāpabeidz, nedrīkst pārtraukt dalību mācību gada vidū. Un meitas klausījušas. Gan Nadīna, vecākā, gan Nanete sākušas dejot tautas dejas, un kādā reizē Indra esot neapdomīgi izteikusies, ka būs jādejo vismaz līdz 9. klasei, ātrāk nevarot iet prom. “To izmantoja jaunākā meita Nanete. Pabeigusi pamatskolu, viņa aizgāja prom no dejām, bija uzradušās citas intereses. Vecākajai meitai tautas dejas ir sirdslieta,” atklāj Indra. 

Zigurds stāsta, ka meitām vārdus izvēlējies viņš, jo bijusi noruna – ja būs meitas, tad vārdus domās viņš, ja puikas, tad Indra. Un vēl bijis noteikums, ka vārdiem jāsākas ar burtu N.

Nadīna tagad vada vidējās paaudzes deju kolektīvu Auda. Nanete strādā Jūgendstila muzejā un ik gadu mammai dāvina abonementu, kas ļauj kaut katru dienu apmeklēt piecus dažādus muzejus: Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeju, Muzeju krātuvi un Rīgas Biržu. “Uz šiem muzejiem seniori par 30 eiro var iegādāties abonementu gadam, un ej kaut katru dienu,” teic Indra, atklājot, ka ar jaunāko meitu ir biežas muzeju apmeklētājas un reizēm paņemot līdzi arī Zigurdu. Viņš tikai nosmej: “Jā, mani arī kādreiz izved cilvēkos.”