"Akla ticība brīnumiem ir bērnišķīga!" Psihiatre atver acis par pozitīvās domāšanas slazdiem
FOTO: Pexels.com
Par pozitīvās domāšanas slazdiem stāsta psihiatre Lada Stoligvo
Man tikai jāgrib, un viss notiks. Vai tiešām?
Rakstnieka Paulu Koelju slavenais citāts no grāmatas Alķīmiķis vēsta: “Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.” Kad šī grāmata kļuva populāra, daudzi to citēja, daļa cilvēku joprojām to pieņem par savu dzīves moto. Uz mirkli aizdomājieties – ko tieši šie vārdi vēsta? Jums atliek vien vēlēties, un citi pievienosies jūsu sapnim. Patiesībā citiem ir pašiem savi sapņi, viņiem rūp sava un savas ģimenes dzīve. Bieži vien šo citātu izmanto, aicinot ziedot naudu, lai glābtu kāda cilvēka veselību vai pat dzīvību. Iespējams, var teikt – ziedotāji sadevās rokās. Patiesībā viņi atvēra savus naudas maciņus jeb bankas kontus, un tā ir reāla rīcība, nevis iedomāta un slepena sadošanās rokās, pozitīvi domājot.
Nežēlīgs fakts
Dzīvošana ar vadmotīvu, ka pozitīvas domas glābs situāciju vai būs veiksmes pamats, patiesībā ir strausa politika – galva smiltīs, un problēmas nav. Proti, ja nevēlies redzēt realitāti, aizver acis un... domā pozitīvi! Vai arī, atsaucoties uz iepriekšminēto citātu, ticiet, ka citi slepus sadosies rokās un palīdzēs. Tikai realitātē dzīvē nekas nemainās, ja cilvēks izvēlas noliegt to, kas notiek. Bieži vien tās ir jūtas un emocijas, ko cilvēks neapzinās, nereti arī nespēja vai nevēlēšanās ieraudzīt notiekošo. Šādi cilvēki visu laiku patur prātā domu, ka viss būs kārtībā, viņi to burtiski vizualizē. Patiesībā šāda domāšana nes daudz posta. Tieši šādi cilvēki visbiežāk iekuļas nepatikšanās ar kredītiem, pieņemot, ka viņu dzīvē viss ies tikai uz augšu.
Akla ticība brīnumiem ir bērnišķīga
Cilvēku, kurš iekritis pozitīvās domāšanas slazdā, iespējams pazīt pēc uzvedības, attieksmes pret apkārtējiem un spriešanas veida. Šāds cilvēks ir pārliecināts, ka viņš ir pelnījis vislabāko, jo ir vislabākais. Tas nozīmē, ka kļūdas nav iespējamas, ka prātā uzzīmētā pasaules bilde nedrīkst mainīties. Pozitīvās domāšanas upuris nespēj samierināties ar neveiksmēm (tās piedzīvojam mēs visi!) un pielāgoties pārmaiņām. Bet mēs visi laiku pa laikam piedzīvojam pārmaiņas, un tie, kuri tām spēj pielāgoties, dzīves nastas iznes vieglāk.
Tas sev nes līdzi virkni negatīvu emociju – dusmas, pašpārmetumus, neapmierinātību ar sevi, izmisumu, nemieru, nomāktību, spriedzi un pat depresiju. Vienlaikus šāds cilvēks bieži vien augstprātīgi izturas pret apkārtējiem, un tas izraisa nopietnus strīdus un konfliktus.
Es ticu brīnumiem – tas ir viens no pozitīvās domāšanas vadmotīviem. Brīnumi patiešām notiek, tomēr vārds brīnums jau pats par sevi nozīmē retumu, tā nevar būt ikdiena. Un akla ticība brīnumiem ir bērnišķīga. Ja izdodas uz pasauli raudzīties reālistiski, izpaliek liela vilšanās. Tiesa, vienlaikus pasaule vairs nešķiet tik brīnumjauka, bet arī tramplīni nav tik augsti, un tas nozīmē, ka brauciens lejup neizvēršas tik straujš kā amerikāņu kalniņos. Visi pozitīvās domāšanas sekotāji piedzīvo to, ka viņu sapņi cieš krahu, un tas rada milzīgu iekšējo spriedzi. Vērīgi apkārtējie šo spriedzi var pamanīt, jo tā ir ne tikai emocionāla, bet arī fiziska – šāda cilvēka muskulatūra neveiksmes gadījumā ir saspringta.
Audzināšanas kļūdas
Pozitīvās domāšanas izliktajos slazdos visbiežāk iekrīt cilvēki, kuru vecāki pieļāvuši būtisku kļūdu audzināšanā, un šīs kļūdas nosaukums ir perfekcionisms. Pirmkārt, vecāki ir izcilības piemērs un vēlas saviem bērniem dot tikai vislabāko. Viņi ir ārkārtīgi čakli, strādā vairāk, nekā no viņiem prasa, ir vislabākie iespējamie padotie saviem priekšniekiem. Otrkārt, šādi vecāki un arī skolotāji no bērna pieprasa tikai visaugstākās atzīmes un attieksmi, allaž izpildītus mājasdarbus, iztīrītu un sakārtotu istabu. Pastāv visnotaļ liela iespēja, ka pieaugot šāds cilvēks kļūs par pozitīvisma sludinātāju. Te gan ir kāda būtiska nianse – ārējais spožums un nespēja analizēt saikni starp jūtām, notikumiem un domām. Ja vecāki bērnībā to ir mācījuši vai vēlāk dzīvē cilvēks ar psihoterapeita palīdzību vai pašanalīzes ceļā pie tā nonācis, no pozitīvās domāšanas slazdiem var arī izvairīties.
Realitātes apzināšanās
Patiesi pozitīva domāšana nav brīnumjauka dzīves uztvere, bet gan reālitātes apzināšanās. Tieši ar tādu cilvēku, kurš spējīgs reālistiski skatīties uz dažādām situācijām un dzīvi kopumā, iespējams veidot skaidras, vieglas personīgās un profesionālās attiecības.
Reālistiska domāšana piemīt emocionāli nobriedušam cilvēkam, kurš apzinās, ka, iespējams, savu mērķi sasniegs tikai daļēji, turklāt tas nenotiks uzreiz. Būs vajadzīga piepūle, pacietība, laiks, arī nauda. Visticamāk, ejot uz mērķi, būs jāpielāgojas apstākļiem, jo mainīsies situācija, noteikumi, būs aktualitātes. Ja cilvēks domā reālistiski, mērķis viņa dzīvē nav galvenais, tas ir fonā. Un, ja kādā dzīves brīdī savulaik izvirzītais mērķis vairs nav reāls vai apstākļi mainījušies tik ļoti, ka tas kļuvis nesvarīgs, šis cilvēks no tā viegli atsakās. Tikmēr pozitīvi domājošais savulaik galvā vai uz papīra uzzīmēto grib sasniegt par katru cenu. Un vēl kāda būtiska atšķirība – ja pilnīgi negaidīti notiek brīnums, tas tiek uztverts kā retums, nevis ikdienišķs un pašsaprotams notikums.
Domu analīze
Domāšanu mēs konstruējam ķēdes reakcijā: notikums–jūtas–domas. Neapzinoties savas jūtas, izmainīta un neatbilstoša realitātei var būt arī domāšana. Tāpēc ir vērts pasekot līdzi tam, kādas ir jūsu domas negaidītās situācijās. Vai pēc tam, kad emocijas ir atdzisušas un prāts rāms, jūs varat teikt – tas bija saprātīgi, es rīkojos atbilstoši reālajai situācijai? Ja nevarat atbildēt apstiprinoši un ja tas grauj jūsu dzīves kvalitāti, attiecības ar apkārtējiem, var gadīties, ka jāmeklē speciālista palīdzība.